Savukārt vakar Rātslaukumā notika manifestācija, vai patiesībā divas manifestācijas, par krietni vien piezemētāku jautājumu, proti, par to, vai Rīgas mēram būtu jādemisionē sakarā ar Zolitūdes traģēdiju. Kā zināms, pulcējās i pilsētas domes priekšsēdētāja atbalstītāji, i arī viņa oponenti. Pirmie Rātslaukumā pulcējās ātrāk, pēdējie vēlāk. Pirmie nāca aprīkojušies ar dažāda veida skaņas aparatūru un trokšņainiem priekšmetiem, pēdējie ne.
Un šorīt izrādās, ka starp tiem pirmajiem un tiem pēdējiem bija arī cita atšķirība, proti, to pirmo starpā bija viens bars "Rīgas satiksmes" (RS) darbinieku, kuri, kā šodien ziņots "Latvijas Avīzē", „ar darba vadītāju atļauju šo dienu ir varējuši paņemt brīvu, lai piedalītos piketā." Savukārt kolēģis Arnis Krauze tviterī ziņoja, lūk, ko: „Paziņa no "Rīgas namu pārvaldnieka" ziņo, ka viņam uzdots savākt Avotu ielas apkārtnes sētniekus Ušakova atbalstam. Ls 2 pusdienām + Ls 2 e-talons." Vēl kādreizējais Rīgas domes deputāts Jānis Mārtiņš Skuja laikrakstam vēstīja, ka „atšķirība starp abām grupām ir tāda, ka lielākai daļai Ušakova atbalstītāju ir samaksāts gan par transportu, gan maizītēm, savukārt Ušakova pretinieku domubiedru grupa ilustrē rīdzinieku pilsonisko aktivitāti." Un tālāk: „Vairāki piketa dalībnieki gan piebilda, ka piketa norises laiks strādājošiem cilvēkiem ir ļoti nepiemērots."
Acīmredzot ne visiem. Sāksim jau ar to, ka A. Krauzes minētā Avotu iela nav gaisa gabala attālumā no Rātslaukuma, vai tiešām "Rīgas namu pārvaldniekam" visiem sētniekiem bija jāapmaksā sabiedriskais transports? Vispār es arī dzīvoju Avotu ielā, man pat grūti iedomāties, ar kādu sabiedrisko es no šejienes brauktu uz turieni. Tiesa, esmu joprojām tāds sprauns, varbūt atsevišķiem sētniekiem ir tā grūtāk, bet tomēr.
Taču galvenais ir tas, ka te ir pilnīgs padomju variants.
Te ir runa par „obligāti brīvprātīgu" procesu, un tīri jābrīnās, ka minētie pašvaldības uzņēmumi sajūtas tik ekonomiski spēcīgi, lai ievērojamam skaitam darbinieku piešķirtu brīvdienu tikai tāpēc, ka pilsētas domes vadītājam savajadzējās „savējos."
Pērn "Rīgas satiksme" zaudēja 5,5 miljonus latu. Būtu taču jādomā, ka viss uzņēmuma kolektīvs katru dienu darītu visu iespējamo, lai pilnveidotu RS darbu un cerētu, ka šogad zaudējumu nebūs. Bet, nē. Darbiniekiem vakar bija brīvdiena, lai tie varētu piedalīties manifestācijā.
Vakar manā radio raidījumā kāda klausītāja nāca ar domu, ka tas viss ož pēc korupcijas. Pēc korupcijas varbūt ne, bet pēc administratīvo resursu izmantošanas gan. Pilnīgi pareizi, piemēram, ka man vakar nebija laika doties uz Rātslaukumu, man vakar bija jāstrādā. Pieļauju, ka tas pats sakāms par vairumu rīdzinieku, kuriem liekas, ka Zolitūdes kontekstā politiska atbildība pilnīgi noteikti bija jāuzņemas tam cilvēkam, kurš politiski ir atbildīgs par Rīgas būvvaldi un visiem tās darbiem un šajā gadījumā, acīmredzot, arī nedarbiem. Varam arī jautāt, vai visi tie, kuri vakar šķietami tika, atklāti runājot, piekukuļoti ar bulciņām un sabiedrisko transportu, tik tiešām Rātslaukumā ieradās ar attiecīgo pārliecību un ideoloģiju. Diez kas nav.
Protams, tā nav problēma tikai pie mums Latvijā. Raugi, arī Ukrainas galvaspilsētā Kijevā patlaban notiek demonstrācijas, piedevām krietni apjomīgākas nekā tas vakar bija pie mums. Kā zināms, tur ļaudis ir neapmierināti par to, ka Ukrainas prezidents vairāk vai mazāk vienpersoniski nolēma, ka, lai arī vairākums ukraiņu ir par ciešāku attiecību veidošanu ar Eiropu, nekādu līgumu ar Eiropas Savienību viņš neparakstīs un viss.
Pats Ukrainas prezidents vakar aizšmauca uz Ķīnu, lai, kā to šorīt kādā laikrakstā pateica ukraiņu politikas apskatnieks, acīmredzot liecinātu, ka Kijevai ir arī cita izvēle, ne tikai Krievija un Eiropa.
Savukārt Ukrainas parlaments vakar noraidīja neuzticības izteikšanu Ukrainas valdībai.
Tik daudz par politiķiem. Arī manā dzimtenē Amerikā patlaban Kongresā ir nudien „interesanta" situācija. Ir labi zināms, ka abās Kongresa palātās vairākums deputātu un senatoru atbalsta visaptverošus grozījumus likumā par imigrāciju, jo Amerikā ir liela problēma ar tā dēvētājiem „nelegālajiem migrantiem" un ar tādiem jautājumiem, piemēram, vai viņu bērniem būtu jādod tās pašas izglītības un sociālās tiesības, kā visiem pārējiem. Nelaime ir tāda, ka tā dēvētajiem „tējas dzērājiem" Kongresa apakšpalātā ir pietiekami liela teikšana, lai visu procesu nobloķētu, pat tie Republikāņu partijas pārstāvji, kuri imigrācijas reformas atbalsta, cieš klusu, jo viņi baidās, ka citādi nākamā gada priekšvēlēšanās viņiem nāksies sacensties ar „tējas dzērājiem." Tā, lūk, ir politikāniska domāšana, kurai ar attiecīgo jautājumu vispār nav nekāda sakara. Un vispār šogad ASV Kongress, tā rādās, uzstādīs jaunu un savdabīgu „rekordu" - nekad visā ASV vēsturē nav bijis Kongress, kurš gada laikā ir apstiprinājis tik maz likumprojektu, patlaban, ja varat ticēt, ir bijuši tikai 55. Paši „tējas dzērāji" par to droši vien priecājas, jo viņiem viens no galvenajiem ideoloģiskajiem mērķiem ir visas valdības piežmiegšana, lai, kā to kādreiz ir teicis viens no viņu varoņiem, „to varētu noslīcināt vannā." Taču Amerikai kā tādai, lieki teikt, no tā nav nekāda labuma.
Tomēr arī sakarā ar notikumiem Ukrainā varam pamanīt padomju laika recidīvu, proti, Krievijas cars Vladimirs V, kurš vada Nila Ušakova pārstāvētā „Saskaņas centra" lielo sadarbības partiju "Vienotā Krievija", ir paziņojis, ka viņam viss ir skaidrs par to, kas Kijevā darās. Proti, to visu organizē „ārvalstu aģenti." Tiesa, savā ilgajā valdīšanas laikā cars Vladimirs šo to ir iemācījies par starptautisko uzvedību, un tūdaļ viņš arī ir piebildis, ka no tā nu reiz neizriet, ka viņš cenšas iejaukties citas valsts darīšanās, bet ņemot vērā to, ka Ukrainas prezidents jau nenonāca pie sava lēmuma pilnīgi vienpersoniski, bet gan „pateicoties" tam, ka Maskava ir skaidri pateikusi, ka ciešākas attiecības ar Eiropu nozīmēs lielākas problēmas attiecībās ar Maskavu,
Kremļa valdnieka teiktais ir tukša muca.
Taču arī tas ir padomju laika jēdziens, kurš Krievijā joprojām ir dzīvs un „vesels"— pie visa ir vainojami ārvalstu aģenti. Kas tie tādi, to neviens nepateiks. Pietiek vien bilst, ka „ļaunie Rietumi" ir uzdarbojušies, un viss. Pašvaldības darbinieku „obligāti brīvprātīgā" piedalīšanās piketā un Kremļa pārliecība, ka pie visa Ukrainā ir vainojami „ārvalstu aģenti" – abos gadījumos tas nāk no vienas un tās pašas dziesmu grāmatas, un tas nav labi ne rīdziniekiem, ne kijeviešiem, ne arī, ja kas, maskaviešiem.
