Elīna Kolāte: Slimības reģistrācija

NB! Raksts var saturēt vārdu „zilais”, tāpēc nav paredzēts izplatīšanai Saeimas Izglītības komisijā.

Pagājušajā nedēļā pašpalīdzības forumā Manabalss.lv iesniegta iniciatīva, kuras mērķis ir noregulēt partnerattiecības pāriem, kas negrib vai nevar apprecēties, bet dzīvo kopā.  To parakstījuši cilvēki, kas, visticamāk, tiks apdziedāti nākamajā Kaspara Dimitera albumā. 

Līdz šim iniciatīva bijusi ļoti veiksmīga – vairāki ļaudis, kas apmeklējuši pašpalīdzības portāliņu, ieraudzījuši, ka tur jau gadiem guļ ideja par marihuānas dekriminalizēšanu. Tādejādi jandāliņš ap kopdzīves reģistrāciju palīdzējis savākt tos dažus simtus trūkstošo parakstu, kas ļauj cerēt, ka kādreiz pīpēsim zāli, cepuri kuldami. Kaut kāds mērķis ir sasniegts! Pašai par sevi partnerattiecību iniciatīvai veicies vidēji – savākti daži tūkstoši parakstu un dots labs iemesls vienam otru apsaukāt vai nu par zilo, vai nu par zilo aizstāvi, vai arī par tumsoni (atkarībā no uzskatiem un orientācijas).

Vai es esmu par iespēju reģistrēt kopdzīvi, ejot ar līkumu laulībām? Pirmkārt, jānoskaidro, ar  ko praktiski atšķiras pāris, kurš vienkārši reģistrējis kopdzīvi, no pāra, kas salaulāts. Praktiski nekādu atšķirību nav  - runa ir par diviem pieaugušiem un rīcībspējīgiem cilvēkiem, kas labprātīgi juridiski sakārto savas attiecības. Kā man paskaidroja iniciatīvas autors dīdžejs Juris Pūce, arī dāmas, kuras būs reģistrējušas kopdzīvi, bet nebūs precējušās, drīkstēs sevi saukt par kundzēm, nevis jaunkundzēm. Vienīgā būtiskā atšķirība - kopdzīvi var reģistrēt arī kungi ar kungiem un kundzes ar kundzēm.

Ko es domāju par iespēju, ka viena dzimuma pāri varētu dzīvot kopā un, teiksim, audzināt bērnus? Kāda starpība, ko es domāju? Tas šobrīd jau notiek neatkarīgi no mana viedokļa - pat Latvijas Televīzijā demonstrētajā seriālā „Alpu dakteris” divi vīrieši audzina vienu meitu. Vienīgā atšķirība – tiek piedāvāts mehānisms, ar kuru šo kopdzīvi sakārtot juridiski. Vai es atbalstu šo likumprojektu? Kāda starpība, vai es to atbalstu? Tāpat skaidrs, ka divas  karojošās puses viena otru nepārliecinās par savu taisnību neatkarīgi no izmantotajiem argumentiem un turpinās viens otru apsaukāt par zilo, zilo aizstāvi vai tumsoni (nejaukt ar Tomsonu). Lai no tā izvairītos, ir jāmeklē kompromiss, jo ikviens sāk oponentu vērtēt augstāk, ja redz, ka tas gatavs nākt solīti pretī.

Kopdzīves likumu varētu pieņemt, bet pie viena izdarīt arī ko tādu, kas iepriecinātu tā pretiniekus. Viens no nopietnākajiem argumentiem to ļaužu pusē, kam visi tie praidi un kopdzīves nepatīk, ir aptuveni šāds: „Man vienalga, ko tie zilie dara savā guļamistabā, bet lai to nenes ārā uz ielas.” Lai tā būtu! Tāpēc kopdzīves likumu varētu pieņemt, bet ņemt vērā arī dzelžaino pretargumentu un noteikt, ka kopdzīves līgumu iespējams noslēgt tikai guļamistabā. Tas, vai pāris notāru aicinātu uz savu guļamistabu vai arī notāram birojā būtu jāiekārto gulta ar baldahīnu – tie jau ir tehniski sīkumi.

Otrs populārākais arguments pret šādu likumu skan apmēram šādi: „Tad jau homoseksuālisms kļūs par normu!” Tas, protams, var nopietni apdraudēt pasauli. Paskatāmies, kas notiek apkārt – Ugandā atcelts nāvessods par dzimumaktu ar sava dzimuma pārstāvi! Kas nākamais? Latviešu Dziesmu un Geju svētki?

Tātad nevienu nebiedē pats iespējamais likums, bet tas, ka līdz ar tā pieņemšanu homoseksuālisms varētu kļūt „pārāk normāls”. Tāpēc, lai sasniegtu kompromisu, es ierosinu oficiāli atzīt homoseksuālismu par slimību, un slimība, kā zināms, nav normāls stāvoklis. Ieguvēji būtu visi! Pretinieki beidzot saņemtu atzinumu: „Jā, Jums taisnība, tas nav normāli.” Tajā pašā laikā kaut nedaudz inteliģentu cilvēku vidū slimības neuzskata par kaut ko nosodāmu. Diez vai arī tas būtu kaut kas izsmiešanas vērts. Līdzīgi kā gripa – neviens taču, uzzinot, ka, piemēram, kolēģis saslimis, nebrēks: „Hahaha, gripa! Tev leikocīti asinīs vispār ir? Tāds idiots!” Drīzāk varētu sasirgušajam laipni apvaicāties, vai nevajag atnest kādu veselīgu augli.

Līdz 1979.gadam homoseksualitāte skaitījās slimība Zviedrijā – pasaules iecietīgākajā valstī. Īsti dokumentēts tas nav, bet klīst baumas, ka tolaik homoseksuāli cilvēki dažkārt esot zvanījuši uz darbu un mēģinājuši atprasīties: „Klau, šodien nevarēšu atnākt – baigi homoseksuāls jūtos.” Lūk, šis būtu milzīgs ieguvums pašiem sirgstošajiem – viņi vienmēr varēs kaut ko neizdarīt, cienīgi aizbildinoties ar negaidītu homoseksuālisma lēkmi.

Pagājušajā svētdienā ļaudis viens otru modināja, sitot ar pūpoliem un saucot: „Apaļš kā pūpols, apaļš kā pūpols! Slimība ārā, veselība iekšā!” Līdz ar jauno likumu tas „slimība ārā, veselība iekšā” būs ieguvis jaunu jēgu. Un, protams, vislielākais ieguvējs būs Kaspars Dimiters, kurš būs pirmais, kas saņems Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu nominācijā „Dziesmas par slimībām”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti