Kārlis Streips: Boikots absolūti vajadzīgs!

Reti kad piekrītu Elitai Veidemanei, kuru uzskatu par pārmērīgi histērisku nacionālisti un homofobu, bet šodien pilnībā pievienojos viņas teiktajam par to, vai Valsts prezidentam Andrim Bērziņam būtu šogad jādodas uz Maskavu, lai piedalītos Uzvaras dienas svinībās. Lieki teikt, ka Elita uzskata - viņam tas nebūtu jādara, un tur nu reiz viņai ir absolūta taisnība.

Cita lieta ir Vairas Vīķes-Freibergas vizīte Maskavā pirms desmit gadiem. Toreizējā Valsts prezidente nudien turp devās, lai Putinam un citiem Krievijas dūžiem skaidrotu patiesību par Baltijas valstu vēsturi. Tas nu reiz bija pareizais solis, jo jau toreiz demagoģija no Kremļa puses sita ļoti augstu vilni, ja arī toreizējie Lietuvas un Igaunijas prezidenti nolēma turp nedoties. Tajā laikā Krievija vēl neapdraudēja kaimiņvalstis tik ļoti, kā tā to ir darījusi laikā, kopš cars Vladimirs uzkāpa Kremļa tronī.

Šogad situācija nudien ir pavisam cita. Visa civilizētā pasaule ir vērsusies pret Krieviju, atbildot uz tās prātam neaptveramo agresiju Ukrainā un ne tikai. Krimas sagrābšana, “mazo zaļo vīriņu” iesūtīšana Donbasā, nepārtrauktie centieni destabilizēt situāciju … tie visi ir grēki, kuri nav un nekad nebūs piedodami. Robežu mainīšana mūsdienu Eiropā ir briesmīga lieta, un Putins būtu jāsauc Starptautiskās Krimināltiesas priekšā par to, kā arī par viņa absolūtu atsacīšanos ievērot starptautiskas prasības un noteikumus, ne mazums domājot par 1994. gada līgumu, kuru viņa paša valsts parakstīja par Ukrainas drošības un nedalāmības garantēšanu. Tas viss ir izrādījies pie kājas kaimiņvalsts diktatoram, un par to viņam noteikti pienākas pietiekami bargs sods.

Saprotu jau, ka Andris Bērziņš uzskata - sarunāties ir labāk nekā nesarunāties un ka Latvijas uzņēmēju intereses prasa situācijas uzlabošanu attiecībās ar Krieviju. Taču šis tomēr nav tas brīdis, kad tā darīt. Vai mūsu pašreizējam prezidentam tiešām liekas, ka sankcijas, vīzu liegumi un viss pārējais, kas ir vērsts pret Maskavu, ir pupu vērts?  Vai tiešām liekas, ka tas viss ir nevajadzīgi, ja vien biznesa intereses ir uzskatāmas par svarīgākām par visu pārējo?  Protams, mūsu prezidents nav vienīgais politikānis pasaulē, kurš par cilvēka tiesībām aizmirst, tiklīdz runa ir par ekonomiskiem jautājumiem, taču šoreiz tomēr būtu jāprotas un no ielūguma uz Uzvaras dienas svinībām jāatsakās. Arī šoreiz Lietuvas prezidente Daļa Gribauskaite un Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ir pateikuši, ka viņi uz Maskavu nedosies.

Šī nu būtu pareizā reize Andrim Bērziņam demonstrēt solidaritāti ne vien ar brāļu tautām, bet būtībā ar visu Eiropu un visu civilizēto pasauli.

Jā, situācija Latvijas uzņēmējiem patlaban nav pati spīdošākā. Sankcijas kā tādas mūsu tautsaimniecībai lielu kaiti nenodarīja, jo apsviedīgāki uzņēmēji jau ļoti sen savu darbību ir pārorientējuši citos virzienos. Nav jau tā, ka tikai pēdējā gada laikā Krievija ir kļuvusi par pagalam neprognozējamu partneri. Vai kāds ir aizmirsis valsts defoltu 1998. gadā?  Vēl jo vairāk, vai kāds ir aizmirsis par to kretīniskās propagandas vilni, kāds pāri mūsu valsti (un ne tikai) ir vēlies jau ļoti sen? Taču ir saprotams tas, ka tiem uzņēmumiem, kuri joprojām darbojas Krievijā, lielu skādi dara rubļa vērtības sabrukums. Ziņots, ka vairāki starptautiski uzņēmumi pēdējo nedēļu laikā savas produkcijas cenu Krievijā tāpēc ir mainījuši pat katru dienu vai pat biežāk. Mūsu uzņēmēji var darīt tāpat, taču vai viņi būtu gatavi tā darīt?

Sankcijas pret Krieviju tomēr ir izrādījušās gana efektīvas. Ne vien minētais rubļa sabrukums ir to vismaz daļējs rezultāts. Kaimiņvalstī plosās inflācija, ātri vien izsīkst valsts kapitāla rezerves, un kapitāla aizplūšana no Krievijas ir sasniegusi Niagāras ūdenskrituma apjomus. Arī Krievijā uzņēmēji nav muļķi, arī viņi saprot, ka kapitālu glabāt Putina pārvaldītajā Krievijā nudien nav prāta darbs. Jā, Putins it kā ir solījis amnestiju visiem tiem, kuri savu kapitālu “repatriēs,” bet kurš gan vairs tic šī maniakālā meļa solījumiem?  Putins patiesību nepazītu, ja arī tā viņam iespertu pakaļā. Tas, kā viņa režīms apgājās ar Mihailu Hodorkovski, Sergeju Magnitski un citiem skaidri rāda, ka Putina solījumiem Krievijā nav pat izlietota tualetes papīra vērtības.  Pareizi vien šie uzņēmēji dara.

Protams, neviena interesēs nebūtu Krievijas absolūts sabrukums. Tādā gadījumā Kremļa režīms noteikti kļūtu vēl bīstamāks nekā patlaban. Vai nepietiek ar to, ka Krievija regulāri taranē mūsu (un ne tikai mūsu) gaisa telpu ar savām kara lidmašīnām? Vai nepietiek ar draudiem Kaļiņingradā un citur izvietot Krievijas kodolieročus, jo Maskava tik ļoti “baidās” no Amerikas pretraķešu aizsardzības sistēmas Rumānijā un drīz vien arī Polijā? 

Taču galvenais jautājums patlaban ir par to, ar ko Andris Bērziņš vēlas demonstrēt solidaritāti – ar Eiropas Savienību un visu pasauli vai arī ar līdz kliņķim nolaisto un pretīgo Krieviju? Ja atbilde ir pēdējā, tad ļoti ceru, ka jūnijā Saeimas deputāti pratīsies un A. Bērziņa vietā atradīs kādu, kas nav gatavs tik ļoti laizīties Krievijas priekšā.

Uzvaras dienu svin tikai Krievija un tās vasaļi, mūsu valstij 2. pasaules kara rezultāts nekāda “uzvara” nebija, lai arī ko par to domātu tie, kuri katru gadu pulcējas pie tā dēvētā “Uzvaras pieminekļa,” lai apraudātu pazaudēto “godību.”  Andris Bērziņš ir Latvijas Republikas prezidents, ne Putina Krievijas sulainis. Tā viņam arī vajag izturēties, un “Uzvaras dienas” svinības Maskavā obligāti ir jāboikotē! Cita varianta nav un nevar būt.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt