Sadaļas Sadaļas

Arturs Vaiders: 2014. Par ziloņa ilkni un skudru

2014.bija īpašs gads. Tā sākumā bija XXII ziemas olimpiskās spēles, kurās uzliesmoja tikai četri no pieciem olimpiskajiem apļiem, bet vasaras karstumā, kad Brazīlijā ir ziema, tur notika Pasaules čempionāts (tagad biežāk dēvēts par Pasaules kausu) futbolā. Septembrī pasaules spēcīgāko komandu noskaidroja vēl divās ļoti populārās spēlēs basketbolā un volejbolā. Latvija pa īstam bija iesaistīta tikai februāra notikumos.

Tiesa, arī futbols vasarā gandrīz visus paņēma savā varā, kā jau karalim pienākas. Kaut no mūsējiem uz Brazīlijas laukuma tika viens pats jaunais futbolists Linards Lazdāns, kas finālmačā laukumā izveda Miroslavu Klozi.

Basketbolā un volejbolā, kur mums ir gan tradīcijas, gan panākumi, pagaidām pasaules čempionāti ir bijuši daudz tuvāki kā futbolistiem. Par nožēlu Metsasissu un  citiem Mežavilka tēliem, tikai ne 2014.gadā  notikušie.

Tāpēc mūsu sporta kulminācija bija ziemas olimpiskās spēles. Dārgākās ever. Latvija  ne tikai pēc dalībnieku skaita, bet arī pēc sasniegumiem jau ir ierindojama vidēja lieluma ziemas sporta lielvalstu pulkā. Gan vienā (58 dalībnieki), gan otrā (4 medaļas) variantā Sočos bijām labāko divdesmitniekā...

Taču daļā pasaules arī šīs ziemas spēles, tāpat kā daudzas iepriekšējās, pagāja īpaši nepamanītas – piedalījās 88 valsts un tikai 26 no tām tika pie medaļām. Diez vai Vanesas Mejas starts kalnu slēpošanā radīja šo spēļu bumu Taizemē, tāpat kā Kenijā (šoreiz gan nebija dalībnieku) vai Togo joprojām nav iecienījuši distanču slēpošanu... Toties mums ir Siguldas trase, kas dāvāja četrus medaļu komplektus un kopā uz Latviju ar medaļām atbrauca 9 sportisti (teju vai katrs sestais!). Un mums ir hokejs uz ledus! Tikai Sočos Kanādas premjers Stīvs Hārpers beidzot apjauta, kāpēc pirms pusgada Latvijas prezidents Andris Bērziņš viņam uzdāvināja mūsu izlases formas kreklu... Ne velti par Gada sportistu tika atzīts Martins Dukurs, par Gada komandu – Latvijas hokeja izlase, par gada „minikomandu” – Oskara Melbārža bobsleja četrinieks, par Gada treneri - Sandis Prūsis.

Lielā mērā tieši konkurentu olimpiskā akcenta dēļ nedaudz ēnā palika pat Ernests Gulbis, kas pasaules tenisa rangā uz brīdi ielauzās labāko desmitniekā. Sasniegums, kuru tuvākajā laikā var atkārtot tikai viņš pats. Nu varbūt Jeļena Ostapenko, kas Vimbldonā uzvarēja junioru turnīru. Tāpat Jeļena Prokopčuka, kas Ņujorkā finišēja „tikai” ceturtā, taču viņu abu vārdi pasauli pāršalca daudz jaudīgāk. Lai būtu vēl dzirdamāk, Ļenai Ņujorkā pietrūka 17 sekunžu līdz pjedestālam, bet Ērnijam vēl divu uzvaru „Roland Garros” – pusfinālā pār Novāku Džokoviču un finālā pār Rafelu Nadalu. Bet varbūt nekā nepietrūka. Vienkārši mēs par daudz gribam.

