Protams, ik uz soļa gaida jauni atklājumi, šogad man tas ir kinorežisors Jons Meks (Jonas Mekas), kurš savā runā atklāšanas ceremonijā uzsvēra, ka nav vis amerikāņu, bet gan lietuviešu kinorežisors, turklāt zemnieka dēls, un visu mūžu tāds arī palicis, kaut ieskaitīts kinomākslinieku elitē.
Arī Meka runas veidā neiznīdēts palicis spēcīgs lietuviskais akcents, tikpat zīmīgs un neatkārtojams ir viņa režisora rokraksts, kas 11. jūlija vakarā Cēsu koncertzālē bija vērojams dokumentālajā lentē „Endija Vorhola dzīves ainas: draudzības un krustpunkti” par popārta žanra simbolu, oriģinālu mākslinieku, kas nodarbojās arī ar kinorežiju un rakstīja grāmatas. Ar mūziku saistītu cilvēku apziņā Vorhola persona visvairāk saistās ar grupu „The Velvet Underground”, jo viņš bija tās pirmais menedžeris, ar Vorhola zīmēto banānu uz vāka izdots viņu debijas albums.
Ap Vorhola darbnīcu Ņujorkā rotēja mūziķu pulciņš, tostarp Džims Morisons, Miks Džegers, arī Cēsis demonstrētajā kinolentē redzamie Džons Lenons un Joko Ono, un Jons Meks ar savu kameru savukārt virpuļoja ap viņiem, savā savdabīgajā kino un montāžas valodā dokumentēdams ikdienišķus notikumus: peldes, sarunas, svinības, darba mirkļus, un viņa filmai tagad ir izcila kultūrvēsturiska nozīme.
Interesanti, ka režisoru neinteresē kaut kāda notikumu attīstība, mēs it kā sekojam saraustītai situāciju ķēdei, redzam sejas, nedzirdam sakāmo, un šai „dienasgrāmatai” tekstu varam klāt piedomāt paši.
Atrgiežoties pie „The Velvet Underground” – grupas soliste bija vācu izcelsmes dziedātāja Niko, kuras pseidonīma vēsturi uzzināju tikai tovakar Cēsīs. Izrādās, 16 gadu vecumā, meitenei sākot modeles karjeru, par viņas producentu kļuva fotogrāfs Herberts Tobiass, kura draugu vidū bija grieķu režisors Niko Papatakis. No Meka teiktā izrietēja, ka Papatakim bijusi kafejnīca (vai draugs ar kafejnīcu), kur Niko sākusi dziedāt, vienlaikus iemantojot šo skatuves vārdu. Viņas zemā, piesmakusī, erotiskā balss bija viens no iedarbīgākajiem „The Velvet Underground” ieročiem, un, re, manu acu priekšā stāv šīs leģendārās grupas laikabiedrs un varētu pastāstīt ne to vien.
Tomēr aizraujošākā Jona Meka uzrunas daļa Cēsīs bija atklātas neizpratnes paušana, kāpēc pasākumos tiek aizliegta filmēšana, ierakstīšana un fotografēšana? Kinematogrāfa leģenda, aplausu sveikts, paziņoja, ka šovakar to visu drīkst – un viņš pat aicināja to darīt! Mekam ir taisnība. Ja nebūtu cilvēku, kas, iespējams, pārkāpjot šos aizliegumus, bet dažubrīd nejauši nofilmējuši vai nofotografējuši tos vai citus notikumus, personas, mēs būtu ar zināšanām nabagāki.
Piemēram, izklaidējošajā mūzikā savulaik lielā cieņā bija koncertu pirātiskie ieraksti. Biju kādā vācu tirgū, kur no rokas nopirku „The Fields Of Nephilim” koncertu, jo platē šo dziesmu nebija, bet tik ļoti gribējās dzirdēt pēc iespējas kaut ko par mūziķiem, par kuriem bija tikai lasīts „The Melody Maker”. Tas gan notika pagājušā gadsimta astoņdesmitajos, kas šķiet kā leduslaikmets pretstatā tagadnei un informāciju pārpludinātajam internetam.
Jona Meka aicinājums dokumentēt ir ļoti svarīgs. Piemēram, ja man būtu uzņēmība noorganizēt attiecīgu finansējumu, es norīkotu operatoru, kas staigātu pa pēdām kaut vai Raimondam Paulam un iemūžinātu šī neparastā mūziķa gaitas, sarunas, aizraujošos jokus, raksturīgo runas veidu, sejas izteiksmes, roku kustības.
Tas nekas, ka dažas Maestro veltītas filmas jau ir. Pauls, protams, nav vienīgais, vienkārši piemērs, kas pirmais iešaujas prātā. Vajadzētu iemūžināt ne tikai slavenu mūziķu, bet arī aktieru, gleznotāju, rakstnieku un dzejnieku gaitas. Ak, cik interesanti būtu noskatīties pirmās latviešu oriģinālgrupas „Katedrāle” koncertierakstu kāda amatiera veiktā filmējumā. Ar baudu skatītos un klausītos visus „Liepājas dzintarus” pēc kārtas, jo laiks skrien un vēstures notikumi pazūd kā tumšā akā, ja par tiem neatgādina, bet – kā to lai izdara, ja trūkst pierādījumu?!
No dokumentālista viedokļa raugoties - labi, ka Radio fonotēkā vēl glabājas kaut vai politiķu Jāņa Kalnbērziņa un Arvīda Pelšes runas, kur pēdējais 1965. gadā ar suminājumiem apveltī Raini dzejnieka pieminekļa atklāšanas dienā – toreizējā politiskā aina un Raiņa daiļrades tendenciozās interpretācijas šai ierakstā atklājas visā spilgtumā. Diemžēl pirms 2. pasaules kara iegrieztās skaņuplates gan tika brutāli iznīcinātas, nākot pie varas padomju ideologiem, - tas noticis 1952. gadā un laimīgas nejaušības rezultātā tas kļuva zināms aizrautīgam skaņuplašu kolekcionāram Jānim Kušķim, kuram izdevās dažus desmitus glābt no bēdīgā likteņa. Pašlaik uzsākts sabiedrisko mediju ilgais ceļš uz visu arhīvu digitalizāciju; process, kam noslēgums paredzams nākamā gada jūlijā. Interesanti, vai vecie nesējformāti – lentes un kasetes – pēc tam tiks iznīcināti? To, starp citu, varētu pārvērst par krāšņu šovu un grandiozu ugunskuru, sadedzinot vēstures „nelikvīdus”, un jautājums – ko, cik, kā un kur glabāt? - kļūst arvien aktuālāks šajā laikmetā, kad zemeslode piepildās ne tikai ar derīgām lietām, bet arvien pieaugošo atkritumu masu. Vien – ja atkal radikāli mainīsies informācijas nesējformāti, kā tas noticis ar DAT kasetēm un minidiskiem, tad varbūt nāksies visu digitalizēt no jauna?
Starp citu, Cēsu festivālā Jona Mekas dokumentālā filma tika demonstrēta ar 16 mm projektoru, lai saglabātu viņa lentes autentiskumu līdz pēdējam sīkumam…
