Saruna ar filozofu Bernāru Sordē: Ja vēlies mieru, gatavojies iemiesot to pats

Mūsu saruna sākas ar franču filozofa un rakstnieka Bernāra Sordē skatījumu uz pašreizējo globalizāciju – tā, viņaprāt, ir slima... un sirgst ar vismaz četrām kaitēm: tieksmi atjaunot impērijas, autoritārisma tendencēm, reliģisko fundamentālismu un vēlmi noslēgties monokultūrā. „Pasaulē vērojama tieksme iegūt un konsolidēt varu,” secina Bernārs Sordē, un „tādā situācijā miers nav iespējams.” „Taču miers ir nepieciešams, lai varētu ārstēt globalizācijas kaites,” tā Bernārs Sordē, precizējot, ka viņš nav pret globalizāciju, vien domā, ka cilvēki to varētu veidot citādāku. „Globalizācijai būtu jākalpo nevis pasaules varenajiem, bet gan tiem, kas cieš. Mēs vēlamies pasauli, kurā miers būtu iespējams”, saka B. Sordē.

Viņš saka, ka „miers Sīrijā nevar būt nedz politisks, nedz reliģisks, bet kaut kas vairāk, kaut kas transcendentāls, kas tiecas veidot jaunu pasauli”. Par transcendences nozīmi miera veidošanā, „pārejā no kara kultūras uz miera kultūru” mēs sarunā dzirdēsim vairākkārt.

Bernārs Sordē uzsver, ka viņš piedāvā metodi, shēmu, kā domāt par miera problemātiku – to, kas ir miers, kā pie tā nonākt, kādai jābūt pasaulei, lai nebūtu kara. Tādēļ „miera shēma”, ko B. Sordē izklāsta mūsu sarunā, nav uzskatāma par gatavu recepti; tā būtu izvēršama, dziļāk analizējama un apspriežama vismaz divu dienu seminārā. Par semināra struktūru un dalībniekiem runājām sarunas noslēgumā.

Vispirms par to, kas ir miers?

„Mieru vislabāk izsaka pazudušā dēla atgriešanās”, tā B. Sordē, atsaucoties uz mums labi zināmo Bībeles parabolu. „Pazudušais dēls ietver ļoti spēcīgu miera simboliku, jo attēlo uzņemšanu un piedošanu”. B. Sordē „Pazudušā dēla modeli” ir izvēlējies savienot ar klasisko miera simbolu.

Ko mēs redzam šajā klasiskajā miera simbolā (trijās daļās sadalītajā aplī)? „Harmonija, brīvība un taisnīgums veido vienlīdzīgas daļas, starp tām nav hierarhijas”, tā B. Sordē, skaidrojot, ka harmonija „ir visam pamatā, tā ļauj izvairīties no pārmērībām” un nozīmē „kultūras atbruņošanu jeb atvērtību citām kultūrām, atsacīšanos no kultūru sāncensības”. Brīvības jēdzienu viņš skaidro šādi: „Tā ir brīvība būt, brīvība darīt, pašnoteikšanās. Neviens no ārpuses nenosaka, kā dzīvot. Tā ir mīlestība, kas ļauj pārvarēt ego, jo tu nevari būt brīvs, ja esi ieslodzīts savā ego.” Runājot par taisnīgumu, domātājs konstatē, ka „šodien modē ir sodīšana, tiek izdomāti aizvien jauni soda veidi”, „menedžmentā tāpat kā karā viss tiek darīts no spēka pozīcijām”, taču „sodīšanas vietā cilvēki būtu jāaicina uz sevis pārradīšanu (regénération en création)”. „Lai mūsu attieksme pret citiem būtu taisnīga, vispirms nepieciešams iekšējs miers,” tā B. Sordē.

Vaicāju, kāpēc tieši šādā izkārtojumā domātājs ir integrējis pazudušā dēla stāstu parastajā miera simbolikā? „Tēvs (Dievs) tāpat kā harmonija ir noteicošais, viņš ir sava veida vidutājs, arbitrs starp brīvību un taisnīgumu,” atbild B. Sordē. Kas ir nepieciešams, lai būtu harmonija, brīvība un taisnīgums?

Atbildot uz šo jautājumu, Bernārs Sordē aicina apskatīt šo attēlu:   

Neliela atkāpe par šo un nākamo attēlu. Tie atspoguļo B. Sordē tik tuvo „trīsstūra metodi” domāšanā, ko viņš aizguvis no sava kādreizējā pasniedzēja [Nansī Universitātē – I.S], filozofa Reimona Rujēra (Raymond Ruyer), [kurš tāpat kā B. Sordē absolvējis Augstāko Normālskolu – I.S.]. Bernārs Sordē saka, ka R. Rujērs plašāk pazīstams ar savu „Prinstonas gudrības teoriju” (La gnose de Princeton, 1974) un „trīsstūra metode” ir pateicīga, lai attēlotu transformāciju, t.sk. pārmaiņas apkārtējā vidē, attieksmes maiņu.

„Līdz ar to, lai nonāktu pie harmonijas, kas atrodas pirmā trīsstūra virsotnē, ir nepieciešama mīlestība. Savukārt, lai būtu taisnīgums, jābūt iespējai radīt. Un brīvības priekšnoteikums ir kopējais labums,” skaidro B. Sordē. Viņš aicina apskatīt trīsstūrus kustībā, iedomājoties visus trīs priekšnoteikumus – mīlestību, radīšanu un kopējo labumu – kā „slēdžus”, kam „uzduras” trīsstūri, rotējot bultas norādītajā virzienā un tādējādi „pārslēdzot” tos uz harmoniju, taisnīgumu un brīvību.

Kas ir nepieciešams, lai būtu mīlestība, radīšana un kopējais labums?

Attīstot domu tālāk, B. Sordē min trīs priekšnosacījumus, kas, viņaprāt, nepieciešami, lai būtu iespējama mīlestība, radīšana un kopējais labums. „Pirmkārt, nepieciešama [klasiskās – kreiss, labējs, utt. – I.S.] politiskās piederības transcendence, lai veidotu kaut ko līdzīgu Sv. Franciska rosinātajam starpreliģiju dialogam,” tā B. Sordē, norādot un visu dalībnieku vienlīdzību šajā dialogā. Viņa skatījumā, tas būtu „metanaturāls fenomens, pretējs kara kultūrai, jo miera kultūra prasa pilnīgu „pacelšanos pāri” (élévation complète), transcendenci”.

Otrais priekšnosacījums, ko min B. Sordē, lai būtu iespējama mīlestība, radīšana un kopējais labums, ir nevienlīdzības izskaušana, kas virzītu mūsu pretim „Homo-natura-alteritas-equalis”. Šoreiz tai nepievērsīsimies detalizēti, jo B. Sordē to bieži skāris savos darbos un mūsu iepriekšējās sarunās. Trešais mīlestības, radīšanas un kopējā labuma priekšnosacījums ir kosmopolītisms. To B. Sordē saista ar migrāciju, proti, viņa skatījumā, „migranti uztverami kā brīvības, taisnības un harmonijas nesēji”. Viņi „palīdz mums atbrīvoties no ierastās vides, padara mūsu elastīgākus, un tas ir svarīgi, lai būtu miers. Protams, ja mēs to paši vēlamies”, saka domātājs.

Kā pārvērst konflikta situāciju mierā? – Trialektiskais vienādojums

„Līdz ar iepriekšējo shēmu  un simbolu centāmies definēt, kas ir miers”, saka B. Sordē, taču „nākamā shēma ir dinamiska un piedāvā vienādojumu, kā konfliktu situāciju (la situation de non-paix) pārvērst miera situācijā”.

Ko izteic trīsstūris ar nosaukumu „Pax II” jeb „Miers II”? – B. Sordē skaidro: „Pax II trīsstūris attēlo vidi, kurā darbojamies, mikrokosma un makrokosma trūkumus, kas būtu jānovērš”. Kādi ir šie trūkumi? – „Mikrokosms attiecas ģimeni un, lai arī tajā vēl joprojām pastāv solidaritātes elementi, tomēr šodien tā drīzāk atgādina individualitāšu kopumu, kur katram ir tieksme noslēgties sevī”. „Savukārt makrokosmā šobrīd vērojam [jau sarunas sākumā minēto – I.S.] vēlmi iegūt un konsolidēt varu”. Sarunā izskan ASV prezidenta D. Trampa un Francijas prezidenta amata pretendentes M. Lepēnas vārds. „Varas konsolidēšana galējā izpausmē notiek, balstoties uz „tiesībām nogalināt” un „tiesībām karot”, un pēc tam tiek nodrošināta iekaroto kalpošana varai,” saka B. Sordē. „Vēlme iegūt un saglabāt varu ir tā, kas liek karot”. „Tāpēc arī nepieciešamas izmaiņas makrokosmā, citādi „miers nebūs nekad,” tā domātājs.

Tieši „Miera pienākums”, viņaprāt, liek mainīt mikro un makrokosmu. „Tas nozīmē ieviest politikā mazliet vairāk ticības”, skaidro B. Sordē, atsaucoties uz filozofa Ernsta Bloha (Ernst Bloch) izstrādāto „Ticības principu”. „Ticība palīdzētu piešķirt politikai stingrāku stāju, neizskaidrojamības dimensiju, jo nevar un nevajag vienmēr visu izskaidrot”. „Piemēram, kopējais labums ir kaut kas tuvāks reliģijai nekā politikai”, saka B. Sordē.

Pievērsīsimies otram trīsstūrim B. Sordē „trialektiskajā vienādojumā”. Tas nosaukts par „Pax I” un, kā skaidro autors, „attēlo apkārtējas vides īpašības”, proti, „demokrātijas un piedošanas deficītu, kas būtu labojams ar transcendences palīdzību”.

Taču ko autors domā ar „demokrātijas deficītu”? Mēs bieži to dzirdam, runājot par Eiropas Savienību. B. Sordē atbild: „Demokrātija nozīmē to, ka ikviens var izteikties un ikvienam dzīvē ir bijusi iespēja iegūt optimālas kompetences. Visu sabiedrības locekļu iegūtās kompetences ir uzskatāmas par līdzvērtīgām. Demokrātija prezumē indivīdu vienlīdzību”. Viņš turpina: „demokrātijai ir jāspēj labot (réparer) situāciju, jo ne jau diploms kaut ko nosaka. Ikviena indivīda piedalīšanās sabiedrībā ir vienlīdz svarīga”. Lai ilustrētu iepriekš teikto, B. Sordē min piemēru no savas darbības farmācijas jomā, kur jaunu zāļu atklāšanā vienlīdz svarīga loma bija pētniekiem un darbiniekam, kurš laboratorijā rūpējās par dzīvniekiem. Tieši viņš pamanīja to, kā un kurā brīdī mainās kaķa acs, reaģējot uz zālēm. „Demokrātija nozīmē iespēju radīt”, turpina B. Sordē, atgādinot to, ka ikviens cilvēks uzskatāms par „pētnieku un sava amata meistaru”.

Summējot abus trīsstūrus – Pax II un Pax I – mēs nonākam pie centrālā trīsstūra, kas savukārt padara mieru par iespējamu. „Šajā trīsstūrī galvenais ir autonomijas un solidaritātes princips,” saka B. Sordē. „Tas ļauj nonākt pie brīvības, vienotības un vienlīdzības,” skaidro autors, akcentējot vienotības nozīmi, „kas ir vairāk nekā [Francijas Republikas devīzē „brīvība – vienlīdzība – brālība” ietvertā – I.S.] brālība un palīdz nonākt pie brīvības.”

Centrālā trīsstūra virsotnē atrodas pasaules kopējais labums. „Miers jāatzīst par pirmo un svarīgāko kopējo labumu pasaulē”, uzskata B. Sordē. „Miers nozīmē sargāt kopējo labumu.”

„Ja tu vēlies mieru, gatavojies iemiesot to pats”, tāda ir B. Sordē piedāvātā devīze, atsaucoties uz jau iepriekš sarunā minēto iekšējo mieru, kas nepieciešams Taisnīgumam.

"Brexit", Kopējā lauksaimniecības politika un Kopējā Eiropas Universitātes politika

Runājot par „trialektisko vienādojumu”, kas vērsts uz konfliktu situācijas pārvēršanu mierā, Bernārs Sordē vēlējās minēt dažus piemērus. Pirmais attiecas uz "Brexit". B. Sordē skatījumā, „"Brexit" ir saikne ar egoismu, vēlmi mazāk dalīties ar citiem”. Un šādā nozīmē „"Brexit" samazina miera potenciālu”. Ja skatāmies uz miera emblēmu [attēls Nr. 1 – I.S.] un iedomājamies, ka tā ir dzimšanas dienas torte, līdz ar "Brexit" no tās tiek izgriezts ārā vesels gabals...

Pavisam cits piemērs, ko min B. Sordē, ir Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) un Kopējā Eiropas Universitātes politika. Pretēji "Brexit" abas politikas vairotu miera potenciālu. Jāteic, ka Kopējo lauksaimniecības politiku B. Sordē saredz citādāk, nekā ierasts. Viņa skatījumā, KLP būtu jābūt pasaules mēroga politikai, kas vērsta uz autonomiju un pašpietiekamību. Savukārt Kopējā Eiropas Universitātes politika, kas vēl nekur tieši šādā formā neeksistē, aptvertu visas pasaules, t.sk. britu universitātes. „Abas politikas,” uzsver B. Sordē,  „nozīmētu kultūras paplašināšanu, sākot ar agrikultūru un beidzot ar kultūru visplašākajā nozīmē, un tuvinātu mūs mieram.” Jāteic, ka B. Sordē jau iepriekš piedāvājis savu redzējumu par pasauli, ko strukturē universitāte, organizējot pētnieku un sava amata meistaru kompanjonāžu jeb brālību un gādājot par brīvu zināšanu un prasmju apriti. Kopējā Eiropas Universitātes politika, viņa skatījumā, palīdzētu stimulēt Eiropas attīstību.

„Tātad runa ir par to, vai mēs vairojam, vai gluži otrādi – samazinām miera potenciālu”, rezumē domātājs. „Piemēram, nevajadzētu, lai ASV prezidenta D.Trampa darbības mazinātu miera iespējas.” „Būtu jāmeklē veidi, kā veicināt mieru.”

Kas ir karš šodien? – „vērtību” aizstāvība un fundamentālisms

Atsaucoties uz nesenu ASV akadēmiķu analīzi[1], B. Sordē neizslēdz „ka D. Tramps varētu izvērst lielāku karadarbību nekā [bij. ASV prezidents] Dž. Bušs, tādējādi vairojot kara potenciālu”. „Tas nozīmētu izplatīt ASV spēka doktrīnu, kā savulaik rīkojās arī Staļins; mērķis būtu iekarot, lai piesaistītu vairāk piekritēju, vairotu iespējas rekrutēt aizvien vairāk „ticīgo”,” saka B. Sordē, piebilstot, ka „ šāda rīcība līdzinās tam, ko baznīca kādreiz dēvēja par krusta kariem”. „Mēs dzirdam politiķus runājam par sieviešu tiesībām, piemēram, kontracepciju, un vienlaicīgi par karu un „vērtībām”.”

„Šādu kombināciju, kas apvieno karu un fundamentālismu, nedrīkst pieļaut,” uzskata B. Sordē un saka, ka „karš izpaudīsies kā „vērtību” aizstāvības un fundamentālisma kombinācija”. Mūsu sarunā tiek minēts ne tikai D. Tramps, bet arī V. Putins, M. Lepēna un [Lielbritānijas premjerministre] T. Meja. „Kāpēc Lielbritānija?” es vaicāju Bernāram Sordē. Viņš atbild: „"Brexit" nozīmē samazinātu miera potenciālu. Tādā nozīmē, ka "Brexit" ir kalpojis par atsauci un iedvesmas avotu tādiem Eiropas fundamentālistiem kā M. Lepēna, kas beigu beigās var sagraut Eiropas projektu ”.

„Pats svarīgākais ir novērst „krusta karus”, kas tiek karoti dažādu (reliģisku vai laicīgu) ideoloģiju vārdā”, jo tie būtībā nozīmē „centienus paplašināt „lūgšanu telpu”, atņemt citiem zemi, lai varētu tur izplatīt savas „vērtības”, monokultūru, nostiprināt fundamentālismu”.

Miers un reliģija – pax messianica

Vai un kāda loma miera nodrošināšanā ir reliģijai? Sarunas sākumā B. Sordē sacīja, ka miers Sīrijā nevar būt nedz „reliģisks”, nedz arī „politisks”. Viņš vērš uzmanību uz „risku, ka reliģija var sekot vardarbībai, piespēlējot politiķiem” un domā, ka „reliģijai būtu jāreformējas, jābūt gatavai uz transcendenci, lai varētu veidot kaut ko vairāk par Derību – jaunu, kopīgu pasauli, noraidot karu kā amorālu”. „Reliģija nedrīkst sekot vardarbībai, tai ir jāpilda „miera pienākums”,” tā B. Sordē.

Pasaule, kas sniedz miera garantiju

Kāda varētu būt šī „jaunā pasaule”, uz kuru aicina tiekties B. Sordē un kas sniegtu „miera garantiju”? Kādai jābūt tās struktūrai, lai konfliktu situāciju varētu pārvērst mierā?

B. Sordē uzskata, ka „pasaule jau šobrīd virzās uz pašorganizāciju” un min trīs jaunas pasaules iezīmes: to veidotu „hipokratizētas kompanjonāžas tīkli”, tā nozīmētu „mainīt skatījumu uz migrāciju” un „strādāt pie unikālā”.

„Strādāt pie unikālā palīdzētu atbrīvoties no konkurences un sāncensības,” skaidro B. Sordē „jo nebūtu tā, ka visi tiek mācīti ražot vienu un to pašu; ikviens meklētu savā kultūrā balstītu, unikālu risinājumu, kas nekad nebūs identisks ar citā zemē rastu risinājumu.” Domātājs skaidro, ka „tieši universitāte, kas aptvertu pasauli un darbotos pasaules mērogā, būtu vērsta nevis uz industrializāciju, bet gan tādu zināšanu un prasmju nodošanu, kas palīdz radīt unikālo”.

Ko nozīmē „mainīt skatījumu uz migrāciju”? – „Tas nozīmē uztvert migrāciju kā ieguldījumu mūsu dzīves formās,” skaidro domātājs. „Iedomāsimies, ka Vidzemes tirgū līdz ar ieceļotājiem, piemēram, no Sīrijas, ienāktu Austrumu tirgus... Vai tas neatdzīvinātu Vidzemes tirgu?” jautā B. Sordē.

Skaidrojot trešo jaunās pasaules iezīmi – „hipokratizētas kompanjonāžas tīklus”, B.Sordē atsaucas uz jau iepriekš minēto „pētnieku un sava amata meistaru” brālību jeb kompanjonāžu un precizē, ka ar „hipokratizāciju” domāts pienākums nodot īpašu zvērestu visiem profesiju pārstāvjiem, ne tikai ārstiem, bet arī politiķiem, izglītības darbiniekiem, žurnālistiem u.c.

Darba metode – divu dienu seminārs

Sarunas noslēgumā B. Sordē teic, ka „miera shēma”, par ko šodien runājām, būtu apspriežama vismaz divu dienu seminārā. „Seminārs tiktu organizēts vairākas grupās. Vispirms tiktu pulcēti reliģiskie pārstāvji, pēc tam – militārie spēki, tad politiķi un ekonomiskie spēki. Tajās tiktu skaidrots, vai un kā izpaužas katras no šīs grupas īstenotais „krusta karš”,” saka B. Sordē, „jo katra no tām diemžēl ir spējīga uz krusta karu, kas nav pieņemami.” „Pēc divu dienu tikšanās atsevišķās darba grupās būtu kopīga sanāksme, lai pieņemtu galīgo lēmumu, kā izvairīties no „krusta kariem”.”

Runājot par četrām semināra dalībnieku grupām, viņš precizē, ka „reliģiskie spēki nebūtu jāuzskata nedz par vadošajiem spēkiem, kas valda pār politiķiem, nedz arī par tādiem, kas būtu politiķu pakļautībā; reliģiskie spēki ir daļa no procesa, tāpat kā visi pārējie”. B. Sordē organizējis līdzīgus seminārus savā profesionālajā pieredzē farmācijas jomā. Bijis arī kopā ar Francijas valstsvīru Andrē Diližānu (André Diligent), rīkots seminārs (70. gadu beigās), lai risinātu rasisma krīzi Francijas pilsētā Rubē. „Tādai mazai valstij kā Latvijai jābūt nozīmīgai lomai miera procesā,” savu pārliecību pauž B. Sordē.

Teksta tapšanā palīdzējusi Kristīne Našeniece.