Atkalsatikšanās ar varoņiem no filmas «Bēgums». Īrijas dienasgrāmata

"Dokumentālists" filmēšanas grupa paņēmusi pauzi. Ir pienācis laiks režisoram Ivaram Zviedrim satikt iepriekšējo filmu varoņus, bet operatoram Haraldam Ozolam - apskatīt Īriju. 

Ivars Zviedris

Ar Valdi un viņa ģimeni no filmas "Bēgums" tiekamies laiku pa laikam. Desmit gadus atpakaļ filmēju viņus. Ne gluži visus. Pa šo laiku Valdim, Zanei un viņu dēlam Danielam ir piebiedrojies brālis Mario. Atceros, kā mēs ar Danielu gājām pa mazo Ziemeļīrijas lauku ceļu un viņš skaitīja “gangas”, tā toreiz viņš sauca zvaigznes. Valdis man savā stilā, kā filmā, atgādina dažādas dzīves patiesības, bet Zane rūpējas, lai mums ar Haraldu būtu ko ēst.

Īrijas dienasgrāmata

Studijas "Dokumentālists" filmēšanas grupa - komponiste Anna Ķirse, režisors Ivars Zviedris un operators Haralds Ozols -  devušies uz Īriju, lai filmētu latviešu pusaudžus. Filmēšanas grupu interesē viņu identitāte vai arī tās īriski latviskais sajaukums. Filmā iecerēts izmantot netradicionālo dokumentālā kino paveidu - dokumentālais mūzikls. Lai pavadītu vairāk laika ar filmas varoņiem un optimizētu filmēšanu, grupa izmanto "māju uz riteņiem". Ar jauno dzīves vietu mēneša garumā viņi apceļo Īriju un latviešu tīņus, kā arī raksta dienasgrāmatu LSM.lv. 

Ir jauki atgriezties pie saviem filmu varoņiem un no malas uz viņiem paskatīties atkal. It kā citi cilvēki, it kā tie paši filmas "Bēgums" varoņi. 

Es mīlu savu profesiju – dokumentālists. Tā nemaz nav profesija, bet drīzāk dzīvesveids, kas ļauj izdzīvot vairākas cilvēku dzīves. Kino skatītājs smej vai raud kino zālē, bet es - satiekot savus filmu varoņus.

Vakarā brauksim pie Madaras no filmas "Bēgums". Pirms vairāk kā desmit gadiem viņa bija ieradusies Īrijā lasīt gliemežus. Tagad Madarai ir divi bērni. Varbūt tieši viņi būs nākamās filmas varoņi ar nosaukumu “Piedzimu Īrijā”.

Haralds Ozols

Paņēmām vienas dienas pauzi, lai ievilktu elpu starp sarunām ar latviešu tīņiem, un devāmies Īrijas līkumotajos neceļos, lai sev pierādītu to, ka šeit ir skaisti. Par to neviens nestrīdas, pierādījumi ir malu malās, arī mūsu sarunu biedri, lai arī cik atšķirīgi viedokļi tiem nebūtu par zaļo salu, visi kā viens saka, ka ir, kur piesiet acis. Nav nekur tālu jāiet, atliek tik pacelt galvu, un Īrijas kalnainā vide pati tevi ir nolikusi skatīšanās leņķī. No šiem leņķiem gan var paspēt nogurt, piemēram, līdz šim katru vakaru mūsu „māja uz riteņiem” ir jāpārvieto pirms gulētiešanas, lai nakts vidū nesanāk izripot no slīpās gultas. Tā tas ir gan piemāju iebrauktuvēs, gan pilsētu centros.

Arī klusumu šeit īsti izbaudīt nav sanācis, jo, pat kalnu augstākajās virsotnēs nokļūstot, visapkārt mūs apsaukā aitas. Tās ir neskaitāmi daudz un visur, ceļa malās pavadot mūs starp katru apceļoto pilsētu. Dzīvnieku lielajam skaitam ir pamats, šeit burtiski zāle šķiet zaļāka, gaiss liekas svaigāks, un mīnusu atzīme uz termometra ir tik reta, ka nav jādomā par ziemas riepām.

Jāatzīst, ka skati šeit ir iespaidīgi. Pie pareizās gaismas nav jāgaida varavīksne, lai saskatītu visas tās krāsas, jo zaļie lauki un kalni, kas tālumā aizlokās zilos toņos, par to jau parūpējas. Pilsētas no augšas atgādina koncertus, kad mākslinieks izpilda kādu no savām balādēm – daudz mazu ņirbošu gaismiņu. Labāk necentīšos neveikli aprakstīt redzēto, bet padalīšos ar dažiem līdz šim uzņemtajiem kadriem bilžu formātā. Aktīviem "Instagram" lietotājiem Īrijā, manuprāt, būs dzīvotspējīgāki konti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti