Arturs Vaiders: Retie futbola svētki Rīgā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

3.septembra vakarā spēle pret Armēniju Rīgā Latvijas futbola izlasei bija pēdējā spēku un gatavības pārbaude pirms "Euro 2016" kvalifikācijas turnīra sākuma. Mūsējiem tas sāksies 9.septembrī ar spēli Astanā pret Kazahstānu.

Pirms spēles skaitļi bija šādi – Armēnija 36., Latvija – 100.vieta FIFA reitingā. Pēc spēles tablo rādīja 2 iepretim Latvija, 0 – iepretim Armenia. Bumbas kontrole daudzmaz atbilda FIFA rangam. Vai tiešām futbols ir tik neloģisks? Vai tiešām tik maza starpība starp Henrihu Mhitarjanu no Dormundes „Borussia” un Gevorgu Hazarjanu no Pirejas „Olympiakos” no vienas puses un Kišiņevas „Dacia” epizodiski spēlējošo Andreju Kovaļovu un Nīderlandes otrajā līgā nokļuvušo, bet vēl nespēlējošo  Vitāliju Maksimenko no otras puses? Turklāt vēl virknei Latvijas izlases spēlētāju – Kasparam Gorkšam, Valērijam Šabalam, Artjomam Rudņevam – ir niecīga vai pat 0 līmeņa spēļu prakse.

Tomēr ne velti vēl pirms spēles armēņu galvenais treneris Bernārs Šalandess atzina, ka Latvijas izlases galvenais trumpis ir komanda. Lai arī abus vārtus guva Šabala, uzslava par uzvaru pienākas visai komandai.

Spēles saturs bija tālu no vēlamā, tomēr tika panākts vēlamais noskaņojumam, kādā varēs aizvadīt pēdējos treniņus pirms oficiālo spēļu sākuma. Uzvaras dziedē brūces un palīdz atgūt spēles garšu tiem, kam tās vēl nav. Turklāt līdz nākamajai otrdienai daudz ko vēl var un arī vajag pilnveidot. Arī pierast pie mākslīgā seguma laukuma, uz kāda būs jāiziet Astanā. Galīgs kosmoss mūsējiem tas nav, jo visu pavasari uz tāda ir spēlēts.

Ir diezgan svarīgi, ka trešdienas vakarā Marianam Paharam ar palīgiem izdevās tikt skaidrībā par pamatsastāvu – Koliņko, Gabovs, Bulvītis, Gorkšs, Maksimenko, Kovaļovs, Zjuzins, Lazdiņš, O.Laizāns, Rudņevs, Šabala. Kāda izmaiņa gan var būt (piemēram, Maksimenko vietā Jagodinskis). Pirms spēles, šķiet, galvenais jautājums bija, kas būs pirmais vārtsargs – veterāns Aleksandrs Koliņko vai Polijas līgā teicamu sniegumu rādošais Pāvels Šteinbors. Pahara palīgs Andrejs Piedels rekomendēja Koliņķo un ar varbūtību 99,99% var apgalvot, ka viņš sargās vārtus arī Astanā. Gan tāpēc, ka šoreiz bija vārtos, gan tāpēc, ka darīja to pārliecinoši un bez viņa iepretim Armenia varēja būt arī 3.

Starp citu vai varbūt pirmām kārtām -  spēle ar Armēniju Latvijai bija visai zīmīga. Ja neskaita Baltijas kausa mačus, kas šogad pie mums notika rotācijas principa dēļ (pirms diviem gadiem – Igaunijā), tad pēdējo piecu gadu laikā šī bija tikai otrā pārbaudes (draudzības) spēle savā laukumā (pirms trijiem gadiem ar Somiju). Izbraukumā bijušas 16 (!). Ne mazāk zīmīgi, ka no pamatsastāvā izgājušajiem to maču atcerējās tikai trīs – Kaspars Gorkšs, Oļegs Laizāns un Artjoms Rudņevs. Vēl trīs (Aleksandrs Fertovs, Andrejs Kovaļovs un Juris Žigajevs) bija uz rezervistu soliņa. Toties plašajā pasaulē esam spēlējuši daudz kur – ASV, Gvatemalā, Japānā, Korejā Ķīnā, Katārā, Angolā. Ar Ganu Anglijā, ar Bolīviju Turcijā. Tikai Latvijā ne. Un arī armēņu vizīte sākumā neesot saņemta atplestām rokām. Tikai tad, kad noskaidrojās, ka viņi par visu maksāšot paši, tika pamāts ar galvu.

Skaidrs, ka LFF naudas nav daudz – tās gada budžets ir apmēram tāds pats kā Fabio Kapello gada alga Krievijas izlases galvenā trenera amatā. Tomēr nav arī tik slikti, lai neņemtu vērā savu fanu intereses un vienmēr pretiniekus izvēlētos tikai pēc principa – spēlēsim tikai ar tiem, kas mūs aicina un sedz visus izdevumus. Piemēram, igauņiem spēles izbraukumā un savā laukumā sadalās apmēram līdzīgi. Tāpēc arī nav jābrīnās, ka Latvijā publikas interese par izlases spēlēm iet mazumā. Spēles kvalitāte un sportiskie rezultāti ir tikai viens no iemesliem. Līdz spēles sākumam ar Armēniju bija tikai pārdesmit minūtes, bet „Skonto” tribīnēs armēņu, kas Latvijā ir ne tikai restorānā „Armenia” vai automazgātuvē „Džuljeta”, bija pat vairāk nekā mūsējo. Spēle gan visu salika pa vietām arī šajā ziņā. Vēl vairāk – tribīnēs bija pat plakāts „Putin huilo”. Dažs uz spēli laikam bija nācis no ukraiņu atbalsta piketa pie Krievijas vēstniecības. Jā, tā patiešām ir pat mazliet neparasta tradīcija – Latvijas futbola izlasē latviešu valoda nav bijusi valdošā, tomēr karstasinīgāko fanu tribīne ir visnotaļ patriotiska. Jau kopš pirmās oficiālās spēles Rīgā pret Dāniju, kad arī fani palīdzēja sarūpēt sensāciju pret toreizējiem Eiropas čempioniem 0:0. 

Lielas lietas veidojas no sīkumiem. Arī no fanu mīlestības. No futbola svētkiem savu pilsētu ielās. Saldajā pīrāgā ir iekosts un gribas vēl.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti