– Kā lai jums tā pasaka dažos vārdos. Tas bija pirms pusotra gada, Kijevas galvenajā kara hospitālī. Stāvēju pagalmā, kad pamanīju, ka manā virzienā tuvojas kāda ģimene. Viņai un viņam bija nedaudz mazāk par četrdesmit, bet vidū piecus gadus veca meitenīte. Sapratu, ka vīrietis cietis ievainojumu frontē, jo viņam nebija kreisās kājas zem ceļa. Šī aina, man liekas, pavisam vienkārši raksturo to, kas notiek Ukrainā. Varam nosaukt arī oficiālos skaitļus – vairāk nekā deviņi tūkstoši nogalināto, pāri divdesmit tūkstošiem ievainoto, vismaz miljons bēgļu. Par to nāktos sodīt Krieviju pa īstam, ne tā kā tagad. Noslēgt robežas ar šo valsti, pārtraukt jebkādus sakarus.
Pēc brīža laucinieks saka – ''Tur viss sākās pēc tam, kad amerikāņi iejaucās". Un nedaudz vēlāk piebilst – "Vakar pat, internetā bija pateikts igauņu ekspertu secinājums, ka Baltiju apdraud Krievija. Kādēļ mūs ar to jābiedē? Kur tad ir tie draudi?
Līdzīgos uzskatos Latvijā joprojām ir daudzi, kas lielā mērā uzskatāmi par Krievijas propagandas upuriem. Atcerēsimies Maidana laiku – 2013. un 2014.gadu miju. Jau toreiz pilnā mērā strādāja Kremlim paklausīgais krievu "žurnālistu" rupors, kas izplatīja daudzveidīgus melus. Starp tiem bija apgalvojumi par ''amerikāņu roku". Daudzi tepat Latvijā (pieminētais žurnālists ir liecinieks) kā labi zināmu patiesību atkārtoja izdomājumu – par atrašanos Maidanā taču maksāja ASV dolāros! Toreiz savai sarunu biedrei žurnālists uzdeva jautājumu – ''Vai vari iedomāties, ka cilvēks iet uz mītiņu un ir gatavs nomirt par trīsdesmit četrdesmit dolāriem dienā?''
Kremļa propagandai bija nepieciešams panākt, lai visu notiekošo neuzskata par Maskavas iejaukšanos suverēnās Ukrainas lietās, bet vēlāk par Krievijas un Ukrainas karu. Tāpēc arī līdz pat šodienai oficiāli netiek atzīta Krievijas bruņoto spēku atrašanās Ukrainā, lai gan valsts galva Vladimirs Putins reiz to vaļsirdīgi atzina. Acīmredzot, sajuzdams, ka var bez bažām to pavēstīt. Būtībā tagad ir vienalga, Putins demokrātisko valstu reakcijas testu ir paveicis un zina, ka ārkārtas soļi pret viņu netiek gatavoti.
Rietumu līderi, protams, zina patieso stāvokli (par Krievijas militāro klātbūtni Ukrainā), bet šo valstu iedzīvotāju vairākums vienkārši nevēlas sevi pārlieku apgrūtināt ar apnikušo Ukrainas tematiku. Zināmā mērā vāciešus var saprast, viņi tomēr atrodas ievērojami tālāk no Krievijas. Iespējams, īsta tuvredzība, ja par patiesu uzskatām apgalvojumu, ka Putina agresivitāte apdraud ne tikai blakus esošās valstis, bet visu Eiropu kopumā.
Te vietā būtu ukraiņu avīzes "Deņ" redaktores Larisas Ivšinas (tiesa, citā sakarā pateikts) citāts: - Mēs visi atceramies piemēru no nacistiskās Vācijas: „Sākumā viņi atnāca pēc ebrejiem. Es klusēju, jo nebiju ebrejs. Pēc tam atnāca pēc komunistiem. Es klusēju, jo nebiju komunists. Pēc tam atnāca pēc arodbiedrību pārstāvjiem. Es klusēju, jo nebiju arodbiedrībā. Pēc tam viņi atnāca pēc manis. Vairs nebija palicis neviena, kas varētu man palīdzēt” – "Deņ" redaktore savas pārdomas veltījusi represijām Krievijas okupētajā Krimā.
Daudzu Latvijas iedzīvotāju „informētība” nav sevišķi pārsteidzoša, jo nedz no valsts augstāko amatpersonu puses, nedz vadošajiem medijiem nav izskanējis tāds viedoklis, kas pat vistālākajā valsts stūrīti un mazākajā mājiņā atstātu paliekošu iespaidu. Tādu, kas mācītu saskatīt atšķirību starp nekaunīgu agresoru (Krieviju) un tās izvēlēto upuri (Ukrainu). Nav „jākautrējas” nosaukt fašismu īstajā vārdā – Krievijas darbošanās Krimā un Donbasā tieši tā nosaucama. Sabiedriskajos medijos par publisko informēšanu atbildīgajām personām jāsaprot, ka Ukrainas karā nav divu vienlīdzīgu pušu, ka patiesība nav relatīva. Žurnālistiem jāspēj saskatīt ļaunumu, tas jāatmasko un jānosauc vārdā, lai kliedētu prāva Latvijas iedzīvotāju skaita aplamos priekšstatus par karu Ukrainā.
