Man tas šķiet bezgala aizraujoši - piemēram, Vīnē lasīt par viņu slaveno Sisī, Berlīnē - par Hitleru, Kalifornijā - Džeku Londonu.. Un Daugavpilī - par Marku Rotko.
Šoreiz visi apstākļi bija šādai iespējai labvēlīgi, jo, gaidot Marka Rotko 111. dzimšanas dienu, varēja braukt īpašā Rotko vilcienā uz Daugavpili un lasīt tikko latviešu valodā izdoto franču kultūras vēsturnieces Annijas Koenas-Solalas monogrāfiju „Marks Rotko”.
Mana ziņkārība šoreiz uzvarēja pareizas grāmatas lasīšanas principu: „Visu pēc kārtas!”. Es lasīju dažādās vietās, pie tam pieļaujot nejaušības - gan sākumā, kur autore lielu uzmanību pievērsusi Dvinskai, kāda tā varēja būt tajā laikā, kad tur piedzima Markus Rotkovičs (vēlāk - Marks Rotko). Tā tiešām ir bijusi dzīva un darbīga pilsēta, ar dzelzceļu, rūpniecību, tirgu un cilvēkiem. Tagad – tieši ar Marka Rotko vārdu mūsdienu Daugavpilī notiek lielākā kultūrrosība un aug tūristu pievilcība.
Pirms pusotra gada atklātais Marka Rotko mākslas un informācijas centrs ir gluži vai magnētisks - māksliniekiem, studentiem, mākslas skolu audzēkņiem, žurnālistiem, zinātniekiem. Un arī tiem, kuri savos studiju laikos skrējuši uz tolaik vēl mazpazīstamā Marka Rotko izstādēm, kamēr plašākai publikai paticis Van Gogs… Tā man teica kāda dāma, kura arī brauca Rotko vilcienā, kurai joprojām patīk Rotko darbi, kura uz šejieni tagad ved savus draugus no visas pasaules.
Bet es pāršķiru grāmatu citā vietā – jau ir tas laiks, kad palikusi nepilna desmitgade līdz Rotko pašnāvībai. Mākslas kuratore Katrīna Kū skaidro, ka „Marks Rotko vienmēr bijis dumpinieks, kurš pret kaut ko iestājās - pret mākslas darbu tirgotāju pērkamību, muzeju kuratoru augstprātību, kolekcionāru gļēvumu, skatītāju vienaldzību vai arī pompozu kritiķu augstprātību. Tomēr, tiklīdz šīs bargi kritizētās mākslas aprindas viņu pieņēma par savējo, viņam bija apgriezti spārni. Panākumi viņu iztukšoja, un kopš tā laika smalkās attiecības starp mākslu un ētiku viņu vairs neinteresēja”.
Izklausās paradoksāli, bet ticami. Dumpinieks tiek padarīts par savējo starp svešajiem, un viņš lēnām mirst. Nežēlīgas pārvērtības. Rotko sevis plosīšanu varat skatīt arī dramaturga Džona Logana versijā izrādē „Sarkans”, kur Rotko lomā ir Tālivaldis Lasmanis, viņa asistents - Mārtiņš Meiers. Dramaturgs fokusējis uzmanību uz laiku, kad Rotko uzņēmies pasūtījuma darbu jaunajam restorānam „Četri gadalaiki”. Un kas no tā iznāk.
Es atšķiru grāmatu pašās beigās: „1970.gada 25. februārī plkst.9 no rīta Marka Rotko asistents Olivers Steindekers atrada viņu darbnīcā mirušu, un ārste-pataloganatome Dr.Džudita Lehoteja, kas veica sekciju, paziņoja, ka mākslinieks ir izdarījis pašnāvību. Pēc pusgada 48 gadu vecumā no sirdslēkmes nomira arī Mela Rotko, un gadu vēlāk Keita un Kristofers pret tēva galeriju uzsāka vienu no tālaika šokējošākajām tiesas prāvām”.
Starp citu - Marka Rotko dēla Kristofera Rotko referāts šī gada konferencē „Abstraktais ekspresionisms – emociju valoda” esot bijis visinteresantākais. Viņam ir doktora grāds psiholoģijā, bet jau daudzus gadus viņš nodarbojas ar tēva darbu izstāžu rīkošanu. Viena no viņa tēzēm ir šāda: „…Forma un nevis krāsa – ir noteicošais spēks Rotko gleznās.To var apjēgt, pilnīgāk izvērtējot mehānismus, kā Rotko darbos panākta ietekme uz skatītāju.”
Par skatītāja un darba mijiedarbību domāju ikreiz, esot Rotko centrā, kur atrodas vairāku viņa darbu oriģināli, kas tur nonākuši ar viņa bērnu gādību. Cik ilgi jāskatās, lai būtu „pieslēgums”? Un kāpēc – citiem ir, bet citiem- nē? Kāpēc citreiz skatoties par galva sāk reibt? Vai autors to jau ieprogrammējis?
Bet tad es atrodu kādu citu iespieddarbu par Marku Rotko - pirms sešiem gadiem Hamburgā notika viņa darbu retrospekcija, kurā varēja izsekot viņa glezniecības dažādiem posmiem, bet izstādes katalogā bija citēts pats autors:
„Tas būtu skaisti, ja pa visu pasauli varētu ierīkot tādas vietas līdzīgi mazām kapelām, kurās ceļinieki, cik ilgi vien vēlas, vērotu vienu gleznu un meditētu”.
