Kira Savčenko: Kā es mācīju dzert šņabi septiņus bezbailīgus londoniešus

Lāči, čigāni, patvāris, zābaki, balalaika un, pats galvenais, nebeidzama (turklāt vētraina) žūpošana britu acīs vēl joprojām ir neatņemama krievu dzīru sastāvdaļa. Es nolēmu pamēģināt sagraut šos stereotipus un uzaicināt ciemos draugus no savas darbavietas, kuri nekad dzīvē nav dzēruši šņabi pēc visiem noteikumiem. 

Austrumeiropas kultūras, tostarp krievu kultūra, joprojām ir kaut kas ļoti specifisks Lielbritānijā, tostarp Londonā, kas lepojas ar savu daudzveidību, atvērtību un gatavību eksperimentiem. Ja krievu mākslas izstādes vietējās galerijās ir salīdzinoši populāras, tad viss, kas attiecas uz mūziku, teātri (izņemot droši vien baletu) un virtuvi, izraisa interesi lielākoties tikai imigrantiem.

Ja apspriežam šo tematu, tad jāpastāsta par to, kāda kopumā ir situācija ar krievu un austrumeiropiešu restorāniem Londonā. Tos – ar dažiem izņēmumiem – var iedalīt divās kategorijās.

Pirmā – dārgie, Kensingtonas rajonā. Uz tiem visbiežāk dodas iebraucēji no Krievijas –

 aizbraukt, teiksim, no Maskavas uz Londonu un tur pusdienot krievu restorānā acīmredzot ir ne mazāk interesants piedzīvojums kā atlidot no Mančestras uz Rīgu un pavadīt laiku pirmajā it kā britu pabā Vecrīgā.

Otrā kategorija – Austrumeiropas restorāni ārpus centra. Cenas tajos ir pieticīgākas, bet saknes ļoti bieži meklējamas Lietuvā vai Polijā.

Par pirmo kategoriju briti izrāda zināmu piesardzīgu interesi, otrajos ielūkojas ārkārtīgi reti. Un es viņus saprotu – tās ir vietas “savējiem”, un cilvēks, kurš nav no Austrumeiropas, uzreiz nokļūst neierastā vidē – oficianti, lai gan ir laipni un sirsnīgi, bieži slikti runā angliski, ēdienkartes tulkojums angļu valodā ir apšaubāms, bet restorānā dārdoša lietuviešu dzīvā mūzika ies pie sirds tikai tās cienītājiem. Vārdu sakot, nav nekāds brīnums, ka

 no vietējiem iedzīvotājiem ļoti reti kāds zina, kādas ir krievu dzīres ar šņabi, visiem rituāliem un tradicionālajām uzkodām.

Ideja sarīkot ballīti à la russe radās pirms Jaunā gada, kad kāda mana kolēģe amerikāniete sacīja: “Man tā garšo degvīns! Man tik ļoti patīk, ka var izvēlēties gan vaniļas, gan ķiršu, gan zemeņu. Tie ir tik saldi, ka pat kūku nevajag!“ Es laikam tik politnekorekti saviebos, ka viņa tūlīt pat teica: “Ai, Kira! Tev man ir jāparāda, kā to dara pareizi(the right way)!”

Mēs sākām visu plānot droši vien divus mēnešus iepriekš. Citādi Londonā neko nevar noorganizēt, jo variants “Nu tad rīt!” ir lemts neveiksmei. Tūlīt pat man bija jāuzklausa šādi viedokļi – mēs visi briesmīgi piedzersimies jau pēc kādas pusstundas; nākamajā rītā neviens nevarēs piecelties, jo piedzīvos šausmīgākās paģiras savā mūžā; jāpaņem līdzi vīns un uzreiz jāpāriet uz to (tas ir, pēc dažām šņabja glāzītēm) – lai neapdzertos. No pēdējās idejas atrunāt nebija nemaz tik vienkārši.

Neskatoties uz visiem maniem paskaidrojumiem par gaidāmā pasākuma koncepciju,

vairākums vienalga domāja, ka uz galda nebūs nekā cita kā tikai šņabja pudele. Viss. Kā amerikāņu filmās par krieviem.

Labi, varbūt kaut kur stūrī būs čipsi. Es izsūtīju saiti ar virkni fotogrāfiju no meklētāja. Ieraudzījuši siļķi, viņi nosprieda, ka “tas būs kaut kas līdzīgs suši – tur taču ir jēlas zivis”. Tikpat kā visi septiņi potenciālie viesi mani brīdināja, ka viņiem jābūt mājās laicīgi un nevarēs palikt ilgi. Viena meitene pat baidījās piedalīties un teica, ka dzers tikai līdzi atnesto prosecco, jo, pēc pašas pieredzes, šņabis viņai izraisa sliktas sekas. “Jēlās zivis” viņa arī negribot.

Pērkot produktus, es izmisīgi mēģināju vismaz kaut ko no visa atrast vietējā supermārketā – tuvākais krievu veikals ir tālu, un karstumā negribējās metro stiept pārāk daudz. Mēģinājums izgāzās – marinētie gurķi smirdēja pēc etiķa, skābētie kāposti izrādījās mīksti un saldi, bet siļķi es izmetu, pat nepagaršojusi. Galu galā

viss bija jāpērk pagrabā ierīkotā mazā veikaliņā, kurā cenas bija trīsreiz augstākas nekā Latvijā, taču saņēmu vislīdzjūtīgākos veiksmes vēlējumus no pārdevēja, kurš bija iedziļinājies problēmā.

Tad pienāca ilgi gaidītais brīdis. Kad visi “septiņi bezbailīgie” sapulcējās, milzu izbrīnu izraisīja tas, ka uz galda ir daudz visa kā, bet šņabis un pat glāzītes atrodas nevis vienkārši ledusskapī, bet saldētavā. Manu draugu sejas pēc pirmā mēriņa bija, kā mēdz teikt, priceless (ja tulko burtiski, tad nenovērtējamas, taču burtiski to iztulkot nevar; vārdu sakot, jūs sapratāt…).

“Oho! Bet tas ir ļoti garšīgi!”, “Pat neapdedzina!”, “Mmmm, parādiet man pudeli!”

Gatavība uzupurēties kultūru tuvināšanās vārdā mani patiešām aizkustināja –

tieši tā, viņi gaidīja, ka šņabis tūlīt pat izdedzinās iekšas, bet tomēr ieradās.

Tālāk viss gāja kā pa sviestu. Visas tradīcijas viņi pieņēma ar milzu entuziasmu – īpaši tostu teikšanu pirms katras glāzītes. Neiztika arī bez “ceļakājas”, bet

līdz “dzersim sausu” viņi kaut kā pamanījās nonākt paši.

Starp citu, no uzkodām vislielāko sajūsmu izraisīja tie paši gurķi, kurus nav iespējams nopirkt parastajos veikalos. “Steidzamās” lietas maģiskā veidā tika atliktas.

Nākamajā rītā saņēmu daudz pateicības īsziņu. Mani īpaši iepriecināja viena: “Man nav paģiru! Nespēju tam noticēt!” Un, jā, uzminējāt – visvairāk iereibusi bija tā pati lēdija, kas bija stingri nolēmusi dzert tikai vīnu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti