Lai novērtētu garām palaistās iespējas jau piekto reizi pēc kārtas spēlēt olimpiādes mērogā, vajag pievērsties vien divām principiālām lietām – Dienvidkorejā notikušā turnīra līmenim un 2016. gada septembra notikumiem, kad izšķirošajā olimpiskās kvalifikācijas spēlē Latvijas komanda “Arēnā Rīga" piekāpās vāciešiem ar 2:3.
Tiem pašiem vāciešiem, kas parādīja brīnumu Phjončhanas olimpiādē, gandrīz apspēlējot olimpisko atlētu no Krievijas komandu (OAR), tikai papildlaikā ar 3:4 piedzīvojot zaudējumu.
Vai mēs varētu būt vāciešu vietā vai arī ne, šobrīd grūti teikt. Īstenībā viss varēja būt – gan uzvara 2016. gadā mājās un izcīnīta olimpiskā ceļazīme, un jau tur, bez Nacionālās hokeja līgas (NHL) spēlētājiem, varēja notikt jebkādi brīnumi ar katru izlasi. Tādēļ arī uzsveru, ka Latvijas komanda 2018. gada ziemā ir palaidusi garām unikālu iespēju pierādīt sevi 2018. gada ziemas olimpiskajās spēlēs. Kad tāda iespēja būs nākamreiz – nav zināms.
Bet esmu pārliecināts par vienu – daļa atbildības ir jāuzņemas Rīgas “Dinamo” vadībai. Pievilkts aiz ausīm? Diemžēl nē.
Pirmkārt, daži vārdi par turnīra līmeni, par kuru vislabāk liecina fināls Vācija – OAR. Te bez komentāriem. Tas izrādījās patļoti viduvējs. Tāds, kā Eirotūres mačos.
Tā kā spēles olimpiādē pie tukšām skatītāju tribīnēm izskatījās gana organiski un nevienu nemulsināja.
Uz ko gan tur skatīties? Katrs varēja apspēlēt katru – nebija lielas intrigas. Tādēļ, ka valstis uz Dienvidkoreju atveda savas trešās un ceturtās izlases, izņemot Oļega Znaroka “Sarkano mašīnu”, kura, kas arī loģiski, uzvarēja. Paši redzēsiet – maijā pasaules čempionātā būs pilnīgi citas spēles. Kanāda ar Rīgas “Dinamo” aizsargu Karlu Stoleriju (Kanādas izlases sastāvā bija 12 Kontinentālās hokeja līgas (KHL) spēlētāji) – kas tas vispār ir?
Ļoti tieši par olimpiskā hokeja turnīra līmeni izteicās bijušais Krievijas izlases vārtsargs, 2009. gada čempions un 2002. gada olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējs, Stenlija kausa ieguvējs 2007. gadā Iļja Brizgalovs.
“Jūs paši visu redzējāt, ka hokeja olimpiskajā turnīrā nebija. Meistarības nekādas. Hokejs primitīvs. Spēle uzbrukumā – primitīva. Piespēļu un metienu izpildījums nekam nederīgs. Domāšanas uz ledus minimāla. Spēles ātrums laukumā zems. Tas viss bija labi redzams. Ko par to vēl teikt? Tik daudz jau pateikts un pārstāstīts. Visi zina, ka turnīrs ir tāds, tāds un tāds. Atcerieties jaunatnes pasaules čempionātu – brīnišķīgs turnīrs. Visi skrien, cīnās, spēles izdodas emocionālas. Daudz tehnisku un gudru jauniešu.
Bet šeit – dažās komandās bija savākti tādi, kā es – it kā pabeiguši karjeru, bet atkal uzvilkuši slidas un brauc uz olimpiādi. Viss sāp, knapi kustas, bet uz spēlēm. Vai arī tādi, kas uz ledus kāpostus griež. Viņiem par šefpavāriem iet, bet ne hokeju spēlēt. Dauza ripu, ar nūju kā ar nazi strādā. Gājuši labāk uz restorānu,” sacījis Brizgalovs.
Lūk, šādā duļķainā ūdenī Latvijas izlase arī būtu varējusi zivtiņu izvilkt. Varētu, bet nebija lemts, jo 2016. gadā, pēc ilggadējā Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidenta Kirova Lipmana vārdiem, notika visīstākā provokācija no Rīgas “Dinamo” puses. Bet tas jau ir otrkārt.
Atgriežoties pie 2016. gada 4. septembra notikumiem, atceramies to pašu liktenīgo spēli ar vāciešiem, kurā ir kā nekas sensacionāls nenotika – Latvijas izlase zaudēja stipriem pretiniekiem ar rezultātu 2:3. Pretiniekiem, kuru komandas sastāvā bija daži NHL spēlētāji, bet izšķirošais vārtu guvums bija tikai 55. minūtē, kad tika realizēts vairākums. Līdz spēles beigām mūsu puišiem atspēlēties neizdevās, un ceļazīmi uz Dienvidkoreju aizveda Marko Šurma trenētā komanda. It kā tas viss, bet gluži nav viss.
Kā saka Lipmans, kuram, starp citu, nemaz tik viegli nebija izcīnīt tiesības, lai kvalifikācijas turnīrs noritētu Rīgā, šis zaudējums kļuva par vienu no provokāciju ķēdes posmiem, pēc kurām arī notika LHF varas maiņa. Jau drīz Lipmanu LHF prezidenta postenī nomainīja Aigars Kalvītis.
“Man šajā ziņā ir daudz informācijas. Bet sākšu ar to, kas ir pašā virspusē. Pirmkārt, negaidītā Leonīda Beresņeva atkāpšanās. Pirms tik nozīmīgām spēlēm komanda palika bez galvenā trenera – tas bija nopietns sitiens. Steidzamā kārtā man nācās meklēt viņam aizvietotāju.
Lielas izvēles nebija, tā kā pieredzējušā Haralda Vasiļjeva pakalpojumi bija tieši laikā, par to esmu viņam ļoti pateicīgs. Bet Beresņevs? Viņu galu galā apmānīja: apsolīja “Dinamo” galvenā trenera amatu, kuru tobrīd ieņēma Normunds Sējējs, samaksāja nedaudz naudas – dažus tūkstošus eiro, bet pēc tam “uzmeta”. Tāpēc, ka “Dinamo” rūpējās nevis par Beresņeva karjeru, bet domāja, kā ieriebt man, lai vēlāk, mani nometot no LHF prezidenta amata, iegūtu varu.
Par Latvijas izlasi, olimpiādi un līdzjutējiem, ticiet man, neviens tur nedomāja,” piedzīvoto atceras Lipmans.
“Otrkārt, man ir informācija arī par spēlētājiem, bet pagaidām to nedarīšu zināmu. Teikšu tā – esmu vīlies dažos mūsu izlases līderos. Pašā atbildīgākajā brīdī viņi nodeva komandu. Tā kā par zaudējumu vāciešiem es pat tagad nebrīnos. Viss bija iepriekš izplānots,” pauž Lipmans.
Jau pagājis laiks, taču to visu atcerēties vēl joprojām ir grūti un riebīgi. Aizkulišu cīņas, intrigas visos līmeņos, personisko interešu lobēšana, varaskāre neliecina par rūpēm par līdzjutējiem. Un tad Latvijas hokeja intereses pašas par sevi pāriet otrajā plānā.
Ne man spriest, vai tieši tā viss arī bija, un visa operācija ar Beresņevu – realizēts plāns. Un kā to saprast – “rakt” zem viena cilvēka un līdz ar to ziedot valstsvienību…
Bet tas, ka Latvijas valstsvienībai bija jābūt starp Dienvidkorejā notikušā hoekja turnīra dalībniecēm – nav pat apspriežams. Kā arī tas, ka iespēja tika muļķīgi palaista garām. Mazliet vēlāk arī citas iespējas – U-18 un U-20 izlases pameta augstāko divīziju. Tagad pie nacionālās izlases stūres par neadekvātu naudu – 2 000 000 eiro - strādā Bobs Hārtlijs.
Un, ziniet, morāli jau esmu gatavs tam, ka mūsu komanda ar šo pārvērtēto kanādieti var izlidot no elites uz pirmo divīziju. Vismaz pagaidām viss uz to lēnām iet.
Kāda loma šeit ir “Dinamo”? Atbilde ir vienkārša – par maz, ka hokeja varu valstī pārņēmuši ne hokeja ļaudis, tad vēl viņu neprofesionālisms stumj hokeju uz bezdibeni. Kurš šo procesu apturēs, nav skaidrs. Katrā ziņā ne Aigars Kalvītis, kuram ir gana daudz savu lietu, ne Juris Savickis, kurš netiek galā ar savu “Dinamo” pēc desmit sezonām KHL.
Tieši “Dinamo” ir atbildīgs par to, kas šobrīd notiek, un tostarp arī par netikšanu uz olimpiskajām spēlēm. Jā, KHL klubs, kurš pēc idejas ir Latvijas hokeja vitrīna, ar Latvijas mērogiem milzīgu budžetu, lielām iespējām un pārmērīgām ambīcijām. Tātad no “Dinamo” arī jāprasa.
Viss pareizi: jo vairāk dod, jo vairāk prasa. Tikai 2016. gada septembra notikumi un visas no tā izrietošās sekas dod mājienu – Latvijas hokeju stūrē nepareizie kapteiņi… Un termins "“Dinamo" provokācija” patiesībā ir pat ļoti vietā. Lipmanam par to ir 100 % taisnība.
