Daiga Mazvērsīte: Muzikālais suns uzbrūk Nacionālajā

Bez gara ievada, ķeroties vērsim pie ragiem, uzreiz apgalvošu, ka Valda Zilvera un Jura Hirša mūzikls „Bāskervilu leģenda” Nacionālajā teātrī ir ārkārtīgi izdevies darbs.

Tā veiksmes pamatā saslēgušies daudz faktoru, no kuriem galvenais, protams, ir līdz šim nepienācīgi skaļi slavētais Zilvera komponista talants, kaut gan nu jau 20 gadus viņš aizvadījis Nacionālā teātra mūzikas daļas vadītāja amatā un sacerējis mūziku daudzām izrādēm. Līdztekus nebēdnīgāka Valda darbības sfēra ir muzikālā vadītāja amats dziedošo aktieru grupā „Greizais ratiņš”, kas šopavasar svinēja savu 20 jubileju. Tāpēc sazaļojušos kokus un ziedošās kastaņas komponists pamanījis tikai šais dienās, pēc mūzikla pirmajām izrādēm.

Pēc tam, kad 90. gadu sākumā izčākstēja Operetes jeb Muzikālais teātris, muzikālo izrāžu stafetes kociņu pārtvēra dramatiskie teātri. Dailes teātrī dziesmuspēļu tradīcija, pateicoties sadarbībai ar Raimondu Paulu, veidojās ļoti stabila, arī 90. gados tur tapa Maestro lieldarbi „Meža gulbji”, "Leģenda par Zaļo jumpravu", ne tik sen – sadarbībā ar Artūru Skrastiņu dzima „Melanholiskais valsis”, bet Rēzija Kalniņa atveidoja galveno lomu muzikālajā melodrāmā „Marlēna”. Par Paula klātbūtni priecājās arī Nacionālais teātris – tur iestudēta „Māsa Kerija”, Ditas Lūriņas benefice, „Sudraba slidas”. Šais gadudesmitos aktīvi ļoti aktīvi bijuši Jānis Lūsēns, savu rokoperu „Kaupēn, mans mīļais” dāvādams Liepājas teātrim. Tur iestudēta arī Lūsēna „Neglītais pīlēns”, „Agrā rūsa”, Nacionālajā tapa „Sfinksa”, „Hotel Kristina”, „Indriķa hronikas”. Zigmara Liepiņa opera – melodrāma „Parīzes Dievmātes katedrāle” no Baltā nama pārcēlās uz Nacionālo teātri.

Pēdējos gados jūtamu konkurenci senioriem sagādājis Kārlis Lācis ar „Pūt, vējiņi” Liepājā un „Oņeginu” Dailē. Nedrīkst nepieminēt arī komponistu Andri Vilcānu, kura elektroniskās rokoperas „Fausts. Deus ex machina” un „Drakula. Svešās asinis” bija ļoti aizraujoši žanra paraugi. Savus spēkus žanrā ne tik veiksmīgi izmēģināja arī grupa „Jumprava” („Izredzētais”), spilgti mūzikli tapuši arī Daugavpils teātrī, kaut vai Jura Kulakova „Čigāns sapnī”, R. Paula „Dāmu paradīze” u.c.

Valda Zilvera vārds mūziklu sakarā līdz šim netika skaļi daudzināts, nu pienācis laiks pilnībā novērtēt šī profesionāli ļoti erudītā, izglītotā un muzikālajos ceļos daudz pieredzējušā skaņraža devumu.

Vispirms – ideja par Artūra Konana Doila stāsta izmantošanu mūziklam pirms četriem pieciem gadiem iešāvās prātā tieši Valdim Zilverim, kurš konstatēja, ka šo sižetu mūziklā neviens nav izmantojis. Komponistam likās labs izaicinājums, ķerties pie nevis vēsturiska, vai mīlestības romāna sižeta, bet gan detektīvstāsta, vienlaikus paplašinot tā žanriskās robežas. Kopā ar libretistu Juri Hiršu izstrādātas trīs galvenās dramaturģiskās līnijas – šausmu stāsts par baismo suni, Šerloka Holmsa un doktora Vatsona detektīvu dueta attiecības, kā arī izvērsta fantāzija par mīlas līniju – Henrija Bāskervila un Berilas jūtām, kuras finālā rezultējas pārsteidzoši. Kā? Tas lai paliek noslēpums, katrā ziņā, ir, par ko arī pasmieties, no zāles aizejot patīkamā pacilātībā. Smaidu izraisa arī skotu tradīciju uzturēšanas grupa „Gapoljēri”, kas pasvītro sižeta nacionālo kolorītu, jo laikmets un personāži ir saglabāti savā vēsturiskajā autentiskumā, nevis pārcelti uz mūsdienām, kā parasti ar varoņiem izdarās operu režisori.

Pieredzējušais Edmunds Freinbergs muzikālu izrāžu veidošanā ir pudu sāls apēdis jau kopā ar komponistu Uldi Stabulnieku kopš 70. gadiem. Arī jaunuzvedumā režisors atbalstījis komponistu viņa muzikālajos centienos, akcentējot te solodziedājumus, te ansambļus, pāris kora un deju skatus – gan matemātiski, gan emocionāli, bet, pirmkārt, muzikāli, - viss ir mūzikla žanram ideāli atbilstoši, profesionāli, aizraujoši.

Maņjakovs, Lūriņa. Bāskervilu leģendas fināla dziesma

    Komponēšanā Valdim Zilverim ļoti palīdzēja dziedošo aktieru balsu iespēja pazīšana, mūzika rakstīta, jau domājot, kā to nodziedās Mārcis Maņjakovs un Dita Lūriņa, bet visvairāk Zilveris apbrīno Holmsa un Vatsona – Egila Melbārža un Aināra Ančevska spēju iemācīties no galvas muzikālos rečitatīvus, jo viņi taču notis nepazīst! Un te atkal jāsauc – urā! vokālajam pedagogam Andrim Daņiļenko, kurš pats savulaik mūzikas augstskolā gatavots darbam Operetes teātrī, bet ne jau tikai tāpēc Andris perfekti izjutis žanra noteikumus. Klausītāji zālē saprot ik vārdu, ik frāzi – savs nopelns arī libretistam Hiršam, kurš, turēdamies cieši pie oriģināla, uzrakstījis lakoniskus, bet tēlainībā spilgtus tekstus brīžam ar atskaņām, brīžam bez tām.

    Šī gada jubilārs Juris Hiršs pats atveido lauku ārstu Mortimeru, kurš iepin Bāskervilu stāstā detektīvu Holmsu, paspilgtināts Hadsona kundzes tēls, lai Dacei Bonātei būtu, kur iedziedāties. Bet ko tur vairāk, jāiet pašiem un jānoklausās. Jā, pirmkārt, jau jāklausās, jo izrādes laikā dziedātājiem pavadījumu atskaņo pieci mūziķi ložā. Priekšpusē sēž un kolēģus „diriģē” Zilveris pats, kļūdams par teju vai simfonisko orķestri un spēlēdams visus šausmu efektus. Viņam līdzās muzicē Andris Grunte (bass), Artūrs Kutepovs (ģitāra), Māris Jēkabsobs (dūdas) un Raimonds Kalniņš (sitamie instrumenti), un viņu priekšnesums ir ko vērts – varētu klausīties kaut vai kā koncertu.

    Taču jāskatās ir, kaut vai – cik asprātīgi scenogrāfs Aigars Ozoliņš parādījis baiso Bāskervilu suni, kura dēļ tagad nu visiem muzikālo izrāžu cienītājiem jāskrien uz Nacionālo teātri. Bet Zilvera pasakainā „Naktsvijole”, cerams, ziedēs ne tikai izrādē un retajos atskaņojumos Latvijas Radio.

    Ārpus ētera
    Ārpus ētera
    Jaunākie
    Interesanti