Kad ciemojāmies pie Valentīnas viņas Berlīnes dzīvoklī, viņa teica, ka traki grūti esot izvēlēties šīs grāmatas fragmentus lasīšanu, jo kurš fragments tad varētu iezīmēt visas grāmatas noskaņu? Vai kāds par dzīvi Berlīnē pirms kara? Vai Parīzē? Vai Rīgā? Ģimenē, ap kuru pulcējās interesanti cilvēki bez statusa vai nacionālā dalījuma. Ar viņiem vienkārši bija interesanti sarunāties un būt kopā. Ak, vecā, gudrā Eiropa!
Vai tas fragments būs īstais, kurā - par mīlestību? Kas atnāk tieši tad un ne citkārt - kaut arī vēsturiskais brīdis nav īsti piemērots romantikai?
Vai fragments par stindzinošām gaidām? Vai par to, kā pazuda bailes?
„Esmu pārliecināta, ka, cita starpā, arī tāpēc paliku dzīva. Cilvēks, kurš baidās, neglābjami pievērš apkārtējo uzmanību, viņš it kā raida viegli uztveramus nedrošības signālus stājā, mīmikā, ķermeņa valodā. Un apstākļos, kad visapkārt klīst varai uzticīgi ziņotāji un profesionāli cilvēku mednieki, tas kļūst par dzīvības un nāves jautājumu."
Kurš?
„Ardievu, Atlantīda!" nav holokausta literatūra tādā pierastā līmenī (ja pie tā vispār var pierast, bet cilvēki mēdz 'piešūt' arī grāmatām zīmītes..), tā ir grāmata par dzīvi, ģimeni, vērtībām, inteliģenci, humānismu...
„...un esmu palikusi pilnīgi viena." - tas ir viens no pēdējiem grāmatas teikumiem, jo tas, kas nāks, vēl būs tikai nezināmais kontinents, kura traģiskās padomju izpausmes tagad jau ieguvušas vien anekdotisku nokrāsu...
Tas deputāts izlasīja grāmatu. Un izdarīja visu, lai pasaule izlasītu Valentīnas Freimanes „Ardievu, Atlantīda!". Viņš atrada literatūrzinātniekus, kuri deva savu vērtējumu; pārliecināja kolēģus - arī izlasīt. Un atrada iespējas no Eiropas un citiem intelektuālajiem fondiem iegūt līdzekļus grāmatas tulkojumiem un izdevumiem. Grāmatas prezentācija notika Berlīnē un Parīzē. Kāds slavens kinorežisors lūdza atļauju pēc grāmatas motīviem radīt filmu. Valentīna solīja padomāt un piedalīties scenārija veidošanā. Galu galā - viņa ir kinozinātniece...
Un tagad – STOP - tas bija tikai politnekorekts sapnis, jo deputāts neko tādu nerakstīja ne tviterī, ne citur. Naudu nemeklēja. Un viss palika, kā bijis.
Realitātē – Matiass Knolls ir iztulkojis grāmatu vāciski, kopā ar Valentīnu viņi tekstu labojuši un rediģējuši. Pagaidām – bez honorāriem. Kāda vācu izdevniecība sola atbildi, vai drukās. Valentīna Freimane piedalās dažādos Vācijas pasākumos, kur tiekas ar lasītājiem. Viņa brauc uz Frankfurti lasīt grāmatas fragmentus Eiropas Centrālās bankas rīkotajās Latvijas Kultūras dienās. Grāmata pagaidām izdota latviski un krieviski. 2014. gadā paredzēta Artūra Maskata operas „Valentīna" pirmizrāde.
Bet neviens taču man neliedz politnekorekti sapņot par gudru Latviju...
