Maijs Latgalē tiek veltīts Vissvētākās Dievmātes Marijas godam. Pie krustiem ticīgie dzied, skaita Rožukroni, izdzied Litāniju Jaunavai Marijai, gūst sev garīgu stiprinājumu. Šogad Latvijas Televīzijas (LTV) komandai, kas septīto sezonu gatavo cikla raidījumu "Cytaidi latviskais", bija īsta divu dienu ekspedīcija pie Viļānu novada krustiem, lai izpētītu un izzinātu šo skaisto Latgales godu - maija dziedājumus, kas iekļauti Latvijas kultūras kanonā.
Pirms doties uz Viļāniem, meklēju šiem svētbrīžīem apliecinājumu latgaliešu literatūrā un uzdūros Marijas Andžānes bērnības atmiņu tēlojumam "Izejas punkts" par Latgales lauku dzīvi 20. gadsimta sākumā. Sulīgajā latgaliešu dialektā tiek atspoguļotas katoļticīgo emocijas, sajūtas, rituāla būtība, krucifiksu dažādība un ticīgo milzīgā pietāte pret tradīciju. Un, braucot pa Latgales laukiem, ne vienmēr un visur, tomēr laiku pa laikam atgriežas sajūta, ka esi bērnības pasaulē ar vecu ābeļu ziedu smaržu, zemesceļa putekļiem un viensētas jumtu pie horizonta, Latgalē arī krucifiksiem - vietām baltiem un vareniem, citviet sūnu apaugušiem un vecu koku ieskautiem.
Mūsu pirmais krucifikss Viļānu kapsētā, pašā dienvidū, kad saules stari cenšas izlauzties caur lielo koku lapotni un apspīdēt dziesmu grāmatu daudz šķirstītās lapas kristiešu rokās. Tikai tagad saprotu centrālā krusta būtību Latgales kapsētās. Tā ir svētvieta visiem gan kapusvētkos, ko piedzīvojam pērn, gan maija dziedājumu laikā, gan ikdienā ienākot kapsētas teritorijā.
Operatori Uvis un Raivo sāk darbu, cenšoties netraucēt dievlūdzēju pulciņam. Tas kļūst kuplāks, nāk kundzes gados, kāda ģimenīte, klātesoši arī zīdaiņu ratiņi un skolas vecuma bērni. Ar pietāti tiek sagaidīts Viļānu, Ostrones, Rikavas un Nagļu draudžu prāvests Rinalds Stankēvičs. Izrādās, neatkarīgi no ticīgo ikdienas lūgšanām Svētās Jaunavas Marijas mēnesī, vienu reizi maijā pie ceļmalas krustiem, vai kā šajā gadījumā pie krusta kapsētā, notiek arī dievkalpojumi ar prāvesta piedalīšanos. Viļānu pusē esot ap 30 krustu, tātad
priesteris Rinalds Stankevičs novada 30 dievkalpojumus pie krucifiksiem, kas tiek izziņoti iepriekš, lai vienlaicīgi varētu sapulcēt vairāk ļaužu.
Dievkalpojums ilgst apmēram 30 minūtes, tad notiek značku vilkšana, sarunas ar prāvestu par laicīgām lietām, pie citiem krustiem pieredzam arī mielošanos ar Latgales lauku labumiem un kulināriem meistarstiķiem. Ļoti atraktīva un interesanta likās pieminēto značku vilkšana - tā ir maza taisnstūra veida zīmīte, uz kuras uzrakstīts kāds obligāti izpildāms uzdevums, ja zīmīte dzeltena - darāmais attiecas uz konkrēto dienu, ja balta - darbiņš visam mēnesim. Piemēram, - visas dienas garumā izsargājies no bāršanās un lādēšanās vai - maija mēnesī katru dienu noskaiti septiņus pātarus Jaunavas Marijas godam. Kāda kundze izvilka značku, kura liedz mēnesi lietot alkoholu, ņēma citu, jo tā esot pārāk vienkārša, viņa neko stiprāku par tēju nedzerot! Te mēs iesaistījām arī savu raidījuma vadītāju vēsturnieku un mūziķi Arni Slobožaņinu un viņa značka teica - "Maija mēnesī katru svētdienu pēc piedalīšanās svētajā misē jaunavas Marijas svētgleznas priekšā noskaiti septiņas reizes "Esi sveicināta, Marija!"''
Arnis uzreiz pārvaicāja, vai drīkst to darīt mājās, bet prāvests dziļdomīgi noteica: “Značkā ir teikts, kā tas jādara…”
Mūsu otrais krusts bija Ornicānos, tas balts un stalts atrodas Irēnas Novikas sētā, un pie tā todien pulcējās kristieši no Viļāniem, Prūšiem, Ornicāniem un Brokām. Cilvēku daudz, jo tika gaidīts īpašais maija dievkalpojums Jaunavas Marijas godam, bet ikdienā pie krusta tiekas ģimene, kaimiņi, tiek aicināts ikviens garāmgājējs. Noviku ģimene pirms vairākiem gadiem nolēmuši paši uzcelt krustu, izveidot skaistu svētvietu.
“Krusts ir kā pateicība Dievam, mūsu gods un pazemība par notikušo un ģimenes labklājību,” ar asarām acīs stāsta saimniece Irēna Novika. “Mums visādi ir gājis, vīram bija atkarība, netika ar to galā, pierunāju doties svētceļojumā… Kad viņš atgriezās, viņš bija izmainījies, pirmās dienas baidījos viņam pieskarties, bet, kad nākamajā svētdienā dievkalpojumā viņš dziedāja - es neticēju, ka tas ir mans vīrs! Tāpēc cēlām krustu, lai katru dienu varētu pateikties!”
Irēnas kundze klātesošos cienāja ar pašmāju gardumiem, bet kungs spēlēja trompeti. Mēs maija karstumā nespējām atteikties no piecu dažādu šķirņu saldējuma, kas - neiedomājami, bet fakts - tapis Noviku virtuvē.
Turpinājām izmantot tēva Rinalda laipnību, un kopā ar viņu devāmies pie Ūgriniku krusta, kas lieliski demonstrē tā būtību un uzdevumu, jo atrodas krustcelēs. Krusts izveidots vēl Ulmaņlaikos, bet piedzīvojis vairākas atjaunošanas un pārtapšanas, šodien to saimnieciski pieskata Juris Tučs, pārkrāso, appļauj, pielabo sētiņu:
“Daru, ko varu, atdodu Dievam godu ar darbu, jo atceros no bērnības, ar ģimeni gājām pie vectēva no akmeņiem mūrēta krusta, kas stāv vēl šodien. Tā maija dziedājumu tradīcija ir zināma ikvienam, visi to esam piedzīvojuši, lai gan jāatzīst, man kā puikam ne tik ļoti patika tā pātaru skaitīšana, labāk ko citu darītu, bet tagad gribu sasaukt visu dzimtu pie bērnības krusta, varbūt nākamgad, šogad ar Covid-19 nesanāca!” stāsta Jura kungs.
Es personīgi pie šī krusta piedzīvoju teju neticamāko skatu savā dzīvē - pa putekļaino ceļu brauca auto, apstājās tieši pie krusta, atvērās durvis un burtiski izkrita, uz celīšiem uzreiz pie krusta izkrita puišelis - nu tāds kā Boņuks, pārkrustījās, apsēdās uz sola, salika rociņas kopā un kopā ar ģimenes sievām - lūdzās, skaitīja Rožukroni, dziedāja Marijas godam. Šis skats mudināja arī pie citiem krustiem vaicāt, kā tad ar bērniem, jauniešiem, vai nāk. Visur viena atbilde: “Ja vecmammas atved, atdzen vai iemāca, ģimene ieaudzina, tad nāk!”
Maija dziedājumu centrālais elements ir Marijas dziesmas, tajās izdzied Marijas dzīvi, ciešanas un nopelnus cilvēces labā.
Dziesmu melodijas tiek pārmantotas, nodotas tālāk gluži kā tautasdziesmas.
"Cytaidi latviskais" komandā ir skaņu režisore Irita Skurule, viņa ir tieši no Viļāniem, kopā ar māsu Līgu un mammu Vivitu viņas ir lielas dziedātājas. Vivita Skurule ik gadu veic savu maija dziedājumu rituālu, viņa cenšas Jaunavas Marijas mēnesī aizbrukt pie visiem Viļānu novada krustiem un atdot godu. Dziedot un skaitot Rožukroni, izdziedot Jaunavas Marijas litāniju, viņa pie krusta vienatnē pavadot apmēram stundu, tā tas bijis bērnībā, tā tas turpinās šodien. Raidījuma režisores Zitas pierunātas, ierakstā Vivitai dziedāšanā pievienojās arī abas meitas Līga un Irita. Savā ziņā tā ir arī sava novada “apmīļošana”, jo mēs divu dienu ekspedīcijā ieraudzījām dažādus krustus.
Piemēram, Kurpinīku krucifikss, kur kādreiz bija māja pie mājas, vesels ciems, šobrīd vientuļš klusumā. Krucifikss savulaik atradās Amerikā dzīvojošā rakstnieka Jāņa Klīdzēja vectēva Donata Klīdzēja māju pagalmā, te Jaunavu Mariju lūdza mazais Boņuks.
Vai simtgadīgais Makužu krusts, ko trīs censoņi revolūcijas aizsegā atveda no Ermitāžas. Neticat? Rudenī raidījumā "Cytaidi latviskais" to izstāstīs Jānis Siliņš, kura tēvs darba meklējumos kopā ar draugiem aizklīdis uz Pēterburgu, tur Ļeņinu redzējis, bet, viņa revolūcijas runas ignorējot, kopā ar ceļabiedriem iegājuši Ermitāžā: “Pa Makužu ciema ļaužu saziedoto naudu nopirka Dieviņu, pārlika pār pleciem un no stacijas uz staciju, vilcienus gaidot, veda uz mājām, iestādīja liepiņas un tā viņš te stāv, nu jau liepas lielas!”
Prāvests Rinalds Stankēvičs izrādīja arī Viļānu Svētā Erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīcā esošo 200 gadus veco koka krucifiksu, kas pārvests uz baznīcu un restaurēts. Lai sajustos pietuvināti maija mēneša norisēm katoļticīgo pasaulē, pieņēmām tēva Rinalda aicinājumu un nakšņojām baznīcas svētceļnieku naktsmītnē. Mūsu raidījuma vadītājs Arnis atzina, ka, būdams latgalietis un katolis, tomēr nekad nav piedzīvojis šos godus, tāpēc kā izlīgumu ar Dieva pasauli saulrietā turpat pie Jaunavas Marijas skulptūras veltīja dziesmu Jēzum, bet otrā rītā, kā značkā likts, devas uz svēto misi Viļānu baznīcā.
Latgalē Dievam gods tiek atdots, restaurējot un joprojām ceļot jaunus krustus. Tā Rikavā visi gājuši pie kapsētas krusta, tad nolēmuši - ir vajadzīgs krusts pašā ciema centrā, un arī tas vēl nav viss - jauns krusts, jauna dziesma, un tagad, sanākot ciema centrā, visi dzied Antona Matveja dziesmu “Trīs krusti”.
Tā, maija dziedājumus klausoties, ar cilvēkiem runājoties, sapratām, ka šiem godiem ir arī kāda laicīga funkcija - satikšanās prieks, sarunas, svētki, dzimšanas dienu svinēšana, ko nepatraucē pat Covid-19. Jā, Viļānu novadā saslimušo maija mēnesī nebija, un, piebraucot pie krustiem, redzējām, ka vietējie salikuši krēslus ar 2 metru atstarpi, kur tas iespējams, taču
lauku ļaudis sanāk, savelk krēslus kopā, apskaujas, pa vairākiem skatās vienā dziesmugrāmatā un lūdz, jo tāda ir tradīcija un to liek darīt sirdsbalss.
Krucifiksu vietas veidotas arī kā mazas, amizantas mājiņas, kurās cieši sasēžas un dzied, un lūdzas; tāds ir arī mūsu apmeklētais Nagļu krusts.
Otīlija Spridzāne atzina, ka maija mēnesī nāk katru dienu, palūdzas, padzied, satiek kādu, bet maija pēdējā dienā visi paņem groziņu, turpat pļaviņā sasēžas un pavada laiku sarunās.
Dievkalpojumu svētrunās tēvs Rinalds lūdza par tēvzemi, lūdza par katru no mums un godināja Vissvētāko Jaunavu Mariju. Mūsu ekspedīcijas izskaņā es vaicāju prāvestam Rinaldam Stankēvičam par tradīcijas spēku un ļoti subjektīvo vajadzību lūgties, godināt Dievmāti Mariju katru dienu, jo pārliecinājos, cik patiesi un sirsnīgi tas tiek darīts. Kāpēc? Pat pandēmija šo neaptur - ar kājām, ar velosipēdu, ar auto, ar spieķīti rokā vai nūjojot, cilvēki nāk un pulcējas pie krucifiksiem, kāpēc?
“Šajās maija lūgšanās ticīgie iegūst kādu nenodefinējamu - citu perspektīvu savai dzīvei! Tai pasaulei, kurai pieņemti pašu kristībās un ticējuši visu dzīvi! Tā ir skaista perspektīva!” - tā tēvs Rinalds.
