Organismam ir pakāpeniski jāpiemērojas augstuma izmaiņām un iekāpšana autobusā 2900 m augstumā, ar izkāpšanu 5100 m, nebūt nav tā pakāpeniskākā. Tāpēc galvenais nosacījums ALMA’s teritorijā ir pārvietoties lēnām. Un jāteic, lēnāks kļūst ne tikai solis, bet arī domāšana, runāšana un pat balss, kas maina savu skanējumu! Nokļūt līdz ALMA’s antenām nav viegli – un ne tikai fiziskā ziņā. ALMA nav atvērta apmeklētājiem, un iespēja aplūkot teleskopu tuvplānā tiek dāvātas vai nu zinātniekiem un ALMA personālam, žurnālistiem, vai īpaši izredzētiem viesiem.
Mans ceļš līdz ALMA kompleksam sākās ar neskaitāmām instrukcijām, drošības paziņojumiem un medicīnas pārbaudēm. Kad tās nokārtotas, autobusos, kas veda plakankalnē, katru sagaidīja īpašs skābekļa balons, kas bija jālieto ikreiz, kad skābekļa daudzums asinīs sasniedza noteiktu robežu. Visu ceļu ALMA’s apmeklētājus pavadīja medicīnas personāls, kas mērīja minētos rādītājus. Īpašos gadījumos tika piedāvāts papildus skābeklis vai arī kokas krūma lapas! Tās Čīlē ir atļauts līdzeklis gadījumiem, ja augstkalnu reģionos pasliktinās pašsajūta, un vismaz San Pedro de Atacama (tuvākā apmešanās vieta) ir nopērkamas uz katra stūra jebkurā tūristu suvenīru veikalā.
Pirms es pati savām acīm ieraudzīju ALMA’s antenas, man tās likās ievērojams, unikāls un daudzsološs astronomijas projekts. Bet, kad es atrados tikai dažu metru attālumā no tām un vēroju, cik graciozi tās kustina savus šķīvjus dažādos virzienos, man ALMA kļuva kas ļoti personisks un īpašs. Varbūt tāpēc, ka tas bija brīdis, kura dēļ tik daudz bija darīts un par kuru gana daudz domāts? Varbūt tāpēc, ka tik daudz kas varēja atgadīties, lai es nestāvētu to pakājē un neklausītos to sīcošajās skaņās? Bet varbūt… plato, kas, starp citu, seno Atakamas iedzīvotāju valodā nozīmē „vieta lidošanai” antenas sinhronizējās ne tikai cita ar citu, bet arī ar manu ALMU? Šī teleskopa saīsinājums spāņu valodā nozīmē "dvēsele", un izrādās, tas nebija izraudzīts nejauši. Šis teleskops ielūkojas tālākajos Visuma apgabalos, meklē senākās zvaigznes un galaktikas, pēta molekulas, kas veidojušas mūs un savulaik arī zvaigznes, ielūkojas Saules karstākajās vietās un mums tuvāko planētu slēptākajos nostūros… Vai tad tas viss nav par mums un neliek uzdot patiešām Lielos jautājumus? Jautājumi tikuši uzdoti, šķiet, visos gadsimtos, bet, skatoties uz 57 antenām, kas savu darbu veic visu diennakti un septiņas dienas nedēļā, apstākļos, kur cilvēki ilgstoši nevar strādāt, tiešām gribas teikt – varbūt, ka atbildes ir pavisam tuvu?
Es stāvu Čahnantura plato un vēršu savu skatienu tajā pašā virzienā, kur antenas. Es redzu Atakamas tuksneša ainavas, vulkānus, sniegotas virsotnes un saules apspīdētas smiltis. ALMA šajā pašā brīdī skatās turpat, bet ceļo tālu aiz mūsu Saules sistēmas robežām un redz to, ko mēs vēl tikai šifrēsim, analizēsim un par ko sajūsmināsimies brīdī, kad uz pasauli spēsim paskatīties ALMA’s acīm.
