Piemēram, lidojot no manas dzimtās pilsētas Čikāgas mājās uz Rīgu, pirms iekāpšanas lidmašīnā Čikāgā, protams, ir pilnīga drošības kontrole. Tad mēs visi sakāpjam lidmašīnā, pēc astoņām stundām esam Kopenhāgenā … un tur pats pirmais, kas gaida pasažierus, ir vēl viena drošības kontrole. Tas rada jautājumu par to, ko pēc attiecīgo dienestu domām mēs lidmašīnā būtu varējuši pagatavot, kas būtu bīstams Eiropai, bet nebija bīstams pašā lidmašīnā. Bet patiesībā, protams, tas ir tāpēc, ka, izejot no Kopenhāgenas lidostas, esam Šengenas zonā ar visu no tā izrietošo.
Laikā kopš pagājušās nedēļas traģēdijas satīriskajā žurnālā "Charlie Hebdo" Parīzē it īpaši politikas vairāk vai mazāk radikāli noskaņotajā spārnā atskanējusi doma, ka Šengenas noteikumi būtu pārskatāmi no jauna.
Francijas labējā spārna politiķe Marina Lepēna jau ir paguvusi paziņot, ka viņas valstij no Šengenas zonas būtu jāizstājas pavisam. Ja nu to izmanto teroristi? Vai tādā gadījumā nebūs apdraudēta visa Francija un visa Eiropa?
Nu, varbūt, taču šajā konkrētajā gadījumā diez vai būtu līdzēts. Abi brāļi, kuri iebruka "Charlie Hebdo" redakcijā, bija Francijas Republikas pilsoņi. Tas nozīmē, ka pēdējo reizi, kad viņi ceļoja, viņiem bija jārēķinās ar citu, droši vien krietni nesarežģītāku pārbaudes procesu nekā tas būtu bijis, ja viņi būtu, teiksim, Alžīrijas pilsoņi.
Nē, šoreiz jautājums nav par to, ka abi brāļi šķērsoja robežu, jautājums ir par to, kur viņi bija pirms tam. Laikā kopš notikušā vēstīts, ka vismaz viens no abiem radiniekiem vairākus mēnešus pavadīja Jemenā, kur viņš guva intensīvu apmācību šaujamieroču izmantošanā u.tml. Tāpat ziņots, ka arī sākumā nezināmais trešais sazvērnieks ir guvis šādu apmācību, policija Francijā izplatīja attēlus, kuros viņš ar draudzeni bija redzami, nodarbojoties ne vien ar šautenēm, bet arī ar stopu (!). Policija šos attēlus izplatīja lielākoties tāpēc, ka minētā draudzene laikā pēc notikušā pazuda un, man rakstot, nav notverta joprojām.
Šī ir lieta, kura Eiropā (un ne tikai) ir burbuļojusi jau labu laiciņu. Zināms, ka tā dēvētās "Islāma valsts" rindās darbojas tūkstošiem musulmaņu no Eiropas un citām pasaules malām. Piemēram, cilvēks, kurš internetā demonstrēja ķīlnieka rīkles pārgriešanu un galvas nociršanu, angļu valodā runāja skaidrā Londonas akcentā. Tas, protams, rada jautājumu par to, ko šāda veida cilvēki darīs pēc tam, kad viņi atgriezīsies savā mītnes zemē, jo, visticamāk, viņu vairākums, tāpat kā tas bija ar abiem brāļiem slepkavām, ir attiecīgo valstu, nevis Sīrijas vai Irākas pilsoņi. Cita starpā ar krietnu ironijas devu vēstīts, ka pietiekami daudz no jaunceptajiem "kareivjiem," tuksnesī nonākot, bijuši nepatīkami pārsteigti par to, cik tur ļoti trūkst ierasto ērtību, un šādi ļaudis droši vien gribēs braukt mājās ātrāk un nevis vēlāk, ja vien tas būs iespējams.
Ko ar viņiem iesākt? Ko iesākt ar tiem, kuri nudien ir pārliecināti un rūdīti radikālā islāma piekritēji?
Protams, viena iespēja ir intensīvi pārbaudīt visus cilvēkus lidmašīnās, kuras ierodas no attiecīgajām valstīm. Pasažieru manifesti tomēr ir konkrēti, bez problēmām var izpētīt, kur katrs pasažieris ir bijis (lai arī, lieki teikt, ne to, ko viņš tur ir darījis). Šāda veida pārbaudes jau labu laiku notiek Ebolas vīrusa kontekstā. Lido kāds no Sjerraleones vai Libērijas, vismaz organisma temperatūras pārbaude notiek momentā.
Rūdītus teroristus tas varbūt neatturētu. No Tuvajiem austrumiem Eiropā var arī ierasties pa zemes ceļu, tajā skaitā no Turcijas pa tiešo Šengenas valstī Grieķijā. Taču jādomā, ka lielākoties cilvēki tomēr lido. Starp citu, zemes ceļš šajā ziņā ir būtisks arī Latvijā, ne tik daudz domājot par islāma teroristiem, bet par tiem mūsu valsts iedzīvotājiem, kuri ir atraduši par vajadzīgu doties uz Donbasu Ukrainā un karot kopā ar turienes "separātistiem." Ar viņiem būs tas pats jautājums kā ar britu vai francūzi, kurš ir "viesojies" "Islāma valstī".
Ja cilvēks Ukrainā iemācās kļūt par "mazo zaļo vīriņu," tad viņš par tādu varēs kļūt arī pie mums, ja vien pirms tam kāds viņu neapturēs.
Laikam jau instinkts šajā gadījumā var būt par robežkontroles atjaunošanu. Ceru, ka tā tas nebūs. Neviens no mums tomēr negribētu atgriezties tajos laikos, kad brauciens no Rīgas uz Viļņu bija krietni ilgāks tāpēc, ka uz robežas vispirms bija kontrole Latvijā un tad, pēc 100 metriem, atkārtota kontrole Lietuvā. Būtībā teroristu lieta nav jautājums tikai par robežām. Droši vien ir ļoti daudz dažādu iemeslu, kāpēc Anglijā dzimis un audzis cilvēks nolemj kļūt par teroristu Irākā vai Sīrijā ar visu no tā izrietošo. Runa ir par ģimenes attiecībām, par nabadzību, par diskrimināciju, par attiecībām mītnes zemē un daudz ko citu. Taču vienalga, būtu skumji, ja atsevišķu teroristu dēļ mums visiem nāktos atteikties no brīvas ceļošanas tiesībām, kādas mums tomēr nav piederējušas īpaši ilgi. Jā, te runa ir arī par plašāku lietu -- arvien vairāk attīstīto domu Rietumeiropā, ka varbūt ir laiks uzlikt bremzes migrācijai no Austrumeiropas. Taču minētā brīvā kustība tomēr ir Eiropas Savienības pamatprincips. Būtu pat ļoti žēl, ja viena vai otra iemesla dēļ tas pazustu.
Joprojām esmu Čārlijs.
