Tādi bija mani atvaļinājuma plāni līdz Daigas Gaismiņas-Šiliņas telefonzvanam. Viņa man uzticēja noslēpumu, kuru nedrīkstēja atklāt līdz 28. septembra vakaram, kad Sanfrancisko Latviešu draudzes namā beigtos Valmieras teātra izrāde „Bezkaunīgie veči", jo pēc izrādes Valmieras aktieri nolasītu Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes vēstuli, kura apliecina, ka šogad „Spēlmaņu nakts" balva par mūža ieguldījumu latviešu teātra mākslā piešķirta aktierim un režisoram, „Mazā teātra Sanfrancisko" dibinātajam LAIMONIM SILIŅAM. Un to apliecinājuma vēstuli es vedu savā čemodānā.
Skaidrs, ka ar tik lielu noslēpumu ir grūti nodzīvot gandrīz veselu mēnesi, bet es to izdarīju, vien sapratu, ka tagad man vajadzīga pamatīga intervija publiskošanai Latvijas Radio ar Brigitu un Laimoni Siliņiem.
Pieteicāmies ciemos un vairākas stundas jauki tērzējām viņu viesistabā, kur ciemojušies daudzi latviešu aktieri un neskaitāmie Siliņu draugi, kur mēģinātas Mazā teātra kamerlugas. Mūsu intervija notiek, kamēr noslēpums vēl ir jāglabā. Vien pārjautāju, vai viņi būs uz „Bezkaunīgo veču" izrādi. Un atbilde - nu, protams.
Tovakar viss izdodas bezgala aizkustinoši. Rihards Rudāks pēc izrādes apspēlē trimdas lādi ar latviskajām vērtībām un izvelk Teātra darbinieku savienības rakstu, kuru nolasa.... Un uz skatuves – ar aplausiem un ovācijām sagaida Laimoni Siliņu.
Jau naksnīgajā draudzes namā es šo ziņu ierunāju Latvijas Radio Ziņu kolēģiem (kuriem jau ir 6 no rīta), un tas izskan rīta programmā „Labrīt". Šoreiz patiešām – absolūti ekskluzīva ziņa. Un Laimonim sāk pienākt apsveikumi gan no Latvijas, gan visas plašās teātra pasaules. Viņš ir tik enerģētiski uzlādēts, ka, aizmirstot ārstu brīdinājumus, pērk biļetes uz Rīgu, lai būtu klāt „Spēlmaņu nakts" ceremonijā, 23.novembrī - Smiļģa dzimšanas dienā. Un es turu īkšķi, kaut Brigita un Laimonis Siliņi patiešām būtu Rīgā.
Bet pagājušajā nedēļā top raidījums par Brigitu un Laimoni Siliņiem un „Mazo teātri Sanfrancisko"(tieši tā 1966. gadā teātra nosaukumu iecerēja tā dibinātāji), svētdienas, 20. oktobra „Kultūras rondo" varat noklausīties Latvijas Radio mājas lapā.
Kamēr raidījums top, saprotu, ka ir tik bezgala daudz lietu, kuras vajadzētu paskaidrot paaudzei, kura augusi jau pēcpadomju laikā. Piemēram, kas bija Latvijas Kultūras komiteja sakariem ar tautiešiem ārzemēs un kāpēc tikai ar tās starpniecību varēja pastāvēt jebkuri kontakti starp Latvijas un trimdas cilvēkiem? Kāpēc trimdā bija tāda īpaša „īsteno patriotu" sabiedrība, kura uzskatīja, ka jebkāda veida kontakti ar padomju Latvijas cilvēkiem ir noziedzīgi? Un vēl daudzi citi jautājumi, kuri paskaidrojami ikvienam, kuram šķiet, ka tas jau tāds nieks vien ir – Amerikā pastāvēt latviešu amatierteātrim... Un vēl man top skaidrs, ka to visu es šajā raidījumā paskaidrot nevaru, tāpēc top stāsts par Laimoni Siliņu, kurš, Amerikā dzīvojot, ir pārliecināts, ka īsti dzīvs latviešu teātris var pastāvēt tikai Latvijā.
Tāpēc gaidīsim „Spēlmaņu nakti" 23. novembrī, kad satiksies tie, kuriem teātris ir asinsritē...
