Krople, riebekle, alerģisks mērkaķis. Emocionālās vardarbības stāsta 3. daļa

Tēvs psiholoģiski terorizē māti. Meita, aizstāvot mammu, tiek pazemota no tēva ģimenes puses. Radiniece ārste, ar kuru ģimene dala mitekli, meiteni dzen smagā stresā un izmisumā. Tie ir tikai daži no piemēriem, kā meitene cietusi šajā it kā labi situētajā ģimenē. Piedzīvotā emocionālā vardarbība likusi viņai vēl bērna vecumā apsvērt pašnāvības iespējas. Tagad, kad pieaugusi, sieviete anonīmi nolēma pastāstīt šīs savas vissāpīgākās atmiņas, lai kāds varbūt ieklausītos un ar citu bērnu tā nenotiktu. Stāsta trešā daļa. 
  1. daļa, kur sieviete atceras, kā strauji aprāvies viņas bērnības vaļasprieks, jo tēvs to aizliedzis. 
  2. daļa – "aukstais karš" ģimenē jeb kā paciest tēva apvainojumus mammai.

Vainīga pēc noklusējuma

Kopš agras bērnības mana identitāte veidojās pretrunu pilnā vidē. Pār beznosacījuma mīlestību no mātes puses ēnu meta un brīžiem, šķiet, pilnīgi aizsedza konfliktējoši vēstījumi. Tie iesakņojās un sazēla toksiskā pārliecībā, no kuras kā pa nedzīstošu brūci lēnām, bet nepielūdzami aizplūda mana dzīvības enerģija. Vārdi, kurus nevienam nebūtu jāizdzird ģimenē, it īpaši mazam bērnam: krople, riebekle, alerģisks mērkaķis... Izteikti dažādās tonalitātēs – no bezrūpīgas nevērības līdz klajam nicinājumam – tie atstāj dziļas rētas, kas gadu gaitā sadzīst, bet neaizmirstas.

Es sāpīgi apzinājos, ka nebiju tas perfektais bērns, ko acīmredzami no manis sagaidīja. Ar savu regulāro slimošanu es biju nelaime uz kakla visai ģimenei. It īpaši vienam no mājiniekiem, medicīnas zinātņu doktorei, kas nekad neslēpa, kāds apgrūtinājums tas viņai bija – ar mani, mērkaķi, noņemties. Jutos bezgala vainīga arī savas mammas priekšā, kura gan nekad nesūdzējās, man neko nepārmeta, tikai klusībā žēloja. Taču profesionāļa spriedumam par to, ka es esot slima-slima-slima, iebilst neuzdrošinājās. Pēc daudziem gadiem es sāku viņu saprast. Atturēties no “matu skaldīšanas”, norīt zemiskos apvainojumus, ka viņa esot šitādu kropli piedzemdējusi, un pirmajā vietā nolikt bērna intereses. Tāda ir īstas mātes sūtība.

Es tikmēr jutos gaužām bezspēcīgi un bezpalīdzīgi, jo vispār neizpratu, kur konkrēti ir tā mana vaina un kā to labot. Man tika iedvesta apziņa, ka pašos pamatos es esmu kaut kāda defektīva. Un cēloņsakarība, ka kārtējā saslimšana vai alerģija rodas no tā, ka esmu kaut kādā veidā nogrēkojusies.

Es nekad nedrīkstēju ēst un dzert neko aukstu, bāzt rokas aukstā ūdenī.

Es nedrīkstēju skraidīt pa parku kopā ar citiem bērniem, bet tikai mierīgā solī pastaigāties kādam no vecvecākiem pie rokas. Nekad, nekad mūžā netiku laidusies no kalniņa ar ragaviņām vai vēlusi sniegavīru – jo sniegs taču, Dievs pasarg', ir auksts un slapjš!

Ar pārtikas alerģiju viss bija pavisam dīvaini – cik es netiku pie dažādiem ārstiem staipīta, neviens nevarēja neko konkrētu pateikt, kādi produkti to izraisa. Katrā ziņā ne laktoze, olas, kvieši (3 no plašāk izplatītajām pārtikas alerģijām). Tāpēc, ar pirkstu iebakstot debesīs, tika izfantazēts, ko es drīkstu un nedrīkstu ēst. Tai skaitā gandrīz nekādus augļus un dārzeņus. Nekad nebiju redzējusi, kā izskatās brokolis. Citrusaugļus dabūju varbūt reizi gadā, pirms man paspēja atņemt mandarīnus no Jaungada salaveča konfekšu maisa. Pārsvarā gan godprātīgi un, varētu pat teikt, fanātiski ievēroju noteikumus. Reiz, jau kādā 2. klasē mācoties, klasesbiedrenes dzimšanas dienā netīšām aizvainoju viņas māti, kas bērnus grasījās uzcienāt ar saldējumu un greipfrūtiem. Jūs esat redzējuši padomju bērnu, kas labprātīgi atteiktos no saldējuma ar greipfrūtiem?? Es arī ne.

Bet nekas nelīdzēja. Periodiski alerģija bija tik un tā, šķietami nesaistīti ar to, ko es ēdu vai neēdu. Tādēļ noteikumi tika arvien mainīti, bērna prātā radot haosu un neskaidrības. Vienu brīdi es it kā drīkstu ēst tomātus, tad atkal ne. Kā lai saprot? Un ko man iesākt skolā, kur vispār nevienam nekas neinteresē, un man ir obligāti jāēd pilnīgi viss pēc kārtas?? Dzīvoju pastāvīgās šaubās un bailēs – tiklīdz pamanīs kārtējos izsitumus, būs skandāls un skaidrošanās, ko esmu pa kluso apēdusi. Tika arī manai mātei – ko neatļautu viņa man ir iedevusi. Ne ar ko citu, visticamāk, tas nevarēja beigties, kā vienīgi iedzīvoties kaut kādos ēšanas traucējumos. Oficiāli gan tas nekad netika atzīts un diagnosticēts. Man bija nenormāli nepietiekams svars priekš mana vecuma un garuma, par ko savukārt mani atļāvās lamāt katrs, kam nebija slinkuma.

Un šeit iestājas apburtais loks – sanāk, ka esmu vainīga jebkurā gadījumā. Vainīga pēc noklusējuma. Ēst normāli es nedrīkstu; ja es neēdu normāli, nav iespējams normāls svars; kad svars nav normāls, tieku lamāta, ka neēdu. Atgriežamies sākumpunktā – bet ēst taču es nedrīkstu... Paradoksāli, ka man pašai nebija iebildumu pret to, kā izskatījos. Nelaimīga biju nevis par to, kā es izskatos, bet ka visus apkārtējos tas tik šausmīgi kaitināja. Tievāka, resnāka – kāda starpība...? Normālu svaru es vēlējos, lai mani beidzot liktu mierā.

Es tolaik neko nezināju, kas ir toksiskais stress, kā tas spēj izmainīt bērna pieredzi par pasauli, sevi un citiem, kā arī izraisīt ar stresu saistītas slimības, tādas kā depresija un ēšanas traucējumi.

Vēlāk, uzsākot mācības 3. klasē, kāda mana klasesbiedrene ieradās skolā pēc vasaras brīvlaika ar visvisādām importa lietām. Stilīga mugursoma, penālis ar flomasteriem, bārbija, kas tik vēl ne... Uz jautājumu, no kurienes tas viss, meitene pastāstīja, ka vasarā vairākus mēnešus gulējusi slimnīcā Vācijā, kur viņai veikta operācija. Ģimene pilnā sastāvā, kas kopā ar viņu pavadīja vasaru ārzemēs, vēlējusies iepriecināt ar jaunām skolas mantām.

Es nespēju noticēt... Šo meiteni visa ģimene – ne tikai viena pati māte – spēja mīlēt par spīti tam, ka viņa bija nopietni slima?! Es nekad-nekad, nevienu dienu nebiju pavadījusi nekādā slimnīcā, pat ne stacionēta uz kādām izmeklēšanām. Vienīgais, kas man kaitēja, bija pazemināta imunitāte, kuras dēļ, iespējams, biežāk nekā vidējais aritmētiskais bērns saķēru dažādus vīrusus un saaukstēšanos, pāris reizes pneimoniju. Un tā dīvainā alerģija. Tas arī viss. Taču es sajutos, ka

pret mani mājās izturējās gandrīz kā pret noziedznieci.

Daudz esmu lauzījusi galvu, kā šis absurds bija iespējams. Vai medicīnas zinātņu doktore var neapzināties, ka tāds naidīgums un bērna apsaukāšana par kropli utt. 15 gadu garumā neizbēgami novedīs pie toksiskā stresa? Vienkāršā valodā runājot, hroniski paaugstināts stresa hormona kortizola līmenis kompromitē imūnsistēmu. Kortizola līmeņa svārstības tieši ietekmē histamīna līmeni, kam paaugstinoties var rasties spēcīga alerģiska reakcija. Tad kas patiesībā bija cēloņi un kas sekas tam, ka skaitījos “slima”...

(Turpinājums sekos)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt