Kultūršoks

Kultūršoks: «Projektētājus mulsina JRT vēsturiskās ēkas rekonstrukcijas tempi»

Kultūršoks

Kultūršoks: «Vai ir droši turpināt Jaunā Rīgas teātra ēkas pārbūvi?»

Kultūršoks: «Vai Herbertu Cukuru pārapbedīs Rīgas Brāļu kapos?»

«Kultūršoks»: Vai Herbertu Cukuru pārapbedīs Rīgas Brāļu kapos?

Pēc 13 gadus ilga darba 13 sējumos apkopotais Herberta Cukura darbības vērtējums noslēdzies bez rezultāta – lieta izbeigta nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Gan Latvijas Valsts arhīvā, gan dažādās publikācijās esošie materiāli, gan tiesiskās palīdzības ietvaros saņemtās ziņas no Vācijas, Krievijas, Brazīlijas un Lielbritānijas nav kvalificējamas kā pierādījumi juridiskā izpratnē.

Pirms daudziem gadiem liecības sniegušie cilvēki nav nopratināmi atkārtoti, jo miruši, un nav saglabājušies arī oriģinālie dokumenti no kara laika, kas nepārprotami pierādītu Cukura statusu un darbību Viktora Arāja komandā.

“Ja vadās tikai no tā fakta, ka viņš ir bijis Arāja komandā, ko arī var konstatēt tikai no liecībām, jo neviena tā laika (1941.-1943.) dokumenta mums lietā nav. Jau Brazīlijā nekonstatēja, ko viņam varētu inkriminēt. Mēs nevaram konstatēt neko tādu, par ko varētu celt apsūdzību,” skaidro Monvīds Zelčs, Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors.

Herberta Cukura lieta daudzējādā ziņā ir līdzīga lietām, kurās netiek pierādīta cilvēka sadarbība ar Valsts drošības komiteju (VDK) – ne tāpēc, ka cilvēki nebūtu darījuši neko sliktu, bet tāpēc, ka trūkst pierādījumu.

Vēsturnieki: Cukurs vērtējams kā pretrunīga personība

Herberta Cukura meita Doloresa Rizzotto šo Ģenerālprokuratūras lēmumu uztver kā tādu, kas pilnībā reabilitē tēvu un atjauno viņa reputāciju.

“Tagad oficiāli es vairs neesmu slepkavas meita,” saka Rizzotto.

Vēsturniekiem ir cits viedoklis – pat ja juridiski Cukura vaina nav pierādāma, vēsturiski viņš vērtējams kā ārkārtīgi pretrunīga personība, par kura līdzatbildību holokausta noziegumos nav šaubu, kaut viņa lieta nekad nevienā valstī nav tikusi nopietni izmeklēta.

“Ja mēs šobrīd atzīstam Cukuru par nevainīgu, jo viņš nevienu cilvēku nav nošāvis un tam nav pierādījumu, tad lielā mērā šis kāzuss var tikt attiecināts arī uz padomju kolaborantiem, kas piedalījās mierīgo civiliedzīvotāju deportācijās, jo viņi jau nevienu nenogalināja,” uzskata vēsturnieks Kaspars Zellis.  

Latvijas Valsts arhīva eksperts Ainars Bambals iepazīstina ar liecībām, kur vēstīts, kāda loma Cukuram bijusi Arāja komandā. “Tiešu pierādījumu, ka viņš būtu piedalījies šaušanā, nav, Latvijas Valsts arhīvā šādu ziņu nav. Šīs liecības ir sekundāras – liecības snieguši bijušie Arāja komandas darbinieki un cietušie,” stāsta Bambals.

“Mēs zinām, ka viņš bija klāt tad, kad notiek Rumbulas akcija – 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Jautājums ir par to, kāda tad ir līdzatbildība. Runa ir par virsnieku, kas ir ieņēmis augstu amatu, bijis kapteiņa dienesta pakāpē un dienējis konkrētā struktūrā, kas ir veikusi civiliedzīvotāju iznīcināšanu – tā ir pavisam cita atbildība,” uzskata vēsturnieks Uldis Neiburgs.

“Ko Arājs darīja, es nezinu. Es zinu, ko mans tēvs darīja – viņš bija cilvēks ar dvēseli, viņš tādas lietas nedarīja,” saka Rizzotto. “Viena lieta ir skatīties uz ieročiem, otra – slepkavot cilvēkus. Tā nav mana tēva daba.”

“Tas, ka viņš nebija apsēsts antisemīts, par to nav ne mazāko šaubu, un to viņam neviens arī nepārmet.

Tur jau ir tā holokausta stāsta sarežģītība – diezgan liela daļa cilvēku, kas piedalījās ebreju slepkavībās, nebija nekādi antisemīti.

Taču šie cilvēki bija slepkavas – viņi nesaskatīja problēmu noslepkavot cilvēku, pret kuru viņiem nebija nekāda personiska naida,” norāda muzeja “Ebreji Latvijā” vadītājs, vēsturnieks Iļja Ļenskis.

Cukurs bija atbildīgs par ieroču izsniegšanu cilvēkiem, kas veica slepkavības, atbildīgs par garāžu, tostarp arī par autobusiem, ar kurām Arāja komanda devās uz slepkavības vietām.

Cukura ģimene uzsver – būdams Arāja komandā, viņš izglābis vairākus ebrejus. Šis fakts nav noliedzams, taču vēsturnieki to neatzīst par vainu mazinošu apstākli.

Herberta Cukura meita uzskata, ka tagad vairs nav šķēršļu īstenot seno ieceri pārapbedīt tēva mirstīgās atliekas Rīgas Brāļu kapos. Pirmoreiz ar šādu lūgumu viņa iestādēs vērsās jau 1992. gadā, tas tika noraidīts. Tagad viņa plāno to darīt atkārtoti.

“Viņam kā brīvības cienītājam tas pienākas,” ir pārliecināta Rizzotto. “Ja nav Brāļu kapos, tad mani neinteresē! Brāļu kapos ir apglabāti Latvijas brīvības cīnītāji, un mans tēvs tāds bija. Mans tēvs bija varonis, un es esmu lepna, ka esmu kapteiņa Herberta Cukura meita.”

Sociālās atmiņas pētnieks: Rituāliem, kas saistīti ar Brāļu kapiem, ir nacionāla vērtība

Katrs okupācijas režīms Latvijas kritušajiem karavīriem veltītajos Brāļu kapos vēlējās atstāt savu zīmogu, guldot tur savus karavīrus, taču vēsturnieki uzskata – tas nav arguments Herberta Cukura pārapbedīšanai Brāļu kapos.

1944. gada pavasarī te apglabāts leģiona pulkvedis Voldemārs Veiss, kurš nacistiskās Vācijas okupācijas sākumposmā piedalījās pret ebrejiem un padomju aktīvistiem vērstajās represijās. Atgriežoties padomju varai, Brāļu kapos apbedītas un vēlākos gados pārapbedītas padomju militārpersonas, arī Jānis Cinis, kurš 1941.gadā apstiprināja vairāk nekā divus tūkstošu iedzīvotāju arestus un deportācijas.

Pēc neatkarības atgūšanas, 90. gados Brāļu kapos no Vācijas pārapbedīti arī pretrunīgi vērtējamie latviešu leģiona augstākie virsnieki Vilis Janums un ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis. Taču vēsturnieki uzskata, ka tas nav arguments Herberta Cukura pārapbedīšanai Brāļu kapos.

“Ir ļoti daudzi brīvības cīnītāji, gan ar daudz tīrākām reputācijām, kas guļ arī parastos, ģimenes kapos,” stāsta Zellis. “Kāpēc Cukuram būtu jāizrāda šī īpašā pretimnākšana? Es tam pamatojumu neredzu.”

Sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns uzsver – Cukura tēls ir saistīts ar atsevišķu Latvijā dzīvojušu un dzīvojošu sabiedrības grupas milzīgām ciešanām un traģēdiju.

Pētnieks uzskata, ka visiem rituāliem, kas saistīti ar Brāļu kapiem, ir nacionāls mērogs – vienas ģimenes intereses neiet roku rokā ar valsts interesēm.

Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis norāda – ir jābūt konkrētam iesniegumam, uz kura pamata tiek kārtota dokumentācija. Tad tiek lūgti viedokļi no plaša sabiedrības spektra. Gailītis arī uzsver – Cukura gadījums ir ļoti sarežģīts.

1 komentārs
Jānis Ceļmalnieks Ceļmalnieks
Visiem iesaku izlasīt tēlnieka Elmāra Rovoša autobiogrāfisko garstātu "pieZīmes".
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti