Mūsdienās Ķīna ir viens no populārākajiem tūristu galamērķiem, tādēļ saukt to par ekskluzīvu vairs gluži nevar. Tomēr tās teritorija, kas tikai mazliet atpaliek no Eiropas plašumiem, joprojām piedāvā daudzveidību.
"Kad tu brauc uz Ķīnu, primārais ir saprast, ka tu brauc nevis uz citu valsti, bet citu pasauli. Šanhaja un Pekina – ja tu esi bijis Šanhajā un Pekinā, tu esi bijis Šanhajā un Pekinā, tu neesi bijis Ķīnā," sprieda Edgars Kuzmans, kurš dzīvojis Ķīnā.
Īstās Ķīnas meklējumos ir bijusi arī Alla Petropavlovska, un viņu visvairāk sajūsminājusi Ķīnas province un tās daba.
"Mēs tur ceļojām ne jau pa pilsētām, bet pa dabas parkiem. Un tādi dabas parki, kādi bija tur – ne šajā zemē, ne šajā laikmetā... Tā ir kaut kāda fantastiska pasaules zeme, grūti pat iedomāties, ka kaut kas tāds pastāv," teica Alla Petropavlovska, kura apceļojusi Ķīnas provinci.
Ceļojot pa Ķīnas laukiem, jārēķinās, ka daudz ārzemju tūristu tur neredzēs, tādēļ, visticamāk, ārzemniekiem tiks pievērsta īpaša uzmanība.
"Bija dienas, kad mēs pa dienu varbūt 3-4 baltus cilvēkus redzējām. Varbūt vispār neredzējām. Tad reakcija bija tāda: tevi pamana uzreiz, pārsvarā visi smaida, skatās uz tevi. Tie, kuri ir drosmīgāki, pienāk un palūdz nofotografēties ar tevi. Tas bija uz katra soļa, katru dienu," atzina Petropavlovska.
Viņa atzina, ka cilvēki lauku reģionos ir labsirdīgi, atklāti, emocionāli un pretimnākoši, taču neviens nerunā angļu valodā. Tāpēc tiek likta lietā ķermeņa valoda. "Ar pantomīmas palīdzību, ar smaidu, es nezinu, ar zīmējumiem – tu vienmēr vari dabūt to, ko tu gribi," noteica ceļotāja.
Tātad, kopīgu valodu atrast var, taču reizēm restorānos un uz ielas redzami pilnīgi nesaprotami ēdieni un noskaidrot, kas tas ir – nav iespējams. Tad atliek tikai riskēt un nebaidīties. Tiesa, ne vienmēr ir skaidrs, kāda gaļa ir pusdienu šķīvī.
"Pat, ja tur ir uzrakstīts, kas tā par gaļu ir, tu ne vienmēr vari būt pārliecināts, kas tā ir par gaļu," atzina Kuzmans.
Ceļojot pa Ķīnu, ir vērts nodrošināties arī ar skaidru naudu, jo dažreiz, lai to samainītu, jāpiekāpjas spekulantiem.
"Visur ir bankomāti, un visās vietās pieņem kartiņas, bet tikai Ķīnas, savējās, un tu ar savu kartiņu... Tad tev jāizdomā, ko darīt – un tad tu skraidi, tad tu meklē. Tur tādi solīdi cilvēki pasaka: kurss ir tāds un tāds un viss – negribi, nevajag! Jo viņi jau saprot - kur tu liksies," teica Petropavlovska.
Bet kā tad paliek ar kultūras normām – vai, dodoties uz Ķīnu, pirms tam ir jāapgūst īpaša uzvedības etiķete?
"Atšķirībā no citām Āzijas reģiona valstīm, tur to sabiedrisko un reliģisko normu ir stipri mazāk, tas nozīmē, ka tu nevari īsti izdarīt neko nepareizi, tu vari tikai pats nonākt nepatīkamā situācijā sev, jo tu nevari viņus īsti aizvainot," sprieda Kuzmans.