Paēnā palika arī Māris Štrombergs, kas tagad uzskatāms par pasaules titulētāko BMX braucēju, jo beidzot uz plaukta ir visu nozīmīgāko pasaules sacensību galvenās trofejas – olimpiskajiem, pasaules un Eiropas tituliem tika pievienot arī ASV seriāla GP. Taču pasaules zelts izpalika. Tāpat kā Eiropas zelts mūsu bīčistiem Aleksandram Samoilovam un Jānim Šmēdiņam, kas otro gadu noslēdza ar pirmo vietu pasaules rangā.

Varbūt pasaules tā ir iekārtota jau kopš Noasa laikiem, un medaļas futbolā, basketbolā, volejbolā, 100 metru skrējienā ir sadalītas 100 gadus uz priekšu. Mums atliek BMX, skeletons, bobslejs un reizēm šķēpa mešana...

Ir tā, kā ir. Dzīvojam tādos platuma un garuma grādos, kur reti kuru interesē Austrālijas un Dienvidāfrikas regbistu cīņas un vēl retāk Indijas un Pakistānas kriketistu mačs vairāku dienu garumā. Toties ir ledus, par kuru 2/3 pasaules valstu nav galīgi nekādas nojēgas, un futbols pie mums nav karalis. Pēc aizvadītā gada tas drīzāk ir hokejs (precīzāk – hokejs uz ledus). Turklāt mūsu hokejs gan Sočos, gan Minskā iekaroja respektu. Kā nekā Sočus Latvija izlase atstāja vēlāk nekā no zelta bļodām ēdošā Krievija!

Viens pasaules mēroga pasākums notika arī Latvijā. Nāciju kauss motokrosā šoreiz risinājās Ķeguma trasē. Motokrosā tā ir viena no virsotnēm. Par tā atvešanu uz Latviju roku var spiest daudziem, taču vispirms to vajadzētu darīt Salvim Freimanim. Bez viņa „Zelta zirgs” nebūtu tāds, kāds tas tagad ir, un nebūtu arī šo sacensību. Tāpat kā padomju laikos arī šoreiz Latvija parādīja, ka augstā līmenī spēj sarīkot gan Pasaules koru olimpiādi, gan Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanu, gan Nāciju kausu motokrosā. Arī pasākumus, kas pirmkārt domāti pašu sportotgribēšanai – Vienības braucienu, Rīgas maratonu, Stipro skrējienu, dažādus riteņbraukšanas, orientēšanās seriālus. Vēl jau mākam paņemt arī svešu naudu – kā Rīgas „Dinamo” vai VEF. Bet reizēm kaut kas arī nojūk – kā Latvijas „Grand Prix” spīdvejā Rīgā. Labi, ka izglāba Daugavpils.

Šis gads Latvijas sporta vēsturē ieies arī ar vairākām tumšām svītrām. 2014.gadā bija neparasti daudz dopinga skandālos ierauto – sākot no Vitālija Pavlova un Ralfa Freiberga Sočos un beidzot ar diviem „zālītes pīpētājiem” basketbolistiem (Kristapam Zeidakam un Robertam Stumbrim) Igaunijā.

Ar septiņiem gadījumiem (vēl arī biatlonists Edgars Piksons, pauerliftingists Austris Šaicāns, hokejists Roberts Maslovskis ) reizēm būtu pieticis 10 gadiem. Katrs no tiem atšķiras, taču galīgi bez atbildības dažos gadījumos nav arī mediķi... Ne jau vienmēr sportisti visu dara „uz savu galvu”. Basketbolistu gadījums atšķiras un tas atkal met ēnas deķi pāri visam Latvijas basketbolam un arī sportam kopumā, jo katram atsevišķi ar to tikt galā neizdosies.

Ne mazāk kā tā saucamie totalizatoru skandāli. Kā izrādās, spēļu sarunāšanā netiek smādētas summas, sākot no 100 eiro un beidzot ar... To var tikai minēt. Iekrita basketbolists Artūrs Suhanