Es.
Būt direktoram – tas vienlaikus ir būt juristam, finansistam, ugunsdzēsējam, apkopējam, diplomātam, mediatoram, ārstam, psihoterapeitam un dažreiz mācītājam. Tas nozīmē pārdzīvot un lepoties. Tas ir kāds radniecības paveids. Ar visām no tā izrietošajām sekām.
Man patīk domāt, ka esmu laba māte. Taču vecākiem es zvanu reti. Man ir kolēģi, kādi ne tikai negadās, bet par kādiem sapņo – īsta greznība. Bet bieži liekas, ka es pati eju ne pa savu taciņu.
Es atbalstos pret mīlamajiem. Meklēju patvērumu klusēšanā. Zaudēju draugus ar agru zvanu, aizsmakušu balsi klausulē: Ilona, Ļena ir mirusi.
Es nemitinos ne feisbukā, ne kādā citā līdzīgā vietā. Zinu, zinu, nepiedodami, nemūsdienīgi. Tomēr pasaulē ir tik daudz grāmatu, kuras es nepaspēšu izlasīt.
Es svēti ticu, ka dzīve ir pārsteidzoša un skaista, lai gan pirmdienas katru gadu pienāk arvien biežāk, bet izdomāt dāvanu dzimšanas dienā kļūst arvien grūtāk.
Tev.
Tu nekad nepamodīsies dienā, kuru sauc “rītdiena”. Otrā šodienas dubla arī nebūs. Arī tev rezervē nav mūžības. Tev nebūs mūžīgi 20, tāpat kā nebūs arī 40.
Viss paies garām – diena, kad tu varēji pateikt, izdarīt, pajautāt. Paies garām mirklis, kurā tu varēji dzīvot. Un pēkšņi atklāsies, ka tev ir tikai gadiem vāktās domas. Par to, kā kaut ko gribas tā, ka dreb sirds! Un cik šausmīgi, ka neizdodas! Vai par to, ka pagātne nav apmaksājusi rēķinu.
Nebaidies zaudēt. Uzvar tikai tas, kurš cīnās. Un nav taisnība, ka uzvarētājiem ievainojumi nesāp.
Nebaidies mīlēt. Bet esi gatavs savainoties. Un arī savainot. Sāpes vispār ir cena tam, ka dzīvē ir mīlamie cilvēki.
Mācies piedot. Piedot nenozīmē aizmirst. Tas nozīmē beigt cilvēku žņaugt.
Steidzies dzīvot. Taču negaidi neko no dzīves – jo dzīve gaida no tevis!
Ziemassvētkos.
Pirms 15 gadiem, tieši pareizticīgo Ziemassvētkos, Latvijas Radio krievvalodīgais kanāls testa režīmā sāka skanēt visu diennakti. Trīs mēnešus iepriekš toreizējais Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts, uzaicinājis mani pie sevis uz kabinetu, prasīja: “Varbūt uztaisām? Kā tu domā?"
Tā 2002. gada Ziemassvētki kļuva par Latvijas Radio 4 dzimšanas laiku. Sāka “pievilināties” jaunas vadošās personas – ar savām idejām, pieredzi, garastāvokli; parādījās jaunas programmas, cikli, projekti…
Ja vēlies būt cilvēks, tā saka, strādā mūžībai. Neskatoties uz tehnoloģizāciju, digitalizāciju un gadžetizāciju. Un nedaudz arī par spīti pokemoniem.
Apmēram tā šajos Ziemassvētkos dzima multimediju projekta “Es. Tev. Ziemassvētkos. No sirds.” ideja, kuras ietvaros 10 visdažādāko – izglītojošo, diskusiju un ziņu – radio programmu vadītāji lasa dzejoļus. Lasa latviešu, krievu, ārzemju dzejnieku rindiņas, vārdus, kurus rakstījuši pasaulslaveni dzejnieki vai sievas roka. Lasa kameras priekšā, acīs skatoties, no sirds.
No sirds.
Tas par to, ka naudas daudzums neglābj no skumjām, jo dzīve var beigties vēl pirms vakariņām,
par to, ka elle un paradīze ir nevis vieta, bet dvēseles stāvoklis,
par to, ka būt cilvēkam nav iziet vai izgāzties eksāmenā,
labais nav sīkums, bet ticība nav viltus zinātne,
par to, ka nav kalna, kurā nevar uzkāpt, bet nav arī beidzamā kalna,
par to, ka mēs nevaram pielikt dzīvei dienas, taču dienām varam pielikt dzīvi…
Un vēl par klusumu pēc pērkona, sirmumu deniņos un zvaigznēm kamīnā.
Šis ir par pašu galveno!
No sirds!
