Viss norisinājies negaidīti – krievu robežsargi no "neatkarīgās" Dienvidosetijas puses pārgājuši pastāvošo nodalījuma līniju un novietojuši robežzīmes pusotru kilometru tālāk. Vien nieka 300 metru attālumā no galvenā Gruzijas autoceļa, kas savieno valsts austrumu un rietumu daļas. Zinātāji stāstījuši, ka aiz zīmju pārvietotājiem krievu robežsargiem bijuši redzami arī vietējie osetīnu kaujinieki – kārtējo reizi apliecinot, ka viņiem pašiem ir tikai formāla, nevis reāla teikšana "neatkarīgajā" valstī.
Beidzamā aneksija ļauj spriest, ka pat aizņemtība ar "nepiedalīšanos" karā Ukrainā un aizstāvēšanos pret apsūdzībām Mailaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanā nav Kremļa spēju robeža. Tur acīmredzami netrūkst laika un kadru, kas plānotu un īstenotu tālāku virzīšanos arī Kaukāzā, gluži tāpat kā Baltijā, kur tagad gandrīz vai katru dienu robežu tuvumā tiek fiksētas Krievijas lidmašīnas vai kuģi. Tā kā gruzīnu vēlme integrēties Rietumos nav samazinājusies un vismaz 70% atbalsta iestāšanos NATO, bet kursu uz Eiropas Savienību (ES) pat vēl vairāk, "domstarpības" attiecībās ar Maskavu ir nenovēršamas. Nesenā robežas pārbīdīšana šādu pieņēmumu apstiprina. Bez atbilstoša Maskavas novērtējuma acīmredzot palicis tas, ka Gruzijā pie varas atrodas bijušā prezidenta Mihaila Saakašvili politiskie pretinieki, kas vēl pirms uzvaras vēlēšanās norādīja uz jaunu labvēlīgu attiecību veidošanu ar Maskavu. Nekas jauns šajās attiecībās nav ieviesies, jo Kremlim ar šādu draudzīguma pasludināšanu bijis krietni par maz. Arī Moldova palikusi bez nekā Piedņestras jautājuma risināšanā, lai gan paziņojusi par neitrālu statusu.
Gruzijas vadītāju maigā reakcija (tā tikpat kā nav bijusi pamanāma lielo mediju ziņojumos) uz krievu nekaunīgo un provocējošo rīcību nav nejaušība. Atturības pamatā meklējams noteikts politiskais kurss – Gruzijas valdības nevēlēšanās būt par starptautiskās cīņas objektu starp Maskavu un Rietumiem.
Iepriekšējā valsts prezidenta Mihaila Saakašvili laikā faktiski nebija neviena starptautiska nozīmīga foruma vai ASV un Krievijas pārstāvju tikšanās, kurā netiktu runāts par neatrisinātajām Gruzijas problēmām. Tagad Tbilisi pieturas pie klusēšanas politikas, mēģinot izvairīties no provokācijām. Tās izrādījušās nepamatotas cerības, kas stimulējušas vienīgi bezpalīdzīgu gaidīšanu, ar to aizstājot gan aktīvu aizsargāšanos, gan intensīvu diplomātisku darbību. Interesanti, ka atbildību par notikušo oficiālā Tbilisi uzvēlusi iepriekšējai valdībai un Mihailam Saakašvili, kas esot izprovocējis karu ar Krieviju 2008.gadā.
Svarīgi pievērst uzmanību kādam citam arī Latviju skarošam aspektam, kas saistīts ar robežu pārbīdīšanu. Uz to norādījis Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs, pēc kura domām, Rietumi neesot pienācīgi reaģējuši uz notikušo.
Lietuviešu ministra vērtējumā ar robežu pārbīdīšanu krievi vēlējušies pazemot un izprovocēt gruzīnus, kā arī mazināt Rietumu autoritāti. Linkeviča vērtējums, ka Kremlis vēloties provocēt lielāku spriedzi un parādīt Rietumu sabiedrības neefektivitāti, drīzāk atbilst patiesībai. To nav sarežģīti pamanīt, taču daudz komplicētāk ir piedāvāt kaut ko reālu, kas krievus atturētu no šādiem soļiem gan Gruzijā, gan Ukrainā. No Lietuvas ārlietu ministra, gluži tāpat kā viņa Latvijas kolēģa, prasītos krietni vien konkrētāki priekšlikumi „striktākai” (tā teicis Lins Linkevičs) atbildei krieviem. Ieņemamais amats un situācijas nopietnība liek meklēt trāpīgākus līdzekļus.
Eiropas Savienības iekšējās problēmas (vispirms – ar Grieķiju saistītās) un aizņemtība ar bēgļu plūsmu pāri Vidusjūrai un palīdzību Ukrainai nav attaisnojums asuma zaudēšanu Dienvidkaukāzā. Beidzot ir atbilstoši jānovērtē Gruzija – galvenais un uzticamākais sabiedrotais šajā svarīgajā reģionā.
Tas atbilst ne tikai prorietumnieciski noskaņotās gruzīnu sabiedrības lielākās daļas noskaņojumam, bet arī ES stratēģiskajām interesēm. Sevišķu nozīmi Gruzijai piešķir tās atrašanās vieta uz robežas starp Eiropu un Āziju.
