Ingvilda Strautmane: 16.marts - Aspazijas dzimšanas diena

Nedēļas kultūrpiezīmes par dažādību.

Es neuzskaitīšu, kurš brauks vai nebrauks uz Krieviju, kurš vēl domā, kurš jau izdomājis, jo to jūs noteikti zināt no ziņu lentēm. Tāpat kā to, kurš ies, kurš neies svētdien pie Brīvības pieminekļa.

Šī nedēļa (un ne tikai) uzdod daudzus jautājumus par mākslinieka brīvību, atbildību, spēju ietekmēt pasaules procesus. Laba māksla neraksta receptes. Laba māksla pārsvarā sarežģī dzīvi. Par to, cik mēs esam dažādi sajūtās par mākslu un atbildību, piedāvāju dažas šonedēļ uzklausītas domas.

„Vai mans radītais mākslas darbs kaut ko maina? Ko es varu ietekmēt?" – tā režisors Elmārs Seņkovs, stāstot par Maksima Gorkija „Vasarniekiem”, kurus tikko iestudējis Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Un ko nozīmē radīt mākslas darbu vai izteikt viedokli laikmetā, kad tvītošanas un acumirklīgo emociju ātrums nav pārsniedzams? Pats radu, pats sevi pasniedzu, pats – komentēju, un ko man kāds var padarīt.

Laikmetīgās mākslas programmā „forte forte” nākamnedēļ viesosies beļģu režisora Jana Lauversa „Needcompany” ar izrādi „Izabellas istaba”. Jans Lauverss ir gleznotājs un raksta arī esejas. Gundega Laiviņa citē viņa teikto, ka „laba māksla ir nederīga tai nozīmē, ka mēs to nevaram lietot; otra lieta – laba māksla ir brīvība. Un laba māksla ir labā nozīmē elitāra. Laba māksla sarunājas ar katru individuāli, nevis ar masu, jo katram cilvēkam ir sava dzīve un savs risinājums, un nevar dot vienu formulu visai sabiedrībai.
Ja māksla ir elitāra, brīva un nederīga, tad laba māksla ir arī politika.”

„Domāju, ka māksla atrodas ārpus politikas. Nav manos spēkos iespaidot šo situāciju Ukrainā. Tāpat kā nav manu kolēģu spēkos. Mēs nešaujam,” tā saka Odesas mākslinieks Jevgēnijs Petrovs, kurš uz Rīgu atvedis izstādi „Petrova suņi”. Tādas baisas līdzības par cīņas suņiem un cilvēkiem..

Šajā laikā mans organisms ir kā sastindzis. Nevaru objektīvi novērtēt šo situāciju, jo tas ir absurda teātris. Ārpus labā un ļaunā robežām. Mana mākslinieka pozīcija ir tāda, ka esmu pārstājis strādāt,” turpina mākslinieks.

 „Es nevaru strādāt tad, kad ir ļoti smagi. Kad manas pilsētas ielās miera laikā snaiperi nogalina cilvēkus. Mani tas darbam neiedvesmo. Es paredzēju to, kas notiks, kad pirms pāris gadiem rīkoju izstādi ar nosaukumu „Katastrofa”,” skaidro Petrovs.

„Petrova suņi” apskatāmi Rīgas Mākslas telpā.

Tas brīdis, kad Latvijas Universitātes aulā esot godināts Mihails Tāls pēc leģendārā šaha mača, kurā viņš uzvarēja Mihailu Botviņņiku, esot bijis unikāls. Tā esot bijusi atmoda. Nevis nacionālā nozīmē, bet cilvēciskā. To pēc raidījuma, kurā runājām par Kristapa Pētersona operu-lekciju „Mihails un Mihails spēlē šahu”, man piezvanīja un pastāstīja kāds kungs, kurš atcerējās šo 1960. gadu. Man atliek ticēt. Arī tam, ka operas autoriem ir izdevies jaunā mākslas valodā runāt par svarīgu vēsturisku faktu.

Ik marta vēsturiskajos ekskursos – leģionāri un 16.marts. Man tomēr jautājums no citām pozīcijām - vai daudzi no abu pušu paštaisnajiem ir redzējuši izrādi „Leģionāri” Ģertrūdes ielas teātrī? Un „Piemiņas dienu” Nacionālajā teātrī? Izrādes apgrūtina, jo izraisa domāšanu, tas nozīmē - traucē izteikt absolūtos apgalvojumus.

Māksla vispār, iespējams, sarežģī dzīvi.

Bet 16. marts ir Aspazijas (Elzas Rozenbergas) dzimšanas diena. Un nākamgad viņai būs 150. Kāds nākamgad būs 16.marts?

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti