Pirmajā dienā sausais iepazīšanās treniņš, otrajā brauciens uz šautuvi un katram iespēja izšaut pa 250 patronām. Nedaudz kaitina labais laiks, sevišķi tādēļ, ka sociālajos tīklos iepriekš daudz rakstīts par dažādām izklaidēm – laivu braucieniem, pastaigām, ekskursijām, bet "Delfos" piedāvātas 18 sulīgu šašliku receptes. Tomēr skumjas pazūd līdz ar ieiešanu bataljona teritorijā. Tur sākas cita dzīve jeb pilnīgi atšķirīga realitāte, un viss ir vērsts vienīgi todien paredzētā uzdevuma veikšanai.
Saņemam pa ložmetējam uz pāri, jo viens no mums ir ložmetējnieks, bet otrs viņa palīgs. Ierocis nav īpaši smags, tikai 11,6 kilogrami. Viegli izjaucams un iztīrāms. Ieeļļojam, saliekam to atpakaļ un uzpildām patronlentes rītdienas šaušanai. Noskaņojums – lietišķs un biedrisks, jo tie, kas ložmetēju labi pārzina un jau vairākas reizes šāvuši ar to, savus padomus neliedz citiem. Starp vīriem vairākas gados jaunas sievietes, kas sevi pierādījušas jau sen – dažādos vingrinājumos sasniegušas labākus rezultātus par vienu otru zemessargu vīrieti. Tas sestdien arī viss – varam doties mājās un atgriezties bataljonā jau nākamajā rītā.
Dažādu profesiju un vecuma cilvēki, kas nedaudz atšķirīgi pamatojuši izvēli iestāties Zemessardzē – gan ar vēlēšanos apgūt dažādu ieroču lietošanu, gan bieži minēto – vēlēšanos izvilkt sevi no ierastās komforta zonas – zina, ka ieradušies apgūt karavīra profesiju. Nav nepieciešama pat sevišķi trenēta acs, lai, ieraugot šos zemessargus, pateiktu, ka tie ir sagatavoti karavīri. To noteikusi gan viņu interese par apmācībām, gan arī personiskā motivācija zināmu laiku atteikties no personiskajām interesēm, sevi nododot bruņoto spēku rīcībā.
Kā var spriest pēc daudzu teiktā, iestāties Zemessardzē pamudinājuši Ukrainas notikumi jeb Krievijas iebrukums šajā valstī.
Tātad apzināti patriotiska izvēle, un tādēļ nav pārsteidzoši, ka šie cilvēki nopietni cenšas apgūt dažādas karavīra prasmes.
Svētdienas rīts. 6.30 visi ir sapulcējušies, un drīzumā tiekam pie saviem vēl iepriekšējā dienā iztīrītajiem ieročiem. Ložmetējnieka palīga pārziņā patronas un rezerves stobrs. Vēl apmēram pēc stundas tiek dota pavēle iekāpt mašīnās, un varam doties ceļā uz Meža Mackevičiem – 34. Zemessardzes artilērijas bataljona mācību bāzi, kas atrodas nedaudz kilometru attālumā no Daugavpils. Vieta zināma, jo viens otrs tur jau pabijis divdesmit dienas ilgajā pamatapmācības nometnē. Tomēr kaut kas vairs nešķiet tik pievilcīgi kā pērnajā vasarā – tuvumā redzams izcirtums – tipiska aina šā laika Latvijai.
Tomēr ir arī kas jauns – redzams, ka tagad te atrodas arī karavīri no kanādiešu vadītā daudznacionālā bataljona. Redzama bruņutehnika, plīvo Kanādas, Polijas, Spānijas, Latvijas un NATO karogi.
Kā ierasts, pirms šaušanas noklausāmies 34. bataljona speciālistu instrukcijas. Galvenais, protams, ir drošība, un tad jau jācenšas precīzāk trāpīt mērķos. Ar nepacietību gaidām stāšanos uz ugunslīnijas. Tas sakāms sevišķi par tiem, kas jau iepriekš iepazinuši šo ložmetēju. Jāiet uz trim šautuvēm pēc kārtas. Pirmajā mērķi izvietoti 100 metru attālumā - pēc trāpījuma tie krīt, tad atkal slienas stāvus. Pabeiguši šaušanu, pārejam uz nākamo ugunslīniju, kurā mērķi atrodas 300 un 400 metrus tālu. Šaušana veicas labi, un instruktoriem nenākas veltīt mūsu vadam daudz piezīmju, lai gan no tām pilnībā izvairīties neizdodas. Trešajā šautuvē arī tālajā distancē rindā novietoti pieci mērķi – zaļi silueti. Jāšauj ar garu kārtu, no vienas puses virzot ložmetēja stobru otrā virzienā. Dažiem ar šo vingrinājumu tomēr nesokas sevišķi labi. Instruktors piebilst, ka pirmajā piegājienā labas sekmes esot tikai retajiem. Tomēr gandarījums par piedalīšanos šajās mācībās redzams visu zemessargu sejās. Atgriežamies bataljonā, laiks ir silts un uzmundrinošs, viens ātrāk, otrs vēlāk pabeidz tīrīt savus ložmetējus un esam brīvi, visa svētdienas pēcpusdiena mūsu rīcībā.
