Arī Šveici Matulis drīzāk pietuvināja pirmajam trio nekā Austrijai, Francijai un Vācijai. Tiesa, viņš jau tad izcēla būtisku faktoru - vārtsarga lomu izlases spēlē. Un arī šoreiz Edgars Masaļskis, kam par aizvadīto sezonu nav skaistu atmiņu, tīri apspēlēja Reto Beru no Kolorādo "Avalanche", nodrošinot Latvijai pirmos punktus turnīrā un saglabājot izredzes uz ceturtdaļfinālu. Taču arī tas pirms čempionāta tika ielikts ļoti tālā - tikai Valteram, pakāpjoties uz Saboņa pleciem, aizsniedzamā - plauktā.
Patiešām, šveiciešiem Edgars Masaļskis ir gandrīz vai kā lāsts - pēdējās trijās spēlēs pa viņa vārtiem šie ir metuši 104 reizes, bet iemetuši tikai trīs golus. Latvijas aktivitāte bijusi krietni mazāka - 64 metieni, taču produktivitāte krietni labāka - 5 gūtie vārti.
Tomēr paļauties tikai uz vārtsarga brīnumiem katrā mačā nevar. Arī pašiem jāvar pretinieku noturēt viņa zonā un ne tikai DDD (Dārziņš, Daugaviņš, Džeriņš) maiņai, bet arī pārējām. Diemžēl - vismaz pagaidām gaidīto sniegumu rāda ne visi. Ja no debitantiem daudz nevar rasīt (ar visu to Rodrigo Ābols ir gana labi sazīmējams laukumā), tad dažam labam pieredzējušajam der pat ļoti sapurināties.
Vienu spēli var uzvarēt arī vārtsargs, bet panākumus turnīrā gūst KOMANDA. Un īstās spēles komandai patiešām vēl tikai priekšā. Spēles, kurās nedrīkst atļauties vājuma brīžus, nedrīkst zaudēt. Ne tikai spēli, pat punktus. Vāciju, Austriju un Franciju vislabāk uzvarēt pamatlaikā. Citādi uzvarai par Šveici var nebūt īstās vērtības un var nākties sākt cīņu par palikšanu elitē. Pataupiet arī Kirova nervu sistēmu!
Lai nu ko, bet šoreiz mēs nevaram sūkstīties par kalendāru. Šādā saspringtā režīmā katra atpūtas stunda ir svarīga un mums to ir vairāk nekā pretiniekiem pirms izšķirošajām spēlēm.
Latvijas izlasei bija brīvdiena, kamēr Šveice cīkstējās ar Vāciju un pēc mazāk nekā 24 stundām bija jādodas laukumā pret mūsējiem. Tāpat sanāk ar Vāciju - vēlā vakarā mačs ar Zviedriju un otrā vakarā pret Latviju, kamēr mūsējiem atkal bija brīvdiena. Vien cīņā pret austriešiem niecīga priekšrocība būs pretiniekiem, jo Beļavska padotajiem spēku atjaunošanai būs mazāk par 17 stundām. Tāpēc vien būtu grēks neizmantot šo nelielo priekšrocību.
Tas varbūt pavērtu ceļu arī pa tiešo kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Ja ceturtdaļfinālā iekļūst Latvija, tad tur netiek Šveice. Otrā apakšgrupā kārtis kā profesionāli krupjē ir sajaukuši baltkrievi un slovāki arī var palikt aiz ceturtdaļfināla barjeras... Tālāko jau noteiks rēķināšana un arī katras komandas Prāgā paveiktais. Lai īstenotu šo sapni, slovāki mums jāapsteidz par četrām, bet Šveice - par piecām vietām. Sarežģīti, bet ne nereāli... Vismaz uz šo brīdi.
Ja nesanāks, varbūt nebūsim pārāk bargi ne pret izlases galveno treneri Aleksandru Beļavski, ne pret spēlētājiem, kas piedalījās šajā čempionātā. Viņi izdarīja, ko varēja, bet augstāk par... uzlēkt nevarēja. Latvijas hokeja apcirkņi nav ne plaši, ne dziļi, bet Prāgā no izlases Soču varianta trūkst vairāk nekā puskomandas - Kristera Gudļevska, Georgija Pujaca, Artura Kuldas, Oskara Bārtuļa, Mārtiņa Karsuma, Zemga Girgensona, Ronalda Ķēniņa, Ginta Meijas, Jura Štāla, jā, arī Vitālija Pavlova, Ralfa Freiberga... Ar Sandi Ozoliņu, Arvīdu Reķi un Herbertu Vasiļjevu izlases treneri rēķināties vairs nevar. Jārēķinās ar tiem, kas ir un kas grib. Tieši griba ir tā, kas parastu hokejistu mēdz padarīt par ļoti labu hokejistu. Negribētāji lai turpina laizīt brūces.
