Jānis Buholcs: Īstā problēma ar viltus ziņām

Viltus ziņu jēdziens plaši atpazīstams ir kļuvis arī pie mums. Daļēji tas tā noticis, pateicoties vietējiem biznesmeņiem, kas pēc ārvalstu kolēģu parauga cenšas pelnīt interneta reklāmas naudu uz cilvēku lētticības rēķina. Taču viltus ziņu biežā pieminēšana ir skaidrojama arī ar to, ka medijiem pašiem tas vienkārši ir ērti. Metot vienā katlā dažāda līmeņa nepatiesas informācijas izpausmes, žurnālisti no turienes var makšķerēt bieži vien acīmredzamas blēņas un, tās aprakstot, uzdoties par sabiedriski nozīmīgas funkcijas pildītājiem. Tanī pašā laikā vajadzīgo uzmanību negūst tēmas, kas ir krietni svarīgākas.

Kas īsti ir viltus ziņas?

Latvijas mediju aizrautībā ar viltus ziņu tēmu ir vairākas problēmas.

Pirmā no tām ir par viltus ziņu definīciju. Tas, kas publiskajā telpā pašlaik tiek apzīmēts ar šo jēdzienu, ietver visai atšķirīgus darbības žanrus. To labi varēja redzēt arī “Re:Baltica” pērn publicētajā rakstā par klikšķu biznesmeņiem - — tam bija visai lieli nopelni, viltus ziņu tēmu ienesot publiskajā dienaskārtībā.

Pseidoportāli, kuru pastāvēšanas vienīgais mērķis ir piesaistīt pēc iespējas lielāku auditoriju, kas klikšķina uz reklāmām, ir dažādi.

Ir lapas, kas lielākoties publicē izklaidējošus klipus, “iedvesmojošus” citātus un citus vieglus materiālus. Ir tādas, kas uzsvaru liek uz skandaloziem, sensacionalizētiem materiāliem — piemēram, atrastus “YouTube” video papildinot ar efektīgiem virsrakstiem. Ir tādas, kuru darbinieki veido ko līdzīgu oriģinālsaturam, kas varbūt ir informatīvi tukšs, lai gan ne konkrēti melīgs. Un, jā, ir lapas, kurās apzināti tiek publicēta izdomāta informācija — tāda, ar ko autori cer publikā izraisīt emocionālu reakciju. Šādi uzrunāts, klikšķinātājs kļūst par noderīgu smilšugraudu ciniskajā sistēmā, kas lapas īpašniekam ļauj pelnīt naudu.

“Re:Baltica” publikācijā pieminētās visai atšķirīgās lapas izplūdušajā viltus ziņu kategorijā acīmredzot iekļuva tāpēc, ka bija izplatījušas nepatieso informāciju par Saeimas atlaišanu. Taču jau pašā rakstā lasāms, ka vairums tām ar šāda veida lietām parasti nenodarbojas. Tās lielākoties sniedz vieglu, izklaidējošu, jā, arī muļķīgu saturu — bet tās nav viltus ziņas.

Tāpat viltus ziņas nav, piemēram, Nozagts.com/Focus.lv. Šī portālu sistēma raisa aizdomas par tās īpašnieku politisko darbību. Tomēr tas, ka šīs vietnes nodarbojas ar informācijas atlasi, kas var radīt specifisku priekšstatu par procesiem Latvijā, ir kas cits kā faktu un izteikumu izgudrošana.

Viltus ziņu jēdzienu vajadzētu pataupīt ziņām, kurām nudien nav nekāda sakara ar kaut ko reāli notiekošu. Trivializācija, ideoloģiskas interpretācijas, propaganda, manipulācijas — tās visas ir reālas problēmas, taču to nevajag jaukt kopā.

Dēvējot ikvienu problemātisku mediju darba izpausmi par viltus ziņām, tiek nepamatoti paplašināta šī jēdziena nozīme. Tas savukārt pēcāk žurnālistiem pašiem traucē uztvert, par ko īsti konkrētajā situācijā ir stāsts; kas ir ar to saistītie riski un kā ar tiem cīnīties.

To, cik ļoti tālu jēdziena nozīmi var izstiept, parāda kaut vai tas, kā šos vārdus mēdz izmantot ASV prezidents Donalds Tramps. Viņa izteikumos par viltus ziņu rakstītājiem kļūst tie, kuri viņam nepiekrīt un viņu kritizē. Tā notiek, ja atsakās no jēdzienu lietojuma precizitātes un izmanto daudznozīmīgas, nekonkrētas birkas niansēm bagātu parādību apzīmēšanai. Ja noteiktā ideoloģiskā kontekstā ikviens medijs var izrādīties viltus ziņu medijs, viltus ziņu jēdzienam nozīmes vairs nav vispār.

Vienkāršotā efektu meklēšana

Otrs aspekts — cik liela īsti ir viltus ziņu ietekme?

Tas atkal ir jautājums par to, ko īsti ar viltus ziņām saprotam. Ir pamatīga atšķirība, vai runa ir par klikšķu lapelē publicētu prastu izdomājumu, ka “90% deputātu uzskata, ka minimālā alga un pensijas ir pārāk lielas”; publiskā viedokļa kompānijas sagatavotiem un pirms pašvaldību vēlēšanām izplatītiem klaji neprecīziem datiem par partiju popularitāti vai arī par mūsu kaimiņvalsts struktūru sistemātiski fabricētiem un atkārtotiem stāstiem, cik ļoti Latvijā, Eiropā un rietumos viss ir briesmīgi.

Viena viltus ziņu izpausme ir oportūnisms — autors raksta jebko, kas nes labumu, tas ir, ļauj nopelnīt ar reklāmām.

Tur svarīga ir lasītāju klikšķināšana, nevis viņu pārliecības ietekmēšana. Turpretī propaganda ir stratēģiskā komunikācija — mērķtiecīgs darbs ar auditoriju, lai popularizētu noteiktus vēstījumus un veidotu atbalstu noteiktiem uzskatiem. Propagandisti ne vienmēr melo. Dažkārt pietiek ar faktu izlaišanu vai specifisku atlasi. Bet citkārt tiek liktas lietā arī izdomātas ziņas, kas veidotas tā, lai rezonētu vajadzīgajā mērķa publikā.

Atsevišķu ziņu ietekmi izzināt ir grūti. Sociālajos medijos gan var redzēt, cik daudz cilvēku kaut ko ir atzīmējuši ar “patīk” un padevuši tālāk. Lētticīgo, protams, ir padaudz. Taču šie virspusējie skaitļi nestāsta visu. Nav tā, ka it visi lasītāji pilnā nopietnībā tam tic. Par to var pārliecināties, palasot komentārus — tur ir sastopams arī nosodījums par mānīšanu.

Šogad martā SKDS publiskoja pētījuma rezultātus par viltus ziņām.

Tajā tika secināts, ka ar viltus ziņām saskārušies un tātad tās atpazīst 80% Latvijas iedzīvotāju. Arī šeit nebija nošķīruma starp klikšķu biznesa nolūkos sacerētiem izdomājumiem, mediju sensacionālisma un propagandas gadījumiem. Ir iespējams, ka daļa no šiem 80% respondentu viltus ziņu kategorijā ieskaitīja arī informāciju, kas viltus ziņu definīcijai īsti neatbilst — un varbūt pat ir bijusi patiesa, taču pretēja viņu personiskajai pārliecībai par to, kā medijiem par kaut ko būtu jāstāsta. Pētījumā viltus ziņas definējot kā informāciju, kas “Jūsuprāt, ir pilnīgi vai daļēji izdomāta”, ar to var tikt saprasts pārāk daudz kas.

Dalībnieku reālā spēja atpazīt nepatieso informāciju SKDS pētījumā tika mērīta, lūdzot atcerēties vairākas iepriekš publiskajā telpā izskanējušas ziņas un izvērtēt to patiesumu. Nav pārsteigums, ka cilvēku viedoklis par savu spēju kritiski izvērtēt informāciju ir optimistiskāks nekā viņu reālās spējas. Tas, ka dažādos piemēros 29% līdz 42% respondentu, kurus konkrētie izdomātās informācijas piemēri bija sasnieguši, tos atzīst par vismaz daļēji patiesiem (13. slīdīte prezentācijā), savukārt ir signāls par mediju pratības līmeni. Taču jāņem vērā šīs metodes ierobežojumi — un ne jau tikai tas, ka cilvēka atmiņa nav precīzākais informācijas uzglabātājs. Tas, ko mēs atsaucam atmiņā, dažkārt ir kas cits nekā patiesi notikušais.

Arī cenšoties mērīt viltus ziņu ietekmi, precīza to definīcija ir svarīga.

Ja mūs uztrauc ārvalstu propaganda (un tai vajadzētu mūs uztraukt), labāk mērīt nevis konkrētu ziņu atcerēšanos, bet gan to, kā sabiedrībā mainās atbalsts dažādiem vēstījumiem vai uzskatiem. Šajā sakarā svarīgs ir šis un šis darbības virziens.

Bet, ja uztraukums ir par to, ka daudz klikšķu piesaista melu ziņa par, teiksim, bezcerību Latvijā vai politiķu augstprātību, to der skatīt kontekstā ar sabiedrībā valdošo dziļo neuzticēšanos valsts varai. Viltus ziņu popularitāte citstarp atgādina arī par Latvijas iedzīvotāju uzskatu, uztveres un pieredzes īpatnībām saistībā ar šinīs ziņās skartajām tēmām.

No svara ir cīnīšanās vai rezultāts?

Visbeidzot, ir vērts padomāt par to, kā ar viltus ziņām saistītie izaicinājumi patlaban tiek medijos risināti.

Ir labi, ja publika zina, ka šāda parādība eksistē. Ir labi, ja tā apzinās, ka tiešsaistē var saskarties ar saturu, kam nav nekā kopēja ar realitāti. Ir labi, ja cilvēki mācās kritiski vērtēt informāciju, kas nebeidzami zib viņu sociālo mediju plūsmās. No tāda aspekta ir atbalstāmi, ka mediji šai parādībai pievērš uzmanību.

Taču neatbildēts paliek jautājums, kā stratēģiski tērēt resursus situācijā, kurā viltus ziņu ir un būs vairāk nekā to atspēkojumu.

Kamēr žurnālists cenšas pārliecināt publiku par vienas ziņas nepatiesumu, tikmēr apkārt cirkulē jau desmit citas. Melu štancēšana un izplatīšana ir krietni vieglāka nekā to pārbaudīšana. Ar šo kā masveidīgu parādību reālāk cīnīties ir tajā līmenī, kas nodrošina to apriti — ar informatīviem brīdinājumiem pirms mēģinājuma šaubīgu ziņu pārpublicēt sociālajos medijos, piemēram, “Facebook”.

Mūsu medijiem savukārt būtu nepieciešams pašiem sev formulēt: kas ir informācija, kuras apstrīdēšanai ir vērts tērēt laiku un naudu? Dezinformācija, manipulācija, sabiedrības šķelšana, mudināšana uz vardarbību — tās ir jomas, kurās pretdarbība ir svarīga.

Tanī pašā laikā ne viss, kas tiek nosaukts par viltus ziņu, ir pelnījis, lai žurnālisti tam veltītu uzmanību.

“Pieci.lv” savulaik veidoja kopumā simpātisko mediju pratības projektu “Tīri fakti”. Kādā no klipiem tika analizēti izdomājumi par pastiprināto emigrāciju no Latvijas. Cik liela daļa no tiem, kas konkrēto sižetu skatījās, iepriekš patiešām bija domājuši, ka attiecīgā viltus ziņa ir īsta? Un cik lielu daļu no tiem, kas sižetam iedvesmu devušos apgalvojumus iepriekš bija lasījuši un nekritiski padevuši tālāk, šāds klips pārliecināja?

“Latvijas avīze” ir ieviesusi rubriku “Atmaskots”, kas tapusi, pateicoties Kultūrkapitāla fonda administrētajam mediju atbalsta finansējumam. Populāras tajā ir melu ziņas no Krievijas medijiem. Šīs mantas, tur, protams, nekad nav trūcis, bet netop skaidri “atmaskošanai” atlasītās informācijas kritēriji. Vai ziņai Latvijā — vismaz latviski lasošajā auditorijas daļā — ir jābūt jau pamanītai un ar ietekmi; šis varbūt ir prevencijas darbs ar meliem, kam ir pastiprināts izplatīšanās potenciāls, vai arī pietiek vienkārši katru reizi pagrābt kaut ko interesantāku, kas parādījies medijos?

“Latvijas avīze” pievēršas arī vietējām viltus ziņām. Piemēram, bija raksts par portālu, kas popularizē dāsnu bankrotējušu uzņēmēju, kurš pret dalīšanos ar ziņu sociālajos medijos par velti dāļājot elektropreces. Ļaudis, protams, tic, dara, kā prasīts, un gaida, kad saņems “nopelnītos” grabuļus.

Der gan paturēt prātā, ka šī līmeņa viltus ziņu biznesa modelis ir balstīts uz vietnes un tās satura popularitāti. Tāpēc gribas precizēt: vai publikācijas par acīmredzamu muļķošanu tiešām ir nopietns darbs viltus ziņu atmaskošanā — bet varbūt tas kļūst par netīšu reklāmu, kas attiecīgajai nožēlojamajai interneta lapelei pat palīdz? Neskaidrība par to, cik lielā mērā šādi apgaismojošie raksti aizsniedz neprātīgos klikšķinātājus viņu pašu informatīvajā realitātē, joprojām ir spēkā.

Viltus ziņas, kas paliek zem radara

Šādi mediju pašu saliktie uzmanības akcenti tiem ir ērti. Ja neeksistē nošķīrums starp dažādas nopietnības pakāpes nepatiesībām, ikvienas aplamības publiska viļāšana kļūst par cienījamu devumu cīņā pret “viltus ziņām”.

Žurnālistiem ir pieejami nebeidzami materiāli, kuros iedziļināties un kurus ar īstena cīnītāja sparu apstrīdēt un dekonstruēt. Darbs ar acīmredzamiem meliem sniedz patīkamu skaidrību un nepārprotamību, kādu sarežģītākas sociāli politiskās tēmas bieži vien nevar sniegt. Lasītāji turpretī uzzina par aizvien jaunām un jaunām viltus ziņām, kas dažkārt ir saistītas ar svarīgo, bet dažkārt — ne tik ļoti. Galvenais, ka žurnālists pastāsta, kāpēc nevajag ticēt tam, kam viņi varbūt tāpat nemaz būtu ticējuši.

Tanī pašā laikā Latvijas “īsto” ziņu portāli ik dienas publicē milzumu apšaubāmas kvalitātes rakstu.

To vidū ir tādi, kas balstīti uz vienas vai otras puses paziņojumiem un bez konteksta; minimāli rediģēti sabiedrisko attiecību materiāli vai vienkārši vēstis par to, ko kāds ir pateicis vai izdarījis sociālajos medijos un par ko “nācija ir šokā”.

Veselības, sievietēm adresētajās un citās sadaļās netrūkst ezotērikas un pseidozinātnes. Savukārt triumfāls akcents ir maksas publikāciju iespēja — raksts iekļaujas portāla pārējā saturā, taču, ja pieliek klāt atzīmi, ka par to ir maksāts, bez sirdsapziņas pārmetumiem var stāstīt jebko. Ij par brīnumdiētām, ij par to, kā svešvalodu var pāris nedēļu laikā iemācīties — un politiķu slāpes pēc publicitātes arī nav kauns remdināt.

No it kā nopietnu mediju slejām pasniegts, tas viss, manuprāt, sabiedrībai ilgtermiņā nodara krietni lielāku kaitējumu nekā klikšķportālu darbinieku fantāzijas lidojumi. Kad viltus ziņu mednieki ķersies klāt šīm parādībām?

Nemaz nerunāsim par sociāli, politiski un ekonomiski nozīmīgajām tēmām, kas publiskajā telpā pietiekamu ievērību negūst un kuru apskatīšanai medijiem allaž trūkst resursu. Tās neviens modīgos zumvārdos nesauc un par degošu sabiedrības apdraudējumu nepasludina. Žēl.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti