Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

Nedzirdīgajiem

Dienas ziņas

«Cytaidi latviskais». Latgales godi. Kapusvētki

Utičovas, Eipļu, Sondaru un Zapanu kapusvētki. Latgalē citādāki

Ja esi redzējis Jaunā Rīgas teātra režisora Alvja Hermaņa un aktieru kopdarbu "Kapusvētki", ja kaut reizi augusta pirmajā svētdienā esi bijis Alūksnes (noteikti kapusvētku galvaspilsēta Latvijā!!!) kapusvētkos, tad tev noteikti ir izveidojies savs un samērā pareizs priekšstats par kapusvētkiem Latvijā. Tu nojaut, ka kapusvētki ir ieguvuši stabilas un unikālas tradīcijas statusu, ka šī tradīcija ir jāvienādo ar latvisko identitāti un jāierindo kultūras procesu sadaļā. Tā ir visnotaļ pareiza atziņa, taču šovasar man nācās pārliecināties, ka kapusvētki Latgalē tomēr nav pilnībā vienādojami ar pārējā Latvijas teritorijā tradicionāli pieņemto svētku norisi, tie ir citādi.

Kapusvētki "atbildīgie"

Runājot par godiem Latgalē, kapusvētki, ļoti iespējams, būtu jāliek godu pirmajā pozīcijā, lai arī tie ir vieni no jaunākajiem godiem tieši Latgalē. Ir liecības, ka šo tradīciju Vidzemē ir iedibinājis mācītājs, rakstnieks un politiķis Andrievs Niedra ap 1911. gadu. Citos vēstures pētnieku darbos minēts, ka par kapussvētku pirmsākumiem varētu uzskatīt 1831. gada svētku notikumu Krimuldas kapsētā. Par vienu gan vēsturnieki nestrīdas, ka vispirms tradīcija sākās Vidzemē, bet Latgalē tā ienāca tikai 20. gadsimta 20. gados. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā kapusvētku svinēšana kļuva obligāta prasība, un šī tradīcija Latgalē nostiprinājās. Kāpēc piespiedu kārtā un obligāta? Ļoti iespējams, lai tradīcija būtu visā Latvijas teritorijā, bet otrs iemesls varētu būt saistīts ar Nikodema Rancāna stāstu „Kopi” (1924.g.), kur tiek aprakstīts novada kapsētu bēdīgais stāvoklis, kas nekavējoties ir jāuzlabo.

Mūsu šīs vasaras izbraukumi uz Latgali, veidojot stāstus par godiem novadā, notika skrupulozas plānošanas rezultātā, mēs nespējām aptvert visus Latgales reģionus. Ja komandējums uz Ludzu, kur plānotas kāzas, tad jāpēta arī tur tobrīd notiekošie kapusvētki, tā nebija labprātīga izvēle, tā ir sabiedriskā medija finansiālas situācijas diktēta lietu secība.

No mičošanas uz naktsmītni, lai jau no agra rīta pabūtu četros novada kapos, raidījuma vadītājam Arnim Slobožaņinam bija nieka astoņas stundas, lai no kāzu priekiem pārslēgtos uz kapu stāstiem.

Ideja bija ne tikai filmēt kapusvētkus, bet pabūt un redzētu gatavošanos svētkiem, runāties, satikties, ''ienirt" sirsnīgajos stāstos un notikumos.

Kad pirms komandējuma sazinājos ar priesteri Jāni Kolnu un viņa ieteiktajiem ļaudīm, mani jau pašos pamatos pārsteidza šis vārdu salikums „atbildīga par kapusvēkiem”, tālākās sarunās ar šiem ‘’atbildīgajiem’’ manās ausīs nonāca arī citi dīvaini ar kapiem šķietami nesavienojami apzīmējumi:

  • procesija jeb gājiens,
  • galda klāšana,
  • vainaga pīšana. 

Godīgi sakot, bija arī neērti vaicāt telefona sarunā, ko tas sevī ietver un nozīmē, nolēmu meklēt rakstos un sapratu, ka visi šie rituāli attiecas uz katoļticību. Galda klāšana nebūt nenozīmē to, ko esmu pieredzējusi Alūksnes kapos, kad ap kapukalnu ģimenes izklāj savus piknika deķīšus, tur pat pie ezera iestiprinās, parunājās, jo ir satikušies. Vainagus nepin, lai rotātos paši vai liktu uz kopiņām un gājienā neiet, jo kapusvētki sakrīt ar pilsētas svētkiem! Viss ir citādi...

Neraugoties uz agro rīta stundu, Irēna Jonikāne savā savrupmājā Ludzā jau bija tikusi pie ozola zariem un pina milzīgu vainagu. Uzreiz skaidrs - tas netiks likts nevienam galvā, arī uz kapu kopiņas ne.

Procesija ap kapiem

„Vainagu pinu Utičovas kapu centrālajam krustam, kas pirms kapusvētkiem jāuzliek, jāsasprauž ap krustu meijas un jāsagatavo centrālā altāra vieta atbilstoši svētku liturģijai,” raidījuma "Cytaidi latviskais" vadītājam Arnim intervijā skaidroja Irēnas kundze.

Utičovas, Eipļu, Sondaru un Zapanu kapusvētki

Izrādās, ka no Ludzas netālajos (apmēram 6 km) Utičovas kapos, kur apglabāti tuvējo ciemu jeb sādžu ļaudis, katru gadu viens ciems uzņemas atbildību par centrālā altāra sagatavošanu svētkiem, šogad kārta Bolūževai. Latgalē mazie kapi ierasti ir četrstūra formas, agrāk bijuši arī apļveida ar mūra žogu, tagad tie ir vienkārši drāšu žogi vai arī kapu teritoriju norobežo tūju vai eglīšu stādījumi. Visas mūžīgās atdusas vietas, ko redzējām - un tās bija četras, atrodas ļoti skaistās vietās, faktiski tās norobežo dabiskais reljefs, jo kapi atrodas uzkalnā, bieži ezera krastā, lauku un pakalnu ieskauti.

Drons pie Eipļu kapiem

Mēs bijām un ar vietējo atļauju filmējām Utičovas, Eipļu, Sondaru un Zapanu kapusvētkus. Centrālais altāris nav vienīgais, kas svinīgs sagatavots svētkiem, pa kapu perimetru katrā to stūrī tiek klāts pa tādam pašam kā centrā, tikai mazākam galdiņam, vecākos kapos tie pat esot bijuši iemūrēti vai iebotenēti, tagad tiek saklāti tikai uz kapusvētkiem. Mazliet mani pārsteidza tas, ka kapos satiktie mums nevarēja pateikt, kāpēc tā dara - dara un viss. Taču atbilde ir pavisam vienkārši atrodama, ja vien ieklausās priestera runā un procesijas gaitā, kas tieši notiek svētkos.Tātad noteiktā laikā atbrauc priesteris, sagatavojas svētku misei, vietējie norāda, kurš nesīs krustu, kuri drānu, kas simbolizē zārku, kurš lasīs svētos rakstus, kurš dziedās, bet priesterim līdzi ir arī dziedātājas, kas ar savām balsīm kuplina pasākumu.

Utičovas kapos

Lielā loze lasīt svēto rakstu vārdus atkal iekrita mūsu vadītājam Arnim. Pēc aizlūguma un īsa sprediķa visi kapusvētku apmeklētāji dodas procesijā pulksteņa rādītāja virzienā un pie katra galdiņa jeb altāra skaita lūgšanu. Pie pirmā altāra aizlūdz par mirušo priesteru un bīskapu dvēselēm, otrajā par vecākiem un tālākiem senčiem, trešajā - par brāļiem, māsām, draugiem, bet pie ceturtā altāra par visiem konkrētajā kapsētā apbedītajiem. Protams, tie, kas tuvāk priesterim, tie visu dzird, taču procesijas gals mēdz būt krietni patālu, tikai pie iepriekšējā altāra un, cik nojaušams, ļaudis, patiešām sen neredzējušies, bieži vien jau ļaujas satikšanās priekam un runām. Pēc procesijas priesteris iesvēta bērnus, kas atnākuši uz kapiem, un apjautājas, vai nav kāds jauns piemineklis, kas arī jāiesvēta. Viss pie viena - ātri, draudzīgi un sadzīviski. Tāda svinīga stunda, bet cik nopietna un skaista gatavošanās!

Mazajos Latgales kapos satikām cilvēkus no visas Latvijas, dzirdējām dzimtu stāstus un visbiežākā frāze: "Šī ir mana bērnības zeme, te aizvadīju visas savas laimīgās vasaras, gaidīju kapusvētkus, jo tad atbrauca mamma un baznīckungs mūs atkal iesvētīja.”

Utičovas kapos

Kapu apmeklētāji kapus bija sakopuši kā mazus dārziņus, jau iepriekšējā vakarā kopiņas sastādītas un pārstādītas, bet kapusvētku rītā vāzes pildītas ar vasaras saulē briedušiem ziediem - tas bija peoniju laiks!

Rūpes un lietderīgs laika pavadīšanas veids

Cilvēki sirsnīgi, apkampjas, paraud uz pleca, dalās savos gada notikumos, bet mēs gribējām izzināt arī senākas lietas.

Kādus pārsimt metrus no Utičovas kapiem redzams sabrukušas ēkas jumts, tur esot dzīvojis kapu Francis, tā visi kungu saukuši, jo viņš vienmēr zinājis, kas notiek kapos, kas glabāts, kad, kurus kapus kopj, kurus retāk apciemo, kuriem piederīgo nav, vai tie savējos aizmirsuši. Zināt visu par kapiem, tas nav bijis ne vīram uzticēts, ne kā citādi piešķirts amats, tāds sirds aicinājums un rūpe par aizgājējiem.

Kapu Franča māja netālu no Utičovas kapiem

Kapusvētkos satikām arī Franča meitu Mariju Lorinu un mazmeitu, kuras nu jau dzīvo citur, bet labprāt stāstīja par radinieka rūpēm par kapiem un aprūpēja paša Franča kapavietu. Francis ģimeni pirms kapusvētkiem vienmēr norīkojis sakopt tos kapus, kur piederīgo nav, parūpēties arī par celiņiem. Ierasti pa kapiem grozījušies vēl kādi divi brāļi. Daudzi atceras, ka kapu tuvumā dzīvojuši tādi dzīves pabērni - brāļi, kam ne īsti māju, jo esošā sliktā stāvoklī, ne īsti darba, ne veselības, tā vien mētājušies pa apkārtni, bet pirms kapusvētkiem cītīgi tīrījuši kapu celiņus no nezālēm, pielabojuši pieminekļus un soliņus, tāpat vien, lai darītu ko lietderīgu. Satiktās dāmas stāstīja, ka skapī bijis kapusvētku apģērbs, ko uzvelk tikai šajā reizē, ka

dārzos stādītas tās puķes, kas ziedēs kapusvētku laikā.

Iepriecināja, ka svētkos satikās ne tikai veci ļaudis, bija daudz ģimeņu ar maziem bērniem, kam tika ierādītas radinieku kopiņas, stāstīta radniecība un kāds notikums, lai mirušo darītu tuvāku un saprotamāku.

Ludzas pusē no vieniem kapiem uz otriem jābrauc ne vairāk kā 15 minūtes, šo ceļu mēroja arī priesteris Jānis Kolns, jo noteiktā laikā ar stundas starpību jau jābūt citos kapos. Pamanījām dažus kapu apmeklētājus, kas arī centās pabūt vairākos kapusvētkos, jo, visticamāk, radinieki vai draugi apglabāti arī tur. Varbūt vienkārša vēlme kārtīgi izbaudīt svētku dienu un satikt tuvākus un tālākus draugus vai radus, jo daudzi vietējie atzina, ka uz Rīgu vai otru Latvijas galu jau nemaz neiznāk aizbraukt, tad nu vismaz kapusvētkos visa Latvija brauc pie viņiem.

Eipļu kapusvētki

Sirmgalvji mazliet pažēlojās Arnim, ka jaunības laikā kapi bijuši ļaužu pilnāki, toreiz par to - lieli vai mazi svētki - konkrētā reizē sprieduši pēc pajūgu skaita, tagad ir daudz, ja var saskaitīt vismaz 20 automašīnas. Un tās nav tās 20, kas brauc pa Rīgu ar lepnā vientulībā aizdomājušos vadītāju, tās ir braucēju pilnas un reizēm kursē vairākas reizes, lai uz svētkiem tiktu visi gribētāji.

Saime Utičovas kapusvētkos

Tā kā filmējot grozījāmies pa kapiem un nebijām nepamanāmi, arī mums bija jāstāsta, ka veidosim raidījumu par kapusvētkiem, mums teica, tas nebūs pilnīgs, ja neparādīsim svētku noslēgumu, kas nozīmē sirsnīgu kādas dzimtas tikšanos pie klāta galda. Mūs uzaicināja Irēna Lipska uz turpat no Utičovas kapiem netālajiem ‘’Lemeškalniem”. Un atkal pie saimes galda pagalmā, zem simtgadīga ozola sēdās četras paaudzes: Irēna, viņas dēli, brāļi ar ģimenēm un mazbērniem. Visiem bija ko atcerēties par bērnības vasarām Latgalē, par kapusvētkiem, tika skatīts ģimenes fotoarhīvs, rādītas bildes bērniem un izrunāti dažādi atgadījumi.

Irēna rādīja kapu grāmatu, ko vēloties aizpildīt, ierakstot visus Utičovas kapos apglabātos. Grāmata pildās, bet ir dažas tukšas ailītes, kur aizgājējs nezināms. Nākamgad jūnija sākumā atkal būs Utičovas un citos Ludzas novada kapos kapusvētki, ja jums tur ir piederīgie, tālāki senči  – aizbrauciet, palīdziet Irēnas kundzei aizpildīt tukšās ailītes grāmatā!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti