Jānis Buholcs: Valsts atbalsts medijiem — eksperiments ar grūstīšanos

Gandrīz pusmiljonu eiro vērtais Kultūrkapitāla fonda (KKF) projektu konkurss mediju satura atbalstam, kas nesen noslēdzās, ir bijis liels eksperiments. Tas ir eksperiments Kultūras ministrijai, kuras paspārnē ideja par atbalstu mediju satura veidošanai tapa un kurai no tā jāizdara secinājumi. Taču secinājumus eksperiments ļauj izdarīt arī par plašāku Latvijas mediju vidi — tai skaitā par nozares sašķeltību.

Lielās cerības

Šogad KKF pirmo reizi izsludināja projektu konkursu, kurā mediju pārstāvji varēja pretendēt uz finansējumu “sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai”. Starp darbības virzieniem, kas varēja pretendēt uz finansējumu, bija analītiska sabiedriski politiska un kultūras satura veidošana, pētnieciskā žurnālistika, mediju pratība un Latvijas simtgadei veltīti materiāli.

Pati ideja ir apsveicama.

Procesi Latvijas mediju vidē pārāk labi parāda, kas notiek, ja satura radīšanu atstāj pašplūsmā. Komerciāli dzīvotspējīgāka ir nevis dārgi izmaksājošā analītiskā žurnālistika, bet gan izklaide. Tāpat lētāk ir iepirkt ārvalstīs veidotu saturu, nevis veidot oriģinālmateriālus, kas uz procesiem raugās no vietējās perspektīvas.

KKF apsaimniekotās mērķprogrammas fokuss attiecīgi ir uz nekomerciālu un sabiedriski nozīmīgu žurnālistikas saturu, mediju darba kvalitātes un atbildīguma veicināšanu, vietējo kultūrtelpu un sabiedrības saliedēšanu uz Latvijas valstiskuma ideju pamata, kā arī kritiskās domāšanas veicināšanu. Tātad — aspektiem, kas pārāk reti ir mediju prioritātes tad, kad jādomā par izdzīvošanu.

Realitātē gan pasākums izrādījās krietni ērkšķaināks.

Atbalsts saturam, ne medijiem

Jau drīz pēc konkursa rezultātu paziņošanas vairāki atbalstu nedabūjušie mediji apvienojās tādā kā koalīcijā un atklātā vēstulē aicināja rezultātus anulēt.

Nav tā, ka pārmetumi būtu pavisam bez pamata.

Vērā ņemama ir norāde, ka konkursā, kas lielākoties paredzēts bija tieši komercmedijiem, varēja piedalīties arī sabiedriskie mediji. LTV — sabiedriskā medija — projekts “Laimes zeme” konkursā guva atbalstu 30 tūkstošu eiro vērtībā.

Vēstules autori atsaucas uz Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016. — 2020. gadam, kurās norādīts: valsts atbalsta veidi privātajiem un sabiedriskajiem medijiem ir jānodala. Taču arī bez šī dokumenta, kas apstiprināts Ministru kabinetā, būtu tikai pašsaprotami, ja abiem mediju veidiem būtu dažādi noteikumi. Sabiedriskie mediji par sabiedriskā pasūtījuma pildīšanu jau tagad saņem naudu no valsts budžeta, lai veidotu tādu saturu, kādam sabiedriskajos medijos būtu jābūt arī bez visa projektu konkursa.

Taču naudas nepietiek — Latvijas sabiedrisko mediju finansējums, proporcionāli skatoties, ir starp zemākajiem Eiropā. Sabiedriskajiem medijiem šādos apstākļos ir jāturpina darboties arī reklāmas tirgū, tādējādi sacenšoties arī par reklāmdevējiem. Tas savukārt ietekmē arī komercmediju peļņas iespējas – atšķirībā no sabiedriskajiem medijiem, tiem citu peļņas avotu vienkārši nav.

Turpretī atklātās vēstules 2. un 3. punkts nav pēc būtības. Vēstuli parakstījušie ir neapmierināti, ka konkursā uzvarējušo skaits ir pārlieku ierobežots — taču nav paskaidrots, kāpēc konkursa uzvarētāju skaitam būtu jābūt saistītam ar konkursa dalībnieku skaitu. Dažiem satura veidotājiem esot atbalstīts vairāk nekā viens projekts, turklāt prāvu daļu no piešķirtā finansējuma ieguvušajiem “Delfiem” finansiāli ejot pārāk labi, lai varētu pretendēt uz valsts atbalstu. Papildus tam vēstulē norādīts, ka daļa uzvarētāju (“Re:Baltica”, “Red Dot Media”, “Ascendum”) neesot mediji tādā nozīmē, kā to paredz Likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem.

Konkursa iznākumu neapmierinātie uzskata, ka šis ir mediju, nevis satura atbalsta konkurss. Proti, viņi sagaida, ka valsts atbalstīs medijus, nevis saturu, kas atbilst noteiktām prasībām. Taču pēc būtības šis ir veidots kā satura konkurss.

Mediji, kas nav piedāvājuši atbilstošus satura piedāvājumus, nevar pretendēt uz atbalstu.

Naudas dalīšana mediju nozarei vienkārši pašu mediju pēc nozīmētu ceļu uz viduvējību. Atbalsts pienākas tiem, kas spēj radīt kaut ko labu. (Tas, vai uzvarētāji to patiešām spēs savos darbos, ir pavisam cits jautājums un to, cerams, uzzināsim.)

No šī apsvēruma izriet arī, ka nav izšķiroši svarīgi, kāda veida medijs kurš ir un vai projekta iesniedzējs ir avīzes izdevējs, televīzijas kompānija vai satura producents bez fiksēta tradicionāla mediju kanāla. Ja projekta iesniedzējs spēj radīt atbilstoša līmeņa saturu un sasniegt auditoriju, projekta mērķis — “nacionālās kultūrtelpas stiprināšana” — tiek sasniegts.

Šaubu ēnu nevar atļauties

Konkursa rezultātu kritiķi ir norādījuši uz vēl kādu problēmaspektu — projektu vērtēšanas komisijas sastāvu.

Piemēram, viens no konkursa komisijas locekļiem Andris Mizišs ir LTV raidījuma “4. studija” producents. LTV iesniegts satura projekts konkursā guva atbalstu, bet Mizišs balsojumā par LTV projektu nav atturējies.

Latvijas mediju vidē dažkārt ir vērojama visai šaura izpratne par interešu konfliktu. Tas ir visnotaļ ērti, jo tā var mēģināt atgaiņāties no pārmetumiem neētiskā rīcībā. Šajā gadījumā tas nozīmētu mēģināt argumentēt, ka Mizišs nav paša vērtētā projekta dalībnieks un tādējādi tiešu ieguvumu no rezultāta negūst. Taču tas nedzēš iespējamību — proti, ka konkrētais komisijas dalībnieks uz savu sadarbības mediju raugās citādi nekā uz pārējiem.

Sauciet šo par īstu vai tikai šķietamu interešu konfliktu — taču konkursā, kura uzdevums ir tik sabiedriski nozīmīgs, nedrīkst rasties šaubu ēna par to, vai iznākums ir godīgs un sabiedrība par ieguldīto naudu iegūs labāko, ko projektu konkursa dalībnieki spēj sniegt.

Arī bez šādām neveiklībām un pārprotamībām netrūks aizdomīgu vērtētāju, kuri uzskata: teju pusmiljons eiro ir sadalīts nevis pēc būtības, bet gan atbilstoši politiskajām simpātijām.

Ideoloģiski «pareizos» uzvarētājus meklējot

Pēc konkursa rezultātu paziņošanas daži izdevumi

ne tikai savās komentāru slejās, bet pat ziņu sadaļā tā arī apgalvoja — nauda ir sadalīta “savējiem”; finansējumu ir ieguvuši ideoloģiski “pareizie” un politiski “pietuvinātie”.

Turklāt sūkstījās ne tikai tie, kam pašiem kliņģera gabals gājis secen. Izdevniecība “Dienas mediji”, kuras projekts “Ziņu anatomija” ieguva 20 tūkstošus eiro, ir devusi izteikšanās telpu Lato Lapsam no “Pietiek.com”, lai publicētu rakstu par “vistreknāk atalgojamajiem” mediju darbiniekiem. Pēcāk gan izdevniecības valdes priekšsēdētājs Edgars Kots pavēstīja, ka no piešķirtā finansējuma atsakās, jo konkursa norisi uzskata par netaisnīgu.

Jāuzsver, ka “Dienas” kritika par konkursu būtu pieļaujama arī bez atteikšanās no finansējuma.

Būtu nožēlojami uzskatīt, ka ar atbalstu iesniegtajam projektam valsts ir nopirkusi medija attieksmi pret savām darbībām. Jautājums ir vien par pārmetumu saturu.

Attiecīgais raksts tika pieteikts kā “sauss, bet izteiksmīgs skaitļu un faktu apkopojums”. Tomēr “izteiksmīgumu” tam, šķiet, piešķīra mājiens, ka pie “siles” ir salīduši izredzētie un pareizie žurnālisti. Virkne projektos iesaistīto saņems vairāk par tūkstoti eiro mēnesī, un pāris no viņiem — pat vairāk nekā divus tūkstošus. Dažs labs Latvijas mediju vides pārstāvis acīmredzot ir tik ļoti identificējies ar nozares nabadzību un resursu trūkumu, ka cienījama alga žurnālistam tiek uzskatīta par kaut ko nepieklājīgu.

Zīmīgs ir arī rakstā lasāmais apgalvojums, ka vairums atbalstu guvušo projektu ir “prognozējami, nedraud ne ar kādām politiķiem un ierēdņiem nepatīkamām tēmām un atklājumiem”. Savukārt “neprognozējamie” projekti esot palikuši bešā. Tiesa, konkrētajā publikācijā un arī portālā “Pietiek.com” lasāmajos materiālos par šo tēmu trūkst konkrēta pamatojuma, kāpēc “neprognozējamo” projektu kategorijā ievietotie nudien būtu uzskatāmi par “neprognozējamiem” pozitīvā nozīmē — proti, ka tieši no tiem būtu pamats gaidīt sabiedriski nozīmīgākos un dažādas nebūšanas izgaismojošus darbus.

Tanī pašā laikā pārspriedumos par naudas sadalījumu tiek noklusēts, piemēram, tas, ka projekti tika iesniegti un vērtēti dažādās kategorijās. To tām pārliecinoši populārākā izrādījās tā, kas saistīta ar Latvijas simtgades tematiku. Turpretim “smagākajās” žurnālistikas tēmās konkurence bija krietni mazāka, un tie mediji, kas tajās spēja startēt ar labiem projektiem, atbalstu gūt varēja vieglāk. Ideoloģiskā “pareizība”, ja par tādu vispār var runāt, nebija vienīgais aspekts, kas noteica iznākumu.

Atbalsta devumu ietekmēs tā uztvere

Atlases procesa lielāka caurskatāmība noteikti palīdzētu veidot tā iznākumu uzticamību. Savukārt uzticamība ir kritiski svarīga tajā, lai šādiem projektiem būtu vēlamā ietekme uz Latvijas informācijas vidi.

Ja šis valsts atbalsta instruments netiks uztverts kā tāds, kas ir izmantots korekti un medijus atalgo pēc profesionāliem nopelniem, tas veicinās skepsi arī par saturu, kas no šīs naudas apmaksāts, un medijiem, kas to veidojuši. Šāda interpretācija radītu arī jautājumu par mediju attiecībām ar valsti — proti, vai šāds atbalsts gadījumā nav veids, kā atalgot paklausīgos izdevumus un neitralizēt kritiskās balsis. Tas būtu pilnīgā pretrunā ar konkursa ieceri.

Veidu, kā kaut kas var noiet greizi, šeit ir daudz. Tieši tāpēc pret pirmo projektu konkursu un tā rezultātiem patiešām vajag attiekties kā pret eksperimentu — pirmo mēģinājumu.

Atbalstoši eksperimenta rezultātiem Kultūras ministrijai ir jāveic izmaiņas, lai nākamajos konkursos problēmsituāciju būtu mazāk.

Ministrijas pārstāvju publiskā retorika liek domāt, ka izmaiņas, domājams, nudien būs.

Diskusijās par projektu konkursu nepelnīti mazu uzmanību ir guvis jautājums par valodu. Konkursā varēja startēt tikai mediji, kas veido saturu latviešu valodā. Taču svarīga ir arī vietējās informatīvās telpas stiprināšana krievu valodā.

Profesionālā sašķeltība

Eksperimenta rezultāti daudz ko pastāsta arī par Latvijas mediju vidi kopumā. Tās pārstāvju vidū ne bez pamata izplatīts ir savstarpējs uzskats par partejiskumu — proti, noteikti mediji atbalsta noteiktas ideoloģijas un politiskos spēkus.

Pats par sevi tas ir pat normāli — no politiskajām simpātijām brīvs nav neviens, lai kā viens otrs gribētu sevi mānīt.

Problēma sākas, kad partejiskums skar arī izpratni par žurnālistikas standartiem. Tāpēc tajā, ko vieni mediji dēvē par izmeklējošo žurnālistiku, citi atpazīst kompromatu tiražēšanu, kurus piespēlējuši politiski ieinteresēti informatori.

Tā, ko vieni uzdod par analīzi, citiem ir argumentu pievilšana aiz matiem, lai stāsts atbilstu jau sākotnēji formulētajai nostādnei. Un, protams, tas, ko vieni redz kā mediju radošo un intelektuālo spēju novērtējumu projektu konkursā, citiem ir varai nekaitīgo, izdevīgo vai uzpērkamo žurnālistu stipendija.

Tā ir liela plaisa, kuras saknes sniedzas vēl dziļāk par mediju ekonomiskajām problēmām un dažkārt pašgraujošajiem risinājumiem, kādus mediji ir attīstījuši šo problēmu risināšanai. Tas ir stāsts par to, kā vispār veidojas mediju pārstāvju profesionālie un ētiskie uzskati un cik liela ir pašas nozares spēja šīs savas domstarpības izprast.

Visbeidzot, stāsts ir arī par to, cik mediji ir spējīgi kritiski paraudzīties paši uz savu darbu. Paškritiskiem būt ir grūti, un tur pat nekāds valsts izdalītais pusmiljons nepalīdzēs.

 

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti