Nezinu, vai piedalīšanās separātistu veiktajos un Krievijas Federācijas visādā veidā atbalstītajos procesos būtu kvalificējama zem jēdziena "terorisms." Ukrainas dienvidaustrumos patlaban notiek karš, par to nav nekādu šaubu. Tāpat nav nekādu šaubu, ka civiliedzīvotāji tur ir cietuši i no separātistiem, i no Ukrainas karaspēka, i no Krievijas karaspēka. Kara apstākļos notiek ne tas vien. Malaizijas lidmašīnas notriekšana, kuru, atbilstoši ārvalstu specdienestu teiktajam, gandrīz noteikti veica separātisti ar tehniku, ko tie saņēma no Krievijas, varbūt būtu uzskatāma par terorisma aktu, taču arī tas notika tieši kara un nevis miera apstākļos, un šķiet pilnīgi skaidrs, ka neviens no Latvijas tajā nepiedalījās.
Taču, ja reiz tas pateikts, tad arī ir jāsaka, ka ir pilnīgi nenormāli, ka procesā piedalās ļaudis no mūsu valsts. Protams, ārvalstu pilsoņi (Latvijas gadījumā divi esot LR pilsoņi, bet viens -- nepilsonis) piedalās ne jau Ukrainas karā vien. Pirms pāris dienām rakstīju par censoņiem Tuvajos Austrumos, kuri karo tā dēvētās "Islama valsts" pusē. Pie nogalinātā amerikāņu žurnālista līķa stāvēja kāds, kas nepārprotami bija no Lielbritānijas.
Tomēr situācijā, kurā Krievijas pagalam neprognozējamā rīcība pilnīgi noteikti apdraud arī mūsu valsti, ja arī pagaidām netieši, jebkura Latvijas Republikas iedzīvotāja lēmums Kremlim palīdzēt ar tā tomēr noziedzīgajiem mērķiem ir nosodāms.
Jādomā, ja šī lieta nonāks līdz kriminālapsūdzībai, tad būs vajadzīgi pietiekami konkrēti pierādījumi par to, ka minētie cilvēki ir nodarbojušies ar terorismu, bet lai tā būtu. Katrā gadījumā saku vēlreiz - viņu rīcība ir visaugstākajā mērā pretīga un tāpēc stingri jo stingri nosodāma un, iespējams, arī sodāma.
Tomēr ir arī cits virziens, kurā Drošības policijai un citiem mūsu valsts specdienestiem derētu palūkoties. Tāpat šodien medijos ziņots, ka tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš ir lūdzis valsts Uzņēmumu reģistru, kurš cita starpā ir atbildīgs par politisko partiju reģistrēšanu, pārbaudīt vai Tatjanas Ždanokas veidotā Latvijas Krievu savienība (LKS) savā rīcībā nepārkāpj Krimināllikumu, citus likumus un arī pati savu rīcības programmu.
Šodien "Latvijas Avīzē" ir visnotaļ izsmeļošs materiāls par to, kāpēc tā ir jādara. LKS vadoši pārstāvji esot piedalījušies organizācijā, kuras paziņotais mērķis ir atjaunot PSRS tās iepriekšējās robežās, un to, protams, nevar izdarīt bez Latvijas Republikas neatkarības likvidēšanas. Tas pilnīgi noteikti ir Krimināllikuma jautājums, jo tajā melns uz balta ir teikts, ka sods ir piemērots "par organizatorisku darbību, kas vērsta uz Latvijas Republikas valstiskās neatkarības likvidēšanu nolūkā iekļaut Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti vai likvidēt citā veidā." Tieši šī iemesla dēļ jau pirms laiciņa Eiroparlamenta deputāts Kārlis Šadurskis aicināja Ģenerālprokuratūru un citas instances aplūkot jautājumu par to, vai LKS nebūtu vienkārši aizliedzama. Vēstulē rakstīts, ka savienības rīcībā redzamas "skaidras darbības, vērstas pret Latviju." Nepārprotami tas tā arī ir, ja reiz runa ir par Ždanokas bazūnēto jēdzienu "PSRS 2.0."
Protams, Latvijas Satversmē savukārt ir teikts, ka "ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus" un arī ka "ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās." Attiecīgi 100. un 102. pantā. Taču katram žurnālistikas studentam tiek mācīts, ka vārda brīvība tomēr nav absolūts jēdziens. Hrestomātiskais piemērs: nav nevienam tiesības pārpildītā kinoteātrī kliegt, ka kaut kas deg, jo panika, kura tādā gadījumā var izraisīties, ir nozīmīgāka par cilvēka tiesībām teikt, ka kaut kas deg, ja arī tas tā nav.
Ždanokas rīcībā ir manāmi ne vien pretvalstiski, bet arī itin pretīgi elementi, piemēram, priecāties par Krimas aneksiju un veidot "partnerattiecības" ar teroristu kontrolētajām "republikām."
Ir pilnīgi skaidrs, ka šī kundze nepārstāv Latvijas Republikas ārpolitiskās nostādnes, un ir nudien nožēlojami, ka šogad atradās pietiekami liels LR pilsoņu skaits, lai viņu nosūtītu uz Eiroparlamentu vēl uz pieciem gadiem.
Protams, patlaban nav iemesla baidīties, ka mūsu valsts stāv ģeopolitiskas katastrofas priekšā. Pagājušajā nedēļā ASV prezidents Baraks Obama Tallinā pateica svētus vārdus: "Kādreiz jūs [Baltijas valstis] jau zaudējāt savu neatkarību. Ar NATO jūs nekad to vairs nezaudēsit." Kā zināms, nupat notikušajā NATO samitā Velsā dalībvalstis vienojās par ātrās reaģēšanas spēku izveidošanu un pilnveidošanu, kā arī par būtībā nepārtrauktu militāru mācību nodrošināšanu Baltijas valstīs, kā arī Polijā un Rumānijā. Jau tagad amerikāņi kopā ar ukraiņiem veic militāras mācības Melnajā jūrā, tas ir signāls Krievijai, ka arī Ukrainas gadījumā ASV nestāv malā pat tad, ja Ukraina nav NATO dalībvalsts.
Taču tajā pašā laikā ir iemesls šaubīties par Krievijas prezidenta Vladimira Putina tālākiem nodomiem. Paziņojums, ka viņš Kijevu varētu ieņemt divu nedēļu laikā, ja vien to vēlētos, ir pietiekami briesmīgs (ja arī Kremlis kārtējo reizi bauroja par to, ka citāts esot izrauts no konteksta, lai arī nepasakot, kādam tad tam kontekstam bija jābūt). Vēl trakāk ir tas, ka Putins nav apsaucis tos Krievijas karstgalvjus, kuri pēdējā laikā ir sākuši runāt par kodolieroču izmantošanu, iespējams, uzmetot kādu bumbu kādai galvaspilsētai, lai demonstrētu Krievijas spēku. Tas ir ārprāts, kaut vai tāpēc, ka uz Rīgas uzmesta kodolbumba ietekmētu ne jau Rīgu vien. Vējš mūsu valstī mēdz pūst no rietumiem, radiācijas vilnis bez jebkāda jautājuma sasniegtu Pleskavu un Sanktpēterburgu un vēl tālāk. Protams, laikam ir velti gaidīt, ka Krievijas cars apsauks tos, kuri par tādām lietām runā, bet ir vairāk nekā skaidrs, ka tas nav valstsvīra cienīgi. Un tas ir ļoti maigi teikts.
Savukārt tiem, kuri mūsu valstī jūsmo par Putina izdarībām, ir visas tiesības tā darīt, ja vien tas notiek virtuves līmenī. Tiklīdz tas nonāk publiskajā jomā, ir pilnīgi pareizi likuma aizsardzības spēkiem sākt modri raudzīties, kas tur īsti notiek. Jau ilgāku laiku, piemēram, censoņi mūsu valstī vāc ziedojumus, lai atbalstītu Ukrainas teroristus. Vai tas ir labi? Tatjana Ždanoka acīmredzot ir gatava runāt visu pēc kārtas, lai tik pierādītu to, kā jau teicu, ka viņa nepārstāv neko no Latvijas Republikas un tās ārpolitikas. Vai labi?
Nav labi.
Neesmu gatavs teikt, ka LKS būtu aizliedzama kā tāda, taču kaut kādām kontrolēm par to, ko tās aktīvisti saka un dara, tomēr ir jābūt.
Sākot jau ar jebkuru cilvēku, kurš aicina atjaunot PSRS un līdz ar to - likvidēt Latvijas neatkarību.
