Un tas ir labi. LTV raidījuma mērķis papildu aicinājumam posties uz Latvijas simtgadi ir arī runāt par tautastērpa definīcijām. Raidījums nav ''YouTube'' instrukcija, kur iemācīsim, kā izšūt kreklu. Tas ir aicinājums vārdu “nedrīkst” aizstāt ar vārdu “nepatīk”, bet caur skepsi tomēr paskatīties uz sev nesaprotamo.
Kad pārkāpts pirmajam šokam par “nesavāktiem matiem” un “māžošanos ar zobratiem”, var ieskatīties drusciņ dziļāk. Tautastērps nepieder tikai Dziesmu svētku skates žūrijai, tas ir katram savs.
Trešajā raidījuma “Uzvelc tautastērpu” sērijā to parādīs Baiba Rubess ar savu Alsungas tērpu, kuram katra sīkākā detaļa nes stāstu, lai gan kopumā, kā smejas pati tērpa valkātāja, tas nav “pareizs”. Tērps sakombinēts gadu desmitu gaitā, blakus mammas un vecāsmammas darinātām villainēm un zeķēm ir Norvēģijā pirktas kurpes un Austrijā atrastas zeķītes.
Šovakar pētīsim bikses, aizsākot tēmu, kas būtiska visiem dejotātājiem - kādēļ bikšu aizdare ir sānos? Atbilde, izrādās, nav vienā teikumā atbildama. Atklājas, ka tradīcijas, kas iesakņojušās kā mūžsenas, tomēr ir nesaprotamas pat latviešu tautastērpu viszinošākajiem pētniekiem.
Mēs neizaicinām, bet aicinām - mainīt attieksmi un pieļaut, ka var arī citādāk. Arī trešajā sērijā kāds norādīs “tā nedrīkst”, redzot Ķekavas novada brunču audumu. Viens teiks, to nedrīkst saukt par īstu, bet cits - to taču nedrīkst griezt tā, kā to dara Dīvs. Kāpēc - lai paliek intriga ceturtdienas vakaram.
__
* citāts no grāmatas “12 krēsli”
