Gandrīz pussala starp trim ezeriem pašos Latvijas austrumos – ceļojums uz Vecslabadu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Pētīt karti ir varen interesanta nodarbošanās, un, ja vēl ir iedvesma, kura ļauj iztēloties šīs vietas patieso šarmu, ņemot vērā ģeogrāfisko izvietojumu, gadalaiku ritumu, klimatiskos apstākļos, tad fantāzija ļauj pabūt daudzās vietās, lai kādu no tām reiz apmeklētu arī realitātē. Lai kartes pētīšana nebūtu tikai nerealizēto sapņu nodarbe, vērts iedziļināties mūsu pašu Latvijas kartē un atrast tajā interesantus punktus. Atrodiet Vecslabadu – pašos Latvijas austrumos – gandrīz pussala, šaura zemes strēle starp trim ezeriem… Pozitīvo stāstu raidījumam "Cytaidi latviskais" šovasar Vecslabada no punkta kartē tapa par reālu un pārsteidzoši skaistu vietu Latgalē.

Kā jau tipiskiem Latvijas ciematiem ierasts, ir viena centrālā iela, kas izved cauri visai teritorijai. Tikai Vecslabadas gadījumā ir sajūta, ka atļautie 50km/h ir daudz par ātru, lai paspētu izgrozīties līdzi visam, kas piesaista skatu – baznīca, vēl viena, trešā, kas, redzams, vairs nedarbojas, kalns, kalna virsotnē pasakaini skaista ēka, pirmajā brīdī liekas – muiža, tad vienā pusē ezers, arī otrā ir ezers, skats visur atduras pret ūdeni. Un tā iela..! Tikko uzliets asfalts, gluds kā galds un tik spožs, it kā kāds no rīta ar spaini un lupatu te pāri gājis! Cilvēku gan nav, varbūt kāds pārītis pie veikala, arī pasts ar atvērtām, iekšā saucošām durvīm, tomēr izskatās ļoti vientuļš. Pie ēkas ar karogiem un kartēm, kur pat bez plāksnes skaidrs, ka tas ir Tautas nams un pagasta pārvaldes ēka, mums sarunāta tikšanās ar Vladimiru Marudenoku, kas ir vēsturnieks un novadpētnieks. Viņš aicina Vecslabadas iepazīšanu sākt ar ielas otrā pusē esošo pakalnu, uzkāpt tajā un ieraudzīt Vecslabadu.

No kreisās: raidījuma "Cytaidi latviskais" vadītājs Arnis Slobožaņins un vēsturnieks un no...
No kreisās: raidījuma "Cytaidi latviskais" vadītājs Arnis Slobožaņins un vēsturnieks un novadpētnieks Vladimirs Marudenoks

“Vispirms jau jāpasaka, ka vietējie visu šo teritoriju vairāk sauc par Istru, jo vārds Vecslabada ir tāds smagnējs, bet Istra, kā pētījuši valodnieki, ir saistīts ar tīru, skaidru ūdeni,"

stāsta Vladimirs Marudenoks. “ Istras pagasts dibināts 1863. gadā, apvienojot Istras, Annapoles, Konecpoles un Soboļinas muižu pagastus. 1935. gadā Ludzas apriņķa Istras pagasta platība bija 210,5 km² un tajā dzīvoja 8044 iedzīvotāji. 1945. gadā pagastā izveidoja Annapoles, Cukuru, Istras, Koņecpoles, Lauderu, Plepļu un Soboļinas ciema padomes. Istras pagasts ir viena no Ludzas novada administratīvajām teritorijām.”

Šo klausoties, krietni aizelsušies, uzkāpjam paugurā, un elpu uzreiz ievilkt nespējam, jo tā patiesi aizraujas no ieraudzītā. Tikai neliela daļa teritorijas ir sauszeme, pārējais – ezeri, salas, pussalas, mežu gali. Pakalns nav ar vienu virsotnes punktu, kalna mugura ir vismaz 100–150 metrus gara pastaigu vieta. Redzam visus trīs ezerus – Audzeļu, Dziļezeru un Istras ezeru. Dziļezerā trīs salas, no kurām lielākā ir Mīlas sala, uz kuru kādreiz ar laivām braukuši jaunieši. Tālāk aiz ciemata redzams Istras ezers un Panu sala, uz kuras 19. gadsimtā celta muiža ar reiz plašu atpūtas parku, kurā tika stādītas retas koku šķirnes. Kopš 1925. gada sala ir dabas piemineklis, tajā jau vairākus gadu desmitus mīt pelēko zivju gārņu kolonijas.

Izrādās, Vecslabadu iecienījuši Krievijas pilsoņi. Padomju laikos te bieži pie netālā Kovša ezera atpūties krievu kosmonauts, Rīgā dzimušais Anatolijs Solovjovs. “Vēl pirms pandēmijas uz šejieni bieži brauca tūristi no Krievijas, reiz man bija grupa no Omskas,” stāsta Vladimirs, “viņi jūsmoja par šo vietu un atzinās, ka ir latgaliešu pēcteči.

Savulaik – cara laikos – viņu priekšteči aizceļojuši uz Krieviju, valodu vairs nezina, bet, iedomājieties, rādīja pasi, kurā krieviski pie tautības rakstīts – latgalietis!

Mums Latvijā neraksta latgalietis, bet Omskā, kur stepe visapkārt, ir latgalieši!”

Raidījums "Cytaidi latviskais"
Raidījums "Cytaidi latviskais"

Iepriekš interesējoties par Vecslabadu, atradām ierakstu, ka šeit 1922. gadā dzimis režisors Rolands Kalniņš. Tāda neapvaldīta vēlēšanās nodot godājamajam kungam sveicienu no dzimtās vietas, lika mums ķerties pie tālruņa un zvanīt.

Rolands Kalniņš stāsta: “Jā, esmu dzimis Vecslabadā, bet tā īsti pat nezinu, cik ilgi tur nodzīvoju, jo ļoti drīz vecāki pārcēlās uz Zilupi, un tur gan mēs dzīvojām, līdz sasniedzu 10 gadu vecumu. Vecāki pēc tam, kad Latvija ieguva brīvvalsts statusu, pārcēlās atpakaļ no Tbilisi, un mans tēvs bija pasta priekšnieks un mamma arī strādāja pastā."

Raidījuma "Cytaidi latviskais" vadītājs mūziķis un vēsturnieks Arnis Slobožaņins jautā, vai Kalniņa kungs zina, kur tieši Vecslabadā ģimene dzīvoja: “Tā kā Zilupē dzīvojām pasta ēkā, tad secinu, ka arī Vecslabadā dzīvojām pasta ēkā!”

Izrādījās, ka mūsu gida Vladimira Marudenoka vecāki arī strādājuši pastā un dzīvojuši pasta ēkā: "Šī pati balto ķieģeļu māja arī vēsturiski bija Vecslabadas pasts, tikai 1973. gadā tā uzcelta no jauna vecā pasta vietā. Man ir vecās ēkas foto, un citu ziņu, ka pasts būtu bijis vēl kur citur, man nav!”

Mums šķiet, ka esam atraduši vietu, kur savu pirmo mūža gadu ir pavadījis Rolands Kalniņš.

Dodamies uz skaistāko un cēlāko ēku Vecslabadā, kas nav muiža, bet – skola. Tā celta 1924. gadā pēc latviešu arhitekta Indriķa Blankenburga projekta. Viņš bija Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Skolu departamenta Būvniecības biroja vadītājs. Projektējis daudzas skolu ēkas Latvijā, no kurām vairākas atzītas par arhitektūras pieminekļiem. Skola paredzēta 291 skolniekam.

Skolas ēka
Skolas ēka

“Šajā skolā mācījos līdz 10. klasei. Pabeidzu to un devos mācīties uz Rīgu. Latvijas Universitātē pabeidzu vēsturniekus, dzīvoju Jūrmalā un kādu brīdi arī zilā jūra mani vilināja,” stāsta Vladimirs Marudenoks, “bet, protams, ja esi audzis te, tad ezeri un dzimtās vietas velk atpakaļ. Uzzināju, ka mana skolotāja dodas pensijā, un tā es atbraucu atpakaļ. 26 gadus nostrādāju skolā un, likteņa ironija, ka 2019. gadā skolu arī kā direktora vietas izpildītājs slēdzu. Tajā bija tikai astoņi skolēni, bet skolotāju, protams, vairāk!”

Vladimirs Marudenoks pēc tautības ir baltkrievs – tēvs baltkrievs, vecmāte krieviete, otra vecmāte arī baltkrieviete, bet pats gan jūtoties kā krievs, jo baltkrievu valodu nezina: “Nu kāds es baltkrievs, ar baltkrievu kultūru saistīts neesmu, tikai “Pesņarus” zinu. Visu mūžu dzīvojis krievu sabiedrībā, mācījies krieviski, tikai uzvārds man baltkrievu.

Ja tā padomā, visi mēs pārstāvam baltu valodu cilmi, esam no viena zara. Protams, mentalitātes atšķiras, bet gadu simtiem esam strādājuši un kopuši zemi vienā teritorijā.”

Aleksandrs Sovāns
Aleksandrs Sovāns

Istras pagasta pārvaldē tiekamies ar Istras un Rundēnu pagastu pārvaldes vadītāju Aleksandru Sovānu, arī vietējais, šajā skolā mācījies, vēlāk Rīgā ieguvis augstāko izglītību un atgriezies uz Vecslabadu, te ir ģimene, aug dēls. Latviski runā, bet ģimenē sarunvaloda ir krievu, jo arī dzimtas saknēs ir visas reģionā dzīvojušās tautības. No vēstures ir zināms fakts, ka 19. gadsimta otrajā pusē zemnieki mēdza mainīt saimniekus, jo jaunā vietā pat uz diviem trim gadiem tika atbrīvoti no klaušām. Te pierobežā tas nozīmēja arī lielu tautu sajaukšanos, par ko liecina arī dažādo reliģisko konfesiju līdzāspastāvēšana.

Vecslabadas jeb Istras pareizticīgo baznīcas pilnais nosaukums ir Kristus Augšāmcelšanās baznīca. Tā ir Baltijas republikās lielākā pareizticīgo baznīca, kas atrodas lauku teritorijā,

tajā var vienlaikus būt 2000 dievlūdzēju, bet uzzinājām, ka draudzē šobrīd ir kādi 36 cilvēki, un ir arī katoļu baznīca.

Vecslabada
Vecslabada

“Pagastā šobrīd dzīvo apmēram 500 cilvēku – puse Vecslabadā, puse viensētās. Nodarbojas ar lauksaimniecību, lopkopību. Kamēr bija skola, tur bija darbs, nav skolas – nav darba, nav jauniešu. Izglītības iestādes zaudēšana pilnībā maina dzīvi pagastā,“ stāsta Aleksandrs Sovāns, “Mēs ļoti ceram, ka mums būs spirta rūpnīca, jo vēsturiski tā te bija. Mana vecāmāte stāstīja, ka tā te bijusi jau ulmaņlaikos un padomju laikos, kad viņa tajā strādāja, bet 60. gados likvidēta.”

Mums arī interesēja šobrīd aktuālais bēgļu jautājums, jo Vecslabada ir apmēram 15 kilometrus no Krievijas un Baltkrievijas robežas. Saņemam atbildi, ka viņiem nekas tāds nav manīts,

vienīgā liecība par robežas tuvumu ir robežsardzes helikopteru lidojumi.

Saprotam, ka Vecslabadas izzināšana nav pilnīga bez kādas vietējās ģimenes iepazīšanas, un jau iepriekš Aleksandrs Sovāns mums ieteicis sazināties ar Ilonu Čaupenoku, viņa kopā ar vīru Pāvelu nodarbojas ar piena lopkopību, aprūpē 11 gotiņas, audzē telītes, strādā savā piemājas saimniecībā. Ilona un Pāvels satikušies, kad abu pirmās attiecības jau bijušas pagātnē, Ilonai divas meitas, Pāvelam dēls, kurš ir praktizējošs klīniskais psihologs Kaļiņingradā, un Ilonas meitas arī jau patstāvīgos darbos. Krievs un latviete, kas dzīvo ļoti pieticīgos apstākļos, bet ar lielu rūpību un mīlestību kopj gotiņas, pieskata trīs sunīšus, kuri pa dažādiem ceļiem atraduši mājas Ilonas un Pāvela tuvumā.

“Mums jau saka vietējie, ka mēs kā brālis ar māsu dzīvojam, ļoti saticīgi un draudzīgi,”

stāsta Ilona Čaupenoka. “Pāvels ir ļoti jauks cilvēks, viņš man kā Dieva dāvana pēc visām ciešanām, visu māk un dara, dzīvniekus mīl, kaimiņiem palīdzību neatsaka.”

Pāvels Čaupenoks savam vēl padomju laika traktoram sameistarojis uzlabojumus, lai siens glītāk vālos guļas, lai lietū un dubļos var izbraukt un neiestigt. Sienu viņš pļauj sava vectēva laukā – jau trīs paaudzēs esot vietējais. Mātes ģimene uz Latviju pārbēgusi kara laikā, kad tuvējā Krievijas sādža nodedzināta un patvērums meklēts pie kaimiņiem latviešiem. Pāvels Čaupenoks ar mums runā krieviski, bet Ilona stāsta, ka ar meitām runājis latviski, protot labi izteikties, tikai kautrējas. Kā Ilona un Pāvels redz savu nākotni?

“Mums viss ir,“ saka Ilona, “kūti vajadzētu uzcelt tepat, lai ziemā gotiņas nav jāved uz ciema kūti. Paēduši esam, iztikai pietiek; ja vien piena cena būtu augstāka, tad pavisam labi būtu, jo ziemā galus nevar savilkt kopā – jāpērk kombinētā barība piebarošanai, zāles, degviela – tie visi ir izdevumi. Atpūsties gribētu, bet kam tad gotiņas atstāsi… Pāvela dēlam bija kāzas, aizbraukt nevarējām, šoreiz gan vairāk Covid dēļ, skatījāmies attālināti, neko darīt. Mēs dzīvojam labi, tā no sirds uz sirdi!”

Atvadoties Ilona Čaupenoka nes kūku, uz kuras garnējumā ierakstīts Vecslabada. Vēl otrā dienā saņemu ziņu no Ilonas – vai mums viss labi, vai esam atpūtušies un paēduši, vai nav ko lieku sarunājusi...

Sirsnība. Vienkāršība. Draudzīgums. Tik ļoti pašsaprotamas un pozitīvas izpausmes, ko Rīgas steiga notušē, bet pa pilnam izbaudījām Vecslabadā.

Ja nu jūsu ceļojums pa karti piestāj Vecslabadā un nolemts uz to doties, dariet to vasarā un brauciet ar nelielu līkumu caur Lauderiem, tur tikko noasfaltēts ceļš. Cerams, arī lielā pareizticīgo baznīca būs izremontēta un varēsiet apskatīt slaveno ikonostasu. Mums tas izdevās, pateicoties priesterim Sergejam Kiričenko.

Uzkāpiet nelielajā pilskalnā, kura virsotnē baznīca, kas celta kā katoļu, bet tā kalpojusi pareizticīgo draudzei. Atpūsties iespējams pie visiem ezeriem un, kā redzējām, arī zivis ezeros ķeras labi!

Raidījums “Cytaidi latviskais” LTV1 ēterā būs skatāms septembrī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti