Sakautās Vācijas izcilās auto industrijas eksemplārs ar nesaprotamu lepnumu par „uzvaru” pirms 70 gadiem. It kā vajadzētu būt otrādi – uzvarētājai Krievijas Federācijai (PSRS mantiniece), kas cenšas pasludināt sevi gandrīz vai par vienīgo Otrā pasaules kara uzvaras kaldinātāju, vajadzētu atrasties vadošajā vietā dzīves līmeņa un industriālās attīstības ziņā. Taču tā nav, un milzīgajā teritorijā pieejamie dabas resursi iet garām šīs valsts iedzīvotāju pamatmasai. Tie nejūt dzīves uzlabošanos, jo par viņiem Putina režīms nav domājis.
Galvenā vērība pievērsta cilvēku ideoloģiskai apstrādei.
Tieši 9.maijā Maskavā bijis redzams, ka šai dienai nav nekā kopīga ar pārdomām un skumjām par traģēdiju pagājušā gadsimta vidū.
Tā vietā skanējusi mūzika, dārdējušas raķetes, demonstrēta militārā jauda un pāri Sarkanajam laukumam nosoļojuši 600 tūkstoši demonstrantu, nosaukti par „Nemirstīgo pulku”! Visu priekšā ejošais Vladimirs Putins izteicies tieši: „Uzvara ietver sevī visu labāko, cienījamāko un varonīgāko, kas atrodams mūsu tautas raksturā. Uzvara ir mūsu lepnums un gatavība aizstāvēt valsts intereses. Uzvara – tas ir bargs brīdinājums tiem, kas varētu gribēt pārbaudīt mūsu spēku”.
Tādā veidā, norādījis krievu vēsturnieks un publicists Boriss Sokolovs, izteikti draudi Krievijas kaimiņiem, tuvākiem un tālākiem, pat Vašingtonai un Briselei. „Vispār, ja vajadzēs – atkārtosim!” Atkal aiziesim līdz Berlīnei. Bet, ja vajadzēs – Parīzi un Madridi sasniegsim! Pierādījumam, ka tie nav tikai vārdi, Maskava komplektē trīs jaunas divīzijas un veido „bruņotu dūri” pie rietumu robežas,” Ukrainas avīzē "Deņ", raksta B.Sokolovs.
Pēc autora domām, valdībai, kas agrāk vai vēlāk nāks pie varas Krievijā pēc Putina, nāksies smagi strādāt, lai atbrīvotu Krievijas iedzīvotāju apziņu no Putina propagandas. Tajā skaitā no agresīvi impēriskā skata uz Krievijas un pasaules vēsturi.
Taču, lai tas notiktu, nepieciešams darbs. Iesākumā ar grāmatām. Iespējams, varētu iztikt ar pieciem sešiem darbiem par Otro pasaules karu, piemēram, baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aleksejevičas „Karam nav sievietes sejas”, Aleksandra Ņikonova „Kurš pirmais?”, kādu no Viktora Suvorova darbiem, lai cilvēkam rastos nojausma (ja vien nekas nav lasīts) par padomju režīma noziedzīgo raksturu, kas vispirms nav saudzējis tieši savas valsts pilsoņus. Lai gribētos sameklēt atbildi, kādēļ Krievijas iedzīvotāji tikuši pakļauti tik milzīgām ciešanām.
Atgriezīsimies pie krievu karavīra, par kuru nav domāts nedz cara, nedz boļševiku, nedz arī tagadējā Krievijā.
Grāmatā „Aiz impērijas fasādes, Tēvzemes mitoloģija īsais kurss” A.Ņikonovs par krievu karavīru Pētera I laikā raksta tā: „Pēterim armijā kalpoja vergi – par ēdienu. Kareivjus Pētera armijā apzīmogoja kā lopus. Un viņi arī bija lopi, cilvēku lopu bars bez tiesībām un bez cerības. Par mazāko nepaklausību varēja nogalināt: par vairāk nekā simts pārkāpumiem kareivji tika sodīti ar nāvi, ko panāca, „nošaujot, ar zobenu nocērtot galvu, pakarot, uzliekot uz moku rata, sacērtot gabalos un sadedzinot”. Pieminētais karavīra ēdiens bijis šausmīgs – „No sapuvušā ēdiena un aukstuma karavīri mira kā mušas. Pētera armijā uz vienu kaujā bojā gājušo bija divi no slimībām mirušie.”
Pats esmu pieredzējis kaut ko līdzīgu, dienot padomju armijā no 1982.līdz 1984.gadam Tālo Austrumu Piejūras novadā. Nereti mūsu pretgaisa aizsardzības vadam tika pagatavots tāds ēdiens, no kura atteicās pilnīgi visi karavīri.
Man tas nešķita pārsteidzoši, jo nedzīvoju ilūzijās par padomju zemes finansiālo stāvokli. Tomēr negaidīti uzzināt, ka tolaik tikpat slikti klājās karavīriem, kas bija nosūtīti tā dēvētajā internacionālajā misijā Afganistānā. S.Aleksejevičas darbā „Cinka zēni” atceras kāds karavīrs: „Visu laiku gribējās ēst. Virtuvē bija divas 50 litru mucas: vienā zupa – kāposti ar ūdeni, gaļu atrast nevarēja, otrā siltais ēdiens – klīsteris (kaltēti kartupeļi) vai grūbu biezputra bez sviesta. Uz četriem viena bundžiņa skumbrijas ar etiķeti: izgatavošanas gads 1956., uzglabāšanas laiks viens gads un seši mēneši. Pusotra gada laikā man vienreiz negribējās ēst, kad mani ievainoja.”
Arī tagad Krievijas valdošajam režīmam attieksme pret saviem karavīriem nav humānāka.
To apstiprina vairāki gadījumi ar ukraiņu gūstā nokļuvušajiem. Tā vietā, lai izrādītu rūpes par saviem smagi cietušajiem karavīriem, tiek pasludināts, ka šīs personas frontē pāri robežai nokļuvušas privātas iniciatīvas vadītas un tām vairs neesot nekādu sakaru ar armiju. Gluži kā padomju laikā, tiek izdarīts spiediens uz gūstekņu radiniekiem, dažos gadījumos pat panākot šo karavīru nosodījumu. Nesen kļuvis zināms, ka uz Donbasu cīņai ar dezertēšanu tiks nosūtīta Krievijas nacionālās gvardes vienība.
Krievijas pilsonim derētu padomāt par iemesliem, kādēļ krievu karavīrs allaž bijis beztiesīgs un atradies tik smagos apstākļos. Varbūt izdotos nonākt pie domas, ka atbildība nav meklējama ārpusē, ka vainīgi nav nedz turki, nedz briti, nedz vācieši, nedz arī somi. Saprast, ka militāra konfrontācija, uz kuru valsti mērķtiecīgi vedis Putins, pie labiem rezultātiem nevar novest. Laiks nopietni padomāt par dzīves maiņu pašā Krievijā, atmetot pie malas domas par citu tautu „atbrīvošanu”.
