Dumpiniece, matemātiķe un mākslas mīļotāja Tatjana Ždanoka, kas pie viena ir arī Eiroparlamenta deputāte, gaidot Holokausta upuru piemiņas dienu (27.janvāri), savā darbavietā uzrīkojusi izstādi „Demokrātijas veidošana vai nacisma reabilitācija – Baltija krustcelēs” (Turpmāk tekstā – „Baltijas nacisti”). It kā nekas īpašs, bet Ždanokas kundze zina, kā gadījumu padarīt par notikumu.
Cilvēks, kas Eiropas Parlamentā ir atbildīgs par izstādēm un citiem jautriem pasākumiem, atļauju rīkot „Baltijas nacistu” izstādi nav devis.
Bet Taņa ir panks, tāpēc viņai i prātā nav nācis kaut kādam nieka aizliegumam padoties.
Tā uzrīkota grandioza izstādes atklāšana, kurā cilvēku bijis ka biezs: ieradušies 3 citi deputāti no ārzemēm. Izstādes 12 stendos pausts viedoklis, ka Baltijas valstīs slikti izturas pret minoritātēm un tajās pat gada aukstākajās dienās plaukst un zeļ ksenofobija, fašisms un rasisms. Pēc stundas atbildīgie dienesti Ždanokas mākslu aizvākuši, un es ceru, ka tas notika vismaz tik spraigi kā Andreja Žagara izsviešana no viņa operas kabineta. Bija plānots izstādi turpināt nedēļu, bet diemžēl „Baltijas nacistiem” un Eiroparlamentam nekā vairāk par viena vakara sakaru nebija. Tātad izstāde bija precīzi 168 reizes īsāka nekā plānots, jo Tatjana ir tā vērta.
Ja Ždanoka būtu Dombrovskis, viņa izstādi atjaunotu. Un tad, kad tā tiktu likvidēta vēl otrreiz, viņa mierīgi to atjaunotu vēlreiz.
Par drosmi Tatjanai būtu jāpiešķir Triju Zvaigžņu ordenis, bet par mīlestību pret mākslu - Purvīša balva - tas tā kā būtu skaidrs. Tomēr ir arī vairākas mīklas. Pirmkārt, man nekur neizdevās uzzināt neko vairāk par šo izstādi. Tā arī netapa skaidrs, vai 12 stendos bija bildes, zīmējumi, revolucionāri teksti vai pankroks. Otrkārt, tomēr jocīgi šķiet, ka neatļautā „Baltijas nacistu” izstāde varējusi zelt un plaukt veselu stundu. Esmu pārliecināta, ja, es, piemēram, Pļavnieku pamatskolā nesankcionēti uzrīkotu amfetamīna izstādi, mani aizvāktu krietni veiklāk. Vai, ja Iesalnieks tajā pašā Eiroparlamentā bez atļaujas uzvestu ludziņu „Holokausts nebija kļūda”, viņa dramaturga karjera beigtos pēc četrpadsmit sekundēm.
Tātad dažādām neatļautām lietām var būt dažādas aizlieguma pakāpes. Šajā gadījumā Tatjanas Ždanokas „Baltijas nacisti” tomēr stundu bija atļauti. Tas ir kā ieiet pretējā dzimuma tualetē – teorētiski tas nav pareizi, bet kurš no mums gan kādreiz tā nav rīkojies? Tāpēc Taņas mēģinājums kļūt par īstu anarhisti tomēr nav izdevies.
Nākamās izstādes atklāšanā Tatjanai ieteiktu uzvilkt galvā krāsainas zeķbikses, publiski uzsmēķēt marihuānu un negaidīti kvēli noskūpstīt Silvio Berluskoni, kurš tur nejauši būtu gadījies.
Un pēc 10 sekundēm, kad ierastos Eiropas Parlamenta apsardze, viņa labākajās Kabānova tradīcijās drošībniekam iekrautu pa muti un izlektu pa logu. Būtu škandāls un Nobela miera prēmija, kas tomēr ir nieks, jo piepildītos arī viņas kvēlākais sapnis. Tatjana Ždanoka beidzot nokļūtu Rokenrola Slavas zālē līdzās „Sex Pistols” un Kurtam Kobeinam.
