Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Neatkarības karš. Cēsu kaujas 1919.gada jūnijā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Valsts atbalsts energoefektivitātei mājokļu sektorā nav īpaši plašs

Māris Zanders: “Saskaņas” peripetijas – nedz “sabrukums”, nedz “viltīgs plāns”

Māris Zanders: «Saskaņas» peripetijas – nedz «sabrukums», nedz «viltīgs plāns»

Jāatzīst, ka dažkārt ir kārdinājums partiju dzīvi aprakstīt, lietojot mikrobioloģijas jēdzienus un atziņas. Piemēram, vīrusi nepilda tādu pamatfunkciju kā olbaltumvielu sintēze, vīrusi spēj vairoties, tikai inficējot šūnas, un zinātnieki joprojām diskutē, vai vīrusus var vispār uzskatīt par dzīviem organismiem. Ārpus saimniekorganisma vīruss zaudē spēju augt un vairoties. Vīrusi ir gan sfēriski, gan ovāli, gan nūjiņveidīgi, bet, neatkarīgi no izskata, tie visi ir vīrusi.

Tā teikt, īsi un konkrēti par, piemēram, partijā “Saskaņa” notiekošo.

Palaiduši garām veselu sadaļu

Ja neironizē, tad notikumi Rīgas domē un partijā “Saskaņa” pēdējās nedēļas laikā ir diezgan pamatīgs pliķis politisko procesu komentētājiem, mani ieskaitot. Mēs arvien esam bijuši gatavi iztirzāt dažādus grupējumus “Vienotībā”, šķetināt intrigas “zaļajos zemniekos”, bet esam paslinkojuši kārtīgi pētīt “Saskaņu” un tās elektorātu.

Un nu vairums no mums neko patiešām prātīgu par Rīgas Rātsnamā notiekošo pateikt nevar.

Tam, protams, ir savi iemesli. "Saskaņa", kas nav bijusi valdībā nacionālajā līmenī, ir likusies mazāk svarīgs spēlētājs nekā valdības koalīciju partijas. Tāda attieksme nav pareiza, ja patur prātā Rīgas vietu naudas plūsmās Latvijā, bet šāds iemesls varētu būt. Iespējams, intereses trūkuma pamatā ir sajūta, ka “par viņiem tāpat viss skaidrs”, nav vērts tērēt laiku. Šāda attieksme ir saprotama no vēlētāju, kuri balso par citām partijām, puses, bet pētnieki tā spriest nedrīkstētu – galu galā viņi ne vienmēr nodarbojas ar parādībām, kas pašiem subjektīvi patīkamas.

Īsi sakot, komentētāji ir, kā žargonā saka, “aplauzušies”. Mēs esam palaiduši garām veselu mikrobioloģijas sadaļu.

Ņemot vērā, ka manas zināšanas par “Saskaņu” arī balstās tikai puslīdz regulāros kontaktos ar uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmiem šī politiskā spēka pārstāvjiem, turklāt tiem, kuri Saeimā, tālākajā es nepretendēju uz notiekošā izskaidrojumu un nākotnes prognozēšanu. Vienīgais, ko es varu kaut cik jēdzīgi paveikt, ir mēģināt salīdzināt publiski redzamo Rīgas pašvaldībā un “Saskaņā” ar samērojamām situācijām citās valstīs.

Nesatricināma līdera ietekme?

Ja pareizi saprotu, viens no iemesliem publikas apmulsumam ir priekšstats, ka “Saskaņa” atšķirībā no daudzām citām Latvijas partijām ir ļoti disciplinēta, kašķus uz āru nenes un Nila Ušakova formālā un neformālā ietekme ir nesatricināma. Un nu visi šokā, ka frakcijā Rīgas domē nesaskaņas, tiek izslēgti biedri, līdzīgi procesi notiekot arī Daugavpilī.

Te jāsaka, ka arī šāda veida partijās vienprātība un disciplīna nav garantēta.

Kā piemēru var minēt Francijas Nacionālo fronti, kas tagad pārsaukta par Nacionālo savienību. Nacionālo fronti 1972. gadā izveidoja Žans Marī Lepēns, kurš, sākot ar pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigām, gatavoja savu meitu, Marinu Lepēnu, par savu politisko mantinieci. Meituks mantojumu saņēma, bet nolēma papucī vairs neklausīties, un tas beidzās ar to, ka 2015. gadā mantiniece senioru vispār izslēdza no partijas. Marina arī kādu laiku gan loloja domu par mantinieci un tādu pat atrada – Žana Marī mazmeitiņu Marionu Marešalu. Bet – kāds brīnums, kāds brīnums – radiniece sāka “rakt zem” tantes, un bija nepieciešamas zināmas pūles ambiciozo drostalu vismaz uz laiku atstumt malā.

Neapšaubāms savas partijas līderis ir Viktors Orbans Ungārijā. Bet atkal – ja mēs paskatāmies viņa režīma veidošanās vēsturi, tad mēs redzam brīdi, kad Orbans sanaidojas ar partijas “Fidesz” līdzdibinātāju, partijas kasieri un paša Orbana ilggadīgu uzticības personu, uzņēmēju Lajošu Simišku. Simiška bijušo augstskolas kopmītņu istabiņas biedru 2015. gadā publiski nosauca neglītā vārdā, un Simiškam piederošie mediji sāka publicēt par Orbanu un “Fidesz” visādas nesmukas lietas. Beigu beigās Orbans oponentu piežmiedza, tomēr trīs gadu garumā ungāri varēja izbaudīt bijušo cīņu biedru dūšīgu savstarpēju lamāšanos un apkarošanos.

Jāsecina – lai cik disciplinēta būtu partija un lai cik biedru atzīts ir tās līderis, šķelšanās ir iespējama, ja vien jūs nesekojat Josifa Visarionoviča pēdās un konkurentus vai iekšpartejiskos oponentus vienkārši fiziski neiznīciniet.

Savukārt vērtētāju no malas kļūda, iespējams, ir bijusi tā, ka mēs tos apmēram desmit gadus, kopš Ušakovs ir bijis “Saskaņas” redzamākais pārstāvis, esam uztvēruši kā veselu laikmetu un izdarījuši secinājumus par status quo “Saskaņā” nesatricināmību, lai gan patiesībā desmit gadi politiskas partijas vēsturē nekas daudz nav. Mēs esam noturējuši faktiski vidēja termiņa disciplīnu par partijai a priori piemītošu.

Kontrole pār tradicionālo elektorātu

Nākamais tēmu loks saistīts ar atšķirīgiem viedokļiem par to, kas ar “Saskaņu” notiks. Vieni prognozē sliktas beigas, savukārt citi norāda, ka, patīk tas vai nepatīk, bet starp Latvijas vēlētājiem ir vērā ņemama daļa, kas tradicionāli balso par “Saskaņu”, pat ja nav pilnīgā sajūsmā par visu, ko "Saskaņas" pārstāvji dara. Šīs tēzes piekritēji saka, ka nekas slikts “Saskaņai” galu galā nenotiks, jo masveida aizdreifēšana pie Ždanokas & Co. ir maz ticama, savukārt par t.s. latviešu partijām “Saskaņas” elektorāts balsot nevar tāpēc, ka nevar.

Citiem vārdiem sakot, ja ir stabila politiskā niša, partija, šajā gadījumā “Saskaņa”, var justies droši.

Pieņemsim, ka “Saskaņas” gadījumā niša ir daļa cittautiešu. Partijas, kas pārstāv kādā valstī lielāku vai mazāku šajā valstī dzīvojošu etnisko vai reliģisko grupu, nav nekāds jaunums, tādēļ mēs varam paskatīties, kā šādām partijām sokas ar politiskās kontroles noturēšanu pār “viņu” grupu.

Skatāmies kā piemēru Ziemeļmaķedoniju, kur musulmaņu kopiena veido apmēram 33% no iedzīvotājiem. Līdz zināmam laika periodam valsts albāņu un turku minoritātes balsoja diezgan monolīti, tomēr šobrīd mēs redzam, ka parlamentā ir četras šos musulmaņus pārstāvošas partijas ar dažādu vietu skaitu (sākot no desmit, beidzot ar divām). Visticamākais, ka musulmaņu kopienai būtiskos jautājumos šīs partijas vienalga rīkojas koordinēti, tomēr spektrs ir kļuvis raibāks.

Savukārt Rumānijā ungāru minoritāti vismaz nacionālajā līmenī kopš 1989. gada pārstāv viena partija (Rumānijas ungāru demokrātiskā alianse), kas attiecīgi vienmēr ir spējusi mobilizēt pietiekošu atbalstītāju skaitu vēlēšanās, tādēļ vienmēr ir iekļuvusi parlamentā un senātā.

Tātad kontroles līmeņi var būt dažādi un, acīmredzot, ir atkarīgi no tā, cik labas vai sliktas konkrētajā valstī ir attiecības starp valsts nāciju un minoritāti.

Izraēlā tās ir tādas, kādas nu tās ir, tādēļ, cik saprotu, vietējie arābi balso un balsos par “savām” partijām. Savukārt, uzlabojoties basku reģiona attiecībām ar Madridi, ETA un tās politiskā spārna “Batasuna” lielā ietekme pār basku prātiem mazinājās, un baski pēdējos gados balso vai nu par mērenākiem basku politiķiem, vai arī kādu no Spānijas nacionālā līmeņa partijām.

Citiem vārdiem sakot, nav gluži tā, ka “Saskaņas” politiķi var darīt visu, kas tiem ienāk prātā, un saglabāt līdzšinējo atbalstu. Bet nav arī tā, ka viņi nevarētu saglabāt kontroli pār savu tradicionālo elektorātu.

Savukārt tas, ka šī teksta ietvaros tika minēti dažādi citu valstu piemēri, nedaudz traģikomiskā kārtā varētu apstiprināt to, ka “Saskaņa” nav nekas unikāls un Latvijas specifiskajiem apstākļiem raksturīgs. Pati “Saskaņa” vienmēr paudusi, ka ir “normāla” partija – nu, tad laiks izbaudīt, ko tas nozīmē.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti