Edijs Šauers: Ko man par vārda brīvību ir iemācījis pučs?

To, ka 1991. gada augusta nogalē Maskavā noticis pučs, es uzzināju pārbraucis mājās Rīgā no sporta nometnes Aiviekstē, kur ar treniņbiedriem katru vasaru pavadījām vismaz mēnesi, dzīvojot teltīs pļavā pie upes krācēm. Man bija gadi 13. Tikai atgriežoties lielpilsētas dzīvoklī varēju uzzināt par politiskajiem notikumiem pasaulē – redzēju ziņu sižetu lielajā TV kastē, kas atainoja PSRS “produktam” ierastu kara drāmas ainu – šāva tanki, dega ēka, bet no tās gaisā cēlās dūmu stabs. Tiesa, tagad tas notika ne vairs kinofilmā, bet lielās savienības lielajā galvaspilsētā miera laikā tiešajā ēterā.

Tikai pēc gadiem sapratu, ka dūmi kā simbols bija liecinājuši par izšķirošo pavērsiena punktu privātajām virtuves sarunām beidzot sākt izskanēt publiskas balss veidā. Un tikai vēlāk uzzināju, cik toreiz bijis grūti nodrošināt ziņu translāciju par puča norisi. Toreiz vēl nenojautu, ka brīvībai augsta cena būs arī turpmāk – neatkarīgajos mierlaikos, un ka savā dzīvē vēl bieži TV ekrānos redzēšu degošas un brūkošas ēkas, ievainotus cilvēkus un apšaudes, kas simbolizēs maksu un cīņu par brīvību, kas citam būs dergusies Ņujorkā, Madridē, Parīzē, Briselē…

Ir pagājuši teju 25 gadi kopš puča Maskavā. Šo gadu laikā, attīstoties tehnoloģijām, par globālajām aktualitātēm uzzinām ne vairs pārbraucot mājās no dzīves teltī un ieslēdzot TV, bet ik sekundi savos telefonos varam būt klātesoši notikumiem karstajos punktos, esot pat meža vidū un bieži pat paši veidojot tiešraižu translācijas caur telefoniem, nevis gaidot mediju redakciju materiālus. Atšķirībā 1990-ajiem, vārda un uzskatu brīvība ir nesalīdzināmi liela – neko vairs nav problēmas noklusēt, neko vairs nav problēmas pārraidīt plašajai pasaulei. Tā varētu šķist, vai ne?

Tomēr brīvības cena vienmēr ir bijusi tik augsta, lai par to būtu jāstāv sardzē ik diennakti, pat mierlaikos. Jo arī mūsdienu pasaule rāda – vārda un personas brīvība ir trausla, un tai ir tendence slīdēt laukā no mūsu rokām. Tuvākos un tālākos reģionos brīvību paust viedokli nereti iegrožo no valsts, no nevalstisko organizāciju puses, piemēram, kā tikko nenotikušajā pučā Turcijā, kur tiek atlaisti universitāšu profesori, slēgti mediji un ieviestas vēl virkne iekšpolitisku sankciju, kā arī draudus vārda brīvībai varam saskatīt pat atsevišķu sabiedrības grupu aicinājumos netikt aizvainotiem, kā tas noticis ASV (uz to ar bažām, piemēram, norāda “The Economist” (04.06.2016.).

Ja valstis visbiežāk kā argumentus izmanto tās drošību, lai kontrolētu, apcietinātu vai aizliegtu neērto patiesību paudējus, piemēram, veicot, tā saucamās, “paraugprāvas” (atcerēsimies kaut vai “Pussy Riot” vai Pētera Grestes gadījumus), tad savukārt nevalstiskās organizācijas, piemēram, radikāli reliģiska rakstura kā "Daīš", var sekmēt cenzūru, iebiedējot vai pat nogalinot mediju pārstāvjus un citus pretējo uzskatu paudējus (piemēram, uzbrukums Lāršam Vilkam). Tiesa, tā mēdz rīkoties arī valstiskas institūcijas. Un to argumenti vienmēr būs balstīti šķietamā veselā vai “neveselā” saprāta un acīmredzamo augstāko vērtību aizstāvības vai drošības dūmu aizsegā.

Interesantākais aspekts ir saistīts ar trešo draudu veidu vārda brīvībai, kas novērojams pat liberālās un demokrātiskās valstīs, to skaitā Latvijā. Proti,

personām un grupām ir tiesības netikt apvainotiem vai citādi aizskartiem.

Kas gan tam vainas? Galu galā pieklājība vienmēr ir tikusi augstu vērtēta kā tikums. Tas nozīmē, ka otram būtu jākontrolē, ko viņš par kādu saka, to skaitā, par šīs personas uzskatiem un augstākajām vērtībām, piemēram, reliģisko vai politisko pārliecību, etnisko piederību, dzimumu u.tml. Un ikdienā mēs to lielākoties sekmīgi arī darām, turklāt mums palīdz sabiedrībā pieņemtās pieklājības normas, kas tapušas kā sabiedriska vienošanās jeb nerakstīts līgums, vai arī normatīvajos aktos stingri noteiktā kārtība, ko drīkstam un ko nedrīkstam publiski teikt, piemēram, nedrīkstam aicināt uz etnisku naidu.

Taču jebkurš aizvainojums kā pārdzīvojums ir ļoti subjektīvs, līdz ar to mēraukla, kā kontrolēt sevi, lai otru neaizvainotu un neaizskartu, var kļūt patvaļīga un nenoteikta vietās, kuras mūsu izteikumos sāk attālināties no prototipu gadījumiem – gadījumiem, kuri ir tik spilgti un skaidri, ka par tiem šaubu nav – to teikt otram nedrīkst, jo tas nav pieļaujami! Lai gan šis var likties dīvains iebildums vārda brīvībai, tomēr ikdienā mēs šādu izpausmi varam novērot bieži – kad vienas grupas pārstāvis baidās izvaicāt otras grupas pārstāvja pārliecības, ieradumus vai parašas, lai tikai otrā neradītu aizvainojumu, piemēram, vai baltādaina persona drīkst kritiski jautāt un izteikties par melnādaino verdzību, vai varam ar krievvalodīgajiem runāt par Latvijas okupāciju un ar latviski runājošajiem – par ksenofobiju bēgļu jautājumā u.tml.? Mēs jau no šiem brīvi atlasītajiem piemēriem nojaušam, ka tuvojamies kaut kam līdzīgam mīnu laukam, kad arvien rūpīgāk jāsāk izvēlēties mūsu jautājumi un izteikumi. Pat šo piemēru minēšana var jau radīt jautājumus – kāpēc tu mini tieši šos, nevis citus gadījumus? Jo

ikdienā noteiktu tēmu pieminēšana vai jautājumu uzdošana jau var tikt uztverta kā provokācija vai “tendenciozitāte” – kā agresija.

Šajā sakarā “The Economist” norādītajā numurā minēja interesantu piemēru – ka pat izteikums “Amerika ir visu iespēju zeme” dažās sabiedrības grupās ASV pēdējā laikā ticis uztverts kā diskriminējošs un rasistisku “mikro-agresiju” ietverošs, jo tie, kuriem neesot paveicies, varot vainot tikai un vienīgi sevi, kas nav taisnīgi. Liekas teju smieklīgi, taču diskusijas par to ir sacēlušas pamatīgu skandālu.

Kā runāt par politiski un citādi sensitīvajām tēmām, kā iztaujāt to pamatojumu, neaizvainojot otru vai neradot apdraudējumu sev? Tas ir grūts uzdevums, un varbūt bez aizvainojuma un pārpratumiem pat neiztikt patiesības vārdā? Sengrieķu filosofu Sokratu par to notiesāja uz nāvi, jo viņš ar saviem jautājumiem esot maitājis jaunatni. Un viņš nebūt nav bijis vienīgais, kuru piemeklējis šāds liktenis. Kādi ir risinājumi?

Pirmkārt, lai gan atklāti jautājumi par uzskatu vai rīcības pamatojumu ir neērti vai bīstami politiskajām iekārtām, kurās nav ierasta vārda brīvība, un kaitinoši personām, kas nav gatavas sarunai un argumentētai diskusijai. Taču

tieši argumentēta saruna ir veids, kā izvairīties no aizvainojuma un cieņas zaudēšanas, lai gan tas var likt mainīt savus uzskatus un arī emocionālo attieksmi.

Otrkārt, ir jābūt personām, kuras ir gatavas vai nu atklātai runai, vai sarunai. Šodien, atceroties puču Maskavā un vēl virkni būtisku pavērsienu vēsturē, varam teikt, – bez personām, kas neuzdrīkstētos bezbailīgi nosaukt lietas īstajos vārdos, valstu brīvība nav iespējama. Psihoanalīze pat māca, ka terapeita kabinetā atklāta runa par kaitēm ir ceļš uz izveseļošanos. Ja atklātība nav publiska, tad vārda brīvība sāk rūsēt, un klusums ir smagāks par balsi. Te mums katram noteikti prātā nāk dažādas vēsturiskas runas, kuras teikuši cilvēki, kas nav baidījušies no atklātības – runas, kas mainījušas vēsturisko notikumu gaitu, piemēram, Mavrika Vulfsona leģendārā runa puča priekšvakarā – 1988. gada jūnijā Radošo savienību plēnumā, kurā viņš atklāti nolasīja Molotova-Ribentropa pakta slepenos protokolus, vai arī Martina Lutera Kinga runa par melnādaino diskrimināciju ASV 1963. gada 28. augustā. Sarakstu varētu turpināt.

Treškārt, tolerance pret neērto patiesību un citādo viedokli. Kāds teiks – tā ir rietumu, bet ne citu kultūru vērtība. Ja tā, tad komentārus internetā noteikti jau sen raksta citas kultūras un pat civilizācijas pārstāvji. Patiesība bieži mēdz būt neērta, taču, no otras puses, neviens nav teicis, ka pašai patiesībai vienmēr jābūt neērtai, ja tā ir patiesība.

Lai noturētos tolerances seglos, nepietiek, ka orientējamies ārpasaulē, taisni otrādi – jāorientējas pašiem savā domāšanā, lai mūsu jautājumi un izpratne par paša domāto un teikto būtu atbrīvota otra saprašanai.

Galu galā, kā reiz teicis gruzīnu domātājs Merabs Mamardašvili, kuram bija būtiska loma brīvas domāšanas un runas veicināšanā PSRS intelektuālajā vidē, to skaitā Rīgā – kad domājam neprecīzi, tad ar mums sāk spēlēties velns. Bet tad jau brīvībai nav vietas – ne paša balsī, ne otra. Atcerēsimies puču ne kā tanku aicinājumu uz vardarbību, bet kā drosmīgu personu spēju runāt cieņpilnu un atklātu valodu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti