Toms Pastors: Iekšējais monologs par «X stundu»

Viens mēnesis pie Alūksnes ezera brīvprātīgā rezerves karavīra apmācībās. Tas ir rezultāts manam kādam jau gana ilgam iekšējam monologam par Latvijas drošību un savu lomu tajā. Pirms šīs vasaras šādas lomas man nebija. Tagad ir.

Leopolda māņi

"Iezīmētie"

Lāčplēša dienā LTV ēterā būs skatāma unikālā dokumentālā filma “Iezīmētie”- tā stāsta par to, kā kļūst par karavīriem, un tapusi, trīs LTV žurnālistiem piedaloties apmācībās un kļūstot par Latvijas armijas rezerves karavīriem, kā arī dokumentējot šo procesu.

Žurnālisti, kuri piedalījās šajā kursā, vienlaikus visu procesu dokumentējot, nekādas atlaides apmācību procesā nesaņēma.

Viss, sākot ar ierašanos Ādažu bāzē, beidzot ar brīvprātīgo dalību vērienīgajās militārajās mācībās “Namejs 2018”, tika fiksēts video ierakstos, tostarp arī pašu kursantu rokām. 

Filma “Iezīmētie” pirmizrāde LTV1 ēterā un Replay.lv būs vērojama 11. novembrī pl. 19.10.

Tā bija dzestra un skaidra 2015. gada februāra diena. Atrados komandējumā Doņeckas apgabalā Ukrainā, kur ukraiņu brīvprātīgie izrādīja savu militāro bāzi. Patiesībā tā bija pamesta aizgājušo laiku pionieru nometnes vieta, kur apkārt valdošā Austrumukrainas konflikta haosā karavīri bija iekārtojušies, kā nu pratuši.

Apstaigājot perimetru un uzklausot stāstus par to, no kurienes atvestas “buržujkas” un cik devīgi iedzīvotāji atbalsta brīvprātīgos, manu skatu piesaistīja viens zīmējums uz spilgti izkrāsotas nojumes. Tas bija padomju bērnību piedzīvojušo multfilmu varonis – runcis Leopolds.

Zem smaidīgās runča sejas bija arī neiztrūkstošā viņa spārnotā frāze: "Ребята, давайте жить дружно!” (Puiši, dzīvosim draudzīgi!)

Tajā brīdī nodomāju – kur nu vēl labāka ironija, raugoties, kā ukraiņu karavīri nes smilšu maisus kaujas pozīciju iekārtošanai starp aizaugušām bērnu smilškastēm. Nepilnu 20 kilometru attālumā no austrumiem atskanēja smago ieroču “draudzīgās” zalves. Atcerējos, ka savulaik šī Leopolda frāze politiskā kontekstā tika veltīta arī manai dzimtenei.

Es negribu vilkt pārlieku lielas paralēles starp Latviju un Ukrainu. Esmu daudz enerģijas veltījis, skaidrojot būtiskas kultūrvēsturiskas, ekonomiskas un visādas citādas atšķirības Rietumu kolēģiem, kuri, meklējot nākamo virsrakstu, grasījās paziņot, ka “Latvija var būt nākamā Ukraina.”

Mēs esam tieši tur, kur esam (lasiet – NATO un Eiropas Savienībā) un ukraiņi ir tieši tur, kur ir viņi (paši saprotiet) gadiem ilgu un mērķtiecīgu izvēļu dēļ.

Tomēr tieši tajā brīdī, stāvot šajā postapokaliptiskajā pionieru lēģerī nevarēju nenodomāt – un ja nu? Ko darītu es? Ko es vispār protu?

Ukrainas brīvprātīgie

Pēc mierīgā vakara pie Kurahoves ūdenskrātuves sekoja adrenalīna pilns žurnālistiskais skrējiens pa Austrumukrainas frontes līniju un vairāki līdzīgi komandējumi turpmākajos gados. Šajā laikā paralēli sekoju līdzi arī “saviem” ukraiņu brīvprātīgajiem.

Viņi no mūsdienu Zaparožjes kazaku mantinieku pulciņa, garā stipra, bet militāri haotiska, lēnām tika integrēti Ukrainas jaunajos un krietni vien apmācītākajos bruņotajos spēkos. Tomēr tur nebija visi. 

Tikai dažos  gados reportāžu varoņi bija aizgājuši kur nu kurais –  kurš kļuvis par politiķi, kurš aizbraucis peļņā, kurš nonācis cietumā – tāds pavērsiens bija brīvprātīgajam “Bizonim”. Viņš jaunības karstasinībā kopā ar domubiedriem bija sagrābis vietējo komunistu pagastveci un veicis, kā pats teica, “lustrācijas procesu” - iespundējis viņu atkritumu konteinerā un tagad par to nopelnījis krimināllietu par cilvēku nolaupīšanu.

Tomēr traģiskākā šī stāsta daļa bija bojāgājušie. Enerģijas un dzīvības pilni savas zemes patrioti.

Rūgtā mācība

“Ja mēs būtu zinājuši un pratuši to, ko zinām tagad, viņi tagad būtu dzīvi,” gandrīz trīs gadus vēlāk pēc mūsu pirmās tikšanās pionieru nometnē skumji piebilda brīvprātīgā “Irbene”. Viņa tagad koordinēja jauno karavīru rekrutēšanu.

Mēs atradāmies pagrabā kādā izbijuša austrumukraiņu funkcionāra villā –  korupcijas un bezgaumības piemineklī. Viņš pats bija aizmucis uz Krieviju, gluži tāpat kā mazgadīgo kolonijas un 90. gadu bandītisma absolvents, bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs. Ukraiņu karavīriem no tālienes šis funkcionārs vien bija veltījis pāris niknus zvanus par to, kā “savu īpašumu  atgūšot un villas pagrabā štābu iekārtojušos “ukrus” apšaušot.”

Es rādīju “Irbenei” mūsu filmēto videomateriālu, kuros viņas kritušie biedri vēl bija nofilmēti enerģijas pilni un smaidīgi.

Tas man bija vēl viens spēriens no skaidrām debesīm - “ja mēs būtu zinājuši, ja būtu pratuši...”

Jā, ar prātu es saprotu - Latvija ir aizsargāta. Mēs neesam Ukraina. Es būšu pirmais, kurš teiks, ka Leopolda laiki manā zemē ir aizgājuši uz neatgriešanos. Un tomēr, šī iekšējā balss – ko personīgi es varētu darīt šajā hipotētiskajā “X stundā?” Kurš gan nāks palīgā tiem, kuri nevarēs parādīt, ka grib un var aizsargāt sevi paši? Vai tad tieši šāds nebija arī Latvijas neatkarības cīņu vēsturiskais scenārijs?

Būt brīvprātīgajam Latvijā

Šis iekšējais monologs man beidzās ar jauna Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) projekta sākumu. Apzinot bēdīgo situāciju atvaļināto rezerves karavīru uzskaitē, NBS virspavēlniecība lēma uzsākt brīvprātīgu rezerves karavīra apmācību.

Viens atvaļinājuma mēnesis pie gleznainā Alūksnes ezera un svaigā gaisā apkārtējos mežos, un esi apguvis militārās pamatiemaņas.

Protams, tik vienkārši viss nebija. Bet arī ne tik grūti. Esmu dzirdējis gana par problēmām Latvijas armijā, uzklausījis bēdu un niknuma stāstus no cilvēkiem, kas no tās šķīrušies ne ar tām labākajām atmiņām.

Taču tāda nebija mana pieredze, gluži pretēji. Turklāt, kā jau var noprast, sava darba specifikas dēļ šo to spēju salīdzināt un izsvērt. Pēc kontaktēšanās ar Latvijas armijas instruktoriem un virsniekiem, iespējams, pat vairāk par savām individuālajām iemaņām esmu ieguvis pārliecību tieši par viņu spējām.

Tā ir sildoša sajūta, tuvojoties Latvijas Republikas valstiskuma simtgadei, no kuras izzagtajās desmitgadēs citas paaudzes tika spiestas iziet militāro apmācību zem svešiem karogiem.

Man bija iespēja iegūt  pamatiemaņas tik tiešām patiesi brīvprātīgi.

Zinu, ka esmu viens neliels piliens šajā ezerā, kas pēc jebkuras mērauklas piedāvātiem mērījumiem ir gaužām sekls. Lai par to domā politiķi un ģenerāļi. Savai iekšējai balsij es tagad varu teikt – kaut nedaudz, bet tomēr kaut ko es tagad zinu. Kaut ko es protu. Jātic sev, Leopoldam nevar ticēt.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti