To, ka viņam nepatīk pavasaris, es uzzināju kādā ļoti svarīgā dienā. Tas bija pirms 10 gadiem, kad visi, katrs kā nu prata, svinēja Imanta Ziedoņa 70. dzimšanas dienu. Un visi viņu intervēja, visu ko prašņāja, jo viņš jau vienmēr kaut ko negaidītu un labu pateica. Bet es biju gandrīz nelaimīga, kad radio man uzticēja arī intervēt Ziedoni viņa jubilejas rītam. Ko gan te vēl var pajautāt? Vai tad visu jau nevar izlasīt citur? Un ko viņam vispār var pajautāt 10 minūtēs?
Tad viņš atnāca uz radio.
Es jautāju: ”Cik jums ir laika?”
Viņš teica: ”Cik jums vajag…”
Un tad viņš piekrita spēlēt tādu vienkāršu spēli - ņemt no galda lapiņas ar tādiem pavisam vieniem, vienkāršiem vārdiem – "Pilsēta”. ”Taureņi”. ”Draugi”. ”Prieks”…
Un toreiz es uzzināju, ka agrāk jau daudzi gribējuši draudzēties, bet neesot bijis laika… ka cilvēkam vajag priecīgam būt…ka viņam nepatīk pavasaris, jo „tas ir tāds prasts gadalaiks”…
Tas bija pirms 10 gadiem.
Un tagad visi posās viņa 80.jubilejai. Pašā šī gada sākumā mēs studijā bijām kopā ar viņa dēlu Rimantu Ziedoni, lai runātu par viņu abu kopīgo grāmatu – „Leišmalīti”. Es brīnījos par Imanta lielo domu atvēzienu jebkurā mazajā vietā, par spēju rakstīt Visuma plašuma mērogā, uz vismazākā purva cinīša sēžot; par drosmi būt vienam kalna galā un uztvert to, kas tikai praviešiem, viedajiem, gaišajiem vientuļniekiem dots…
Pirms trim gadiem mēs Tukumā stādījām Ķiršu dārzu. Un viņš pats arī atbrauca. Tā, redz, vajag dzimšanas dienas svinēt!
Un vēl pirms gada mēs runājām ar „meitenēm, kas pieraksta Ziedoni”, jo pēdējos gados viņš pats fiziski nevarēja pierakstīt un izstāstīt, bet viņš joprojām radoši lielas domas domāja. Un toreiz laikam Andra teica, ka vesels stāsts būtu ‘’Imants un Ausma””, bet tam vēl nav pienācis laiks.
Un vēl pirms tam, tajā rītā pēc ‘’Ziedoņa un Visuma” pirmizrādes mūsu studijā bija Kaspars Znotiņš. Un es domāju - redz, šodien un te nemaz nav Ziedonim līdzīgs, kādus brīnumus viņš tur uz skatuves dara?!
Toreiz, vēl pirms tā Ķiršu dārza, es biju ciemos pie Ziedoņa. Viņš tobrīd gribēju visu sakārtot, arī tos vecos žurnālus.
Ja gribēja, varēja viņu saprast, bet promejot viņš man noglaudīja galvu. Es to sajūtu vēl atceros…
Varbūt ar laiku viņam apnika, ka citi runā un raksta viņa vietā. Ka citi reizēm uz viņa vārda pakāpjas un gavilē: ”Es un Ziedonis”. Bet varbūt viņam tas bija vienalga, jo viņš atkal bija kalna galā. Viens.
Un visiem viņu vajadzēja. Pa savam. Un vajadzēs. Pa savam.
Pirms desmit gadiem es uzzināju, ka Ziedonim nepatīk pavasaris.
Vakar bija pirmā pavasarīgā diena.
Šodien ir PIRMĀ DIENA BEZ ZIEDOŅA. Vai ap jauno kartupeļu laiku viss nomierināsies?
ZIEDONIS tagad VISUMĀ.
