«Karstā ziema»: 26.nodaļa «Dodamies tālāk»

Grāmatu "Karstā ziema" ceļotājs Kaspars Misiņš sarakstīja 2014.gada nogalē Indijā, kad latviešu veloceļotāju trijotne apmeklēja vairākas valstis Āzijā.

Ir svētdiena. Un ir jādodas tālāk ceļā. Ar dzīvokļa saimnieku Marselu esam sarunājuši, ka brauksim ap 9.30. Mēs varētu braukt arī par kādu stundu agrāk, lai ir mazāk karsts, taču beigās vienojāmies par šādu laiku. Viņš no rīta iet uz baznīcu. Nekur jau neskrienam. Īstenībā nekur arī negribas braukt. Visi joprojām esam pilnīgā brīvdienu režīmā. Vēl tikai pirms pāris dienām es, kā plānojis, jau atkal apgriezu matus. Šoreiz ceļmalas frizētavā. Atkal galva ir plika. Aizvakar nomainījām manam velosipēdam zobratus, uzlikām jaunu ķēdi. Par santīmiem nopirku jaunu pedāli. Minimāli apkopām arī abus pārējos braucamrīkus. Manējais tagad nu ir kā jauns. Mēneša laikā es jau biju paspējis aizmirst kā tas ir, kad ritenim ir 18 ātrumi. Izrādās, ka tad ir forši. Gan kalnā var braukt vieglāk, gan arī, kas svarīgāk, ar mazāku piepūli var iegūt lielāku ātrumu taisnos ceļa gabalos.

Nesteidzīgi paēdam brokastis. Izmantojot to, kas palicis pēdējai dienai, tās ir sanākušas super lielas. Manā vēderā šorīt nonāk liela bļoda ar kukurūzas pārslām un gandrīz litrs piena, kā arī mans Goa gardums - vairākas grauzdētas maizes šķēles ar iebiezināto pienu. Vakar rēķināju, ka četrās nedēļās es esmu apēdis vismaz 10 kilogramus iebiezinātā piena. Labāk nebūtu rēķinājis, ha. Mūsu mantas jau ir sapakotas. Un ap 9.20 klāt ir dzīvokļa īpašnieks. Uzzinot, ka plānojam braukt tālāk uz dienvidiem, saka mums, ka tālāk būs aukstāks. Vajadzēšot siltākas drēbes. Rāda uz savu džemperi. Tā teikt, jums arī tāds būs vajadzīgs. “Nu labi”, nodomājam mēs, atvadāmies un dodamies ceļā. Mums arī iepriekš ir teikts, ka ārā ir drausmīgi auksts, bet tad mums bija komfortabli gulēt vienkārši uz zemes.

Ceļa sākums šoreiz mums ir zināms, vienu reizi jau braukts pirms pāris nedēļām. Līdzenums pirmos kilometru desmitus, nelieli, bet stāvi kalni tālāk. Un nezināmais pēc tam.

“Izskatās pilnīgi tā, ka tur aiz tās malas lejā varētu būt jūra”, saku Viesturam.
“Tā gan jau arī ir.”
“Es gribu to redzēt. Ejam paskatīties!”

Atstājam riteņus ceļa malā. Apkārt tāpat neviena nav. Un visi ejam pāri izkaltušajam laukam. Pēc aptuveni 200 metriem es sāku šaubīties, ka tur kaut kas būs. Domāju par to, ka būs gan jau tādi pat klajumi kā šis tikai zemāki un līdz ar to no mūsu pašreizējā skatu punkta nepamanāmi. Savas mantas jau vairs neredzam un gribas iet atpakaļ. Bet mēs ejam uz priekšu. Un tur ir ... Tur lejā ir jūra. Stāvam klints augšpusē uz akmeņiem un skatāmies uz leju. Kas par skaistumu! Mirkli vienkārši stāvam, tad nofotografējamies un ejam prom.

Šīs dienas cepumu un augļu pauzē stājamies pie jūras. Gribam apskatīties, cik reāli būtu tālāk braukt gar jūru. Tie piekrastes augšā-lejā kalniņi tomēr ir tik nogurdinoši. Bet jūras savukārt nekad nevar būt par daudz. Te gan saprotam, ka diemžēl braukt gar pašu jūras krastu pa smiltīm mums nesanāks. Pludmales te mijas ar klintīm. Tāpat tas izskatās gan dabā, gan arī mūsu kartē. Ehh, cik žēl! Nopeldamies, paēdam un pie mums pienāk govs. Neparasta govs. Īpaši uzbāzīga govs. Tā prom neies, kamēr nedabūs kaut ko ēdamu. Šķērslis nav arī velosipēdi. Kā redzams, tos var apgāzt un tikt garām. Staigājot uz riņķiem un pārmaiņus novēršot uzbāzīgās govs uzmanību, mēs sapakojamies un braucam tālāk.

Naktsmītni atrodam pavisam nejauši. Ir pēcpusdiena, pamanām kādu māju, kas izskatās, ka varētu būt viesnīca, un stājamies uzzināt ko vairāk. Bet nē – te ir “ašrams”. Te cilvēki nodarbojas ar jogu. Viens no iemītniekiem mums iesaka doties nedaudz tālāk. “Tur, pāris simtus metru uz priekšu, kur mašīna tagad brauc ārā no meža, tur jums varētu palīdzēt.” Nobraucam šos pāris simtus metru un skatāmies. Nē, nu paši gan šādu vietu mēs te nekādi neatrastu. Braucam nost no ceļa, stājamies un ar kājām ejam tālāk. Aiz krūmiem ir palmu mežs un tur, kā izrādās, ir daudzas vienstāva mājas. Vesels ciemats. Nāk kāda meitene un mēs jautājam: “Vai mēs varam dabūt istabu?”. Vēl brīdi vēlāk mēs jau esam istabā. Nelielajā piebūves istabā ir viena liela gulta ar tai pārliktu moskītu tīklu, kurš man sākotnēji izskatās kā vienkārši plīvurs. Gribu jau ņemt to nost, bet tad saprotu, kam tas te vispār ir. Istabā ir izlietne, bet stūrī tualete. Bez durvīm gan. Ir tikai durvju aile, bet ne pašas durvis. Samaksājam 600 rūpijas un bez jebkādām formalitātēm esam ieguvuši istabu uz vienu nakti.

Jūra arī turpat pārsimts metru attālumā. Viļņu šalkas ir dzirdamas jau no mūsu mājas. Te pirmo reizi Goa štatā ieraugām citus ceļotājus no Eiropas. Tos dažus britus un daudzos krievus neskaitot. Viņi, šķiet, ir no Zviedrijas vai Norvēģijas. Spriežam par to pēc viņu izskata un valodas. Bērni skraida apkārt, bet lielie ēd un sarunājas. Paliekam turpat un vakariņas paēdam pie netāla galdiņa turpat starp piekrastes kokiem, 100 metrus no jūras. Pusi no Viestura šķīvja satura notiesā vietējais suns, kam Viestura eksperimentam pasūtītais “Fish curry” garšo daudz labāk. Viesturam asaka karija un ūdens maisījuma mērcē nešķiet nekas īpaši garšīgs.

...

7.30 mēs braucam. T kreklā un šortos auksts nav, ha. Ceļā ir upe. Tur, kā izskatās, pāri brauc prāmis, taču šobrīd tas ir otrajā pusē. Gaidīt vai negaidīt? Gaidīt vai negaidīt? Negaidīt! Mums izlemt palīdz arī vietējie jaunieši, kas saka, ka ar riteņiem mūs tāpat pāri nevedīs. Nu neko, kā domāts – nezinot neko par prāmi, braucam pa apkārtceļu. Braucam un braucam, līdz iebraucam jau devītajā Indijas štatā mūsu ceļā – Karnataka. Lielu pilsētu mūsu ceļā šodien nav. Jūra ir te tuvāk, te tālāk no mums. Stāvu kalnu arī pagaidām nav. Šajā štatā šķiet kāds ir pateicis, ka tūristu būs vairāk, ja viņi zinās, kur atrodas ievērojami apskates objekti. Ceļa malās redzamas norādes uz tuvākiem un tālākiem kultūras objektiem. Gan līdz pāris kilometrus tuviem, gan arī tādiem, kas atrodas vairāku simtu kilometru attālumā.

Pusdienlaikā esam nobraukuši nedaudz vairāk kā 60 kilometrus. Nolemjam, ka nākamā lielākā pilsēta būs mūsu šīs dienas galamērķis. Braucam un nonākam piejūras pilsētiņā Ankola. Pilsētā uzreiz braucam uz jūras pusi. Kā nekā, Goa naktsmājas mēs būtu meklējuši tieši tur. Te tomēr ir dienvidi, te ir jūra, un mēs joprojām esam tik tuvu Goa. Tomēr te jau drīz ir skaidrs, ka jūra jau būs, bet ne kaut kādas atpūtas vietas un viesīcas. Braucam pa sarkana māla ceļu un nonākam privātmāju rajonā. Te mēs jau atkal esam tie baltie un interesantie cilvēki. Bērni pavada mūs, skrienot blakām, apkārtējie sveicina un rāda, kur jābrauc, lai tiktu līdz pludmalei. Paldies viņiem, jo, ja ne apkārtējie, mēs uzstumtos stāvā kalnā un nonāktu ... pie mošejas. Norādes izskatās tik ļoti līdzīgas. Tiekam līdz ūdenim un nekur tālāk neejam. Bērni gan rāda, ka pludmale ir vēl uz priekšu, bet mums ir labi tepat. Tepat blakus zvejas laivām ejam noskalot savus dienas karstumā sasvīdušos ķermeņus.

Tiekot atpakaļ pilsētā, uzreiz ejam meklēt, kur paēst. Pamanot cilvēku plūsmu pie kādas mājas ar izkārtni “Non Veg Hotel”, sekojam. Kāpjam augšā pa ļoti šaurām kāpnēm un nonākam cilvēku pilnā ēstuvē. Telpa ir samērā tumša un pilna ar cilvēkiem. Daudzi ēd, bet neliela grupiņa acīmredzot vēl gaida rindā. Gaidīt negribam un tāpēc ejam ārā meklēt ko citu. Un atrodam tādu turpat blakus. Vispār jau pavisam neizskatās, ka tur kaut kas būs. Bet bēdīga izskata mājas pagalmā, uzejot uz otro stāvu, mēs atkal esam nonākuši kādā līdzīga izskata ēstuvē. Cilvēki sēž un ēd, citi vēl nāk. Sēžamies pie galda arī mēs. Ēdienkartes te nav, un tāpēc izvēlamies pirmo, ko atpazīstam no saimnieka nosauktā - “Chicken biryani”. Vispār jau Indijā vairākumam šķiet nav ne jausmas, kā pareizi ir jāraksta šī ēdiena nosaukums. Es arī nezinu. Uz ielām ir redzēti trīs varianti – biryani, biriyani un briyani. Ēdiens ir jau gatavs.

Vīrietis atnest mums krūzi ar ūdeni un trīs glāzes. Visas trīs ar ūdeni pilnās glāzes viņš tur vienā rokā. Ar pirkstiem ūdenī. Atnes bļodas ar rīsiem un šķīvjus. Kā izrādās, “Chicken biryani” šoreiz atšķiras no iepriekš ēstā. Šoreiz tie ir rīsi ar daudz garšvielām, asu mērci un asu vistu. Porcijas ir ļoti lielas. Pēc brīža vīrs vēl pienāk un no plaukstas uzliek mums katram uz šķīvja pa pāris citrona un sīpolu šķēlēm. Viss kopā ir tik atkal neierasti ass – Goa no tā atradinājāmies, ka gribas uzdzert kolu. Kolas nav, bet esot "Sprite". Pasūtām "Sprite" un saņemam "Sprint" mazās stikla pudelītēs. Lai vai kā, paēdam kārtīgi. Pa virsu vēl kopā uzdzerot pāris litrus ūdens. Kā jau ierasts, ūdeni dzeram parasto, kuru gandrīz visur dod par velti un kuru dzer vairākums vietējo. Ūdeni pudelēs pērkam ļoti, ļoti reti.

...

Kā jau vakar novērojām, Karnataka atšķiras no iepriekš redzētās Indijas ar to, ka šeit ir norādes uz dažādiem kultūras objektiem. Un tā, braucot aptuveni trīsdesmit piekto šīs dienas kilometru, pamanām norādi par hindu dievības Šivas statuju. Mirkli vēlāk redzam arī plakātu ar šo pašu, kā izrādās, milzīgo statuju. Vismaz bildē tā izskatās milzīga. Vai arī ne tikai bildē. Vēlāk pauzē Viesturs internetā izlasa, ka šī īstenībā ir otra lielākā šāda veida statuja pasaulē un ka tā būs tieši mūsu ceļā. Turklāt, ne vienkārši kaut kur ceļa malā, bet piejūras pilsētā. Un tieši īstajā attālumā, lai mēs tur beigtu šīs dienas braukšanu. Izklausās pilnīgi kā plāns!

Ap 13.30 esam klāt vietā, kur no šosejas iet ceļš uz mūsu šīs dienas gala pilsētu. Tā kā ir karstākais dienas laiks, vispirms gribam atrast viesnīcu, nomazgāties, atpūsties un tikai tad iet skatīties templi un tam blakus esošo statuju. Norādi par viesnīcu pamanām turpat uz šosejas, tāpēc sākotnēji pat nemaz negriežamies iekšā ceļā uz pilsētu, bet tikai pabraucam tālāk uz priekšu. Šāda atrašanās vieta blakus šosejai mums ir pavisam ērta. Braucam klāt, bet tā jau ārēji izskatās kā ļoti dārga viesnīca. Turpat blakus pamanām vēl vienu norādi, kas mūs ieinteresē. Tiek izīrētas “Deluxe istabas”. Kur tad te vispār kaut ko var izīrēt? Tajā ceļmalas bodītē? Varbūt tas bija kādreiz, kad te kaut kas tika izīrēts ...? Tomēr mēs griežamies nost no šosejas. Ar šaubām braucam garām ceļmalas ūķim – veikalam un pamanām vēl vienu ēku. Tā ir vienstāva, un te tiešām tiek izīrētas istabas. Vienkāršas, kārtīgas un lētas. Tieši tādas, lai viena no tām kļūtu par mūsējo uz vienu dienu.

Ar velosipēdiem uz pilsētu braucam ap trijiem. Templi un statuju šoreiz pamanām jau pa krietnu gabalu. Tie abi ir milzīgi. Un tikpat ātri saprotam, ka te noteikti būs daudz tūristu, jo viesnīcas ir viena pēc otras līdzīgi kā Puškarā. Rodas šaubas par to, vai te vispār ir pamatiedzīvotāji. Apkārt ir vienas vienīgas viesnīcas. Rietumniekus neredzam. Tūristi šoreiz ir vietējie, indieši ar ģimenēm, kas atbraukuši uz šo svēto vietu.

Pilsētas galvenais templis ir piramīdveidīga divdesmit stāvu ēka ar vēl vairāku ēku kompleksu. Apavi te ir jāatstāj ārpusē, par to samaksājot divas rūpijas. Liekam savas iešļūcenes kopējā placī un ejam tālāk. Tempļa iekšienē redzam, kā saprotams, piedāvājumus “pirkt svētību” par lielākiem un mazākiem naudas ziedojumiem. Šodien iztiksim bez tā, ha! Apstaigājam visas ēkas un kopējā plūsmā dodamies tālāk – skatīt milzīgo Šivas statuju uz klints jūras krastā. Ārā nākas atvairīties no daudzajiem bērniem, kas visi kā viens grib pārdot fotogrāfijas. Visi uzstājīgi atkārto savu piedāvājumu, runā gan angliski, gan arī beigās krieviski. Viens no puikām beigās sāk arī raudāt. Mēs vairs pat neko nesakām, vienkārši ejam. Varat teikt, ka es esmu ļauns, bet visā laikā Indijā neviens no šiem bērniem mani neiežēlina. Citādāk bija tajā reizē pirms dažām nedēļām, kad, vakarā ejot ārā no lielveikala, aptuveni 16 – 20 gadīgs puisis piedāvāja notīrīt manas sandales. Pieradis neklausoties atteikt visus piedāvājumus uz ielas, arī šoreiz tikai gabalu tālāk aizdomājos par to, ko un kā viņš teica par tiem pāris santīmiem, kurus viņš prasīja. Es taču varēju iedot arī 10 vai 100 reiz vairāk, lai viņam ir vieglāka diena.

Novērojam, ka pēc tempļa un statujas apmeklējuma vietējie iet jūrā. Tāpat kā visur citur tas tiek darīts ar visu apģērbu. Tikai kontrastam ar visu iepriekš redzēto šeit viņu ir ļoti daudz. Visa pludmale ir pilna ar cilvēkiem. Jauni puiši lēkā viļņos. Vīri mierīgi mazgājas. Sievietes ar bērniem staigā pa ūdeni vai sēž tajā. Jā, jā, sievietes ūdenī sēž ar tiem pašiem krāsainajiem sari, ar kuriem staigā pa ielām. Pēc peldes visi iet mazgāties turpat krastā esošajās maksas dušās. Bet tad brauc mājās. Uz ceļa var novērot džipus, kas pilni ar cilvēkiem un apkārti ar slapjajām drēbēm. Mēs vakara peldei izvēlamies tieši pretējā pusē esošu pludmali, arī turpat pie tempļa, bet pilnīgi tukšu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ceļošana
Dzīve & Stils
Jaunākie
Interesanti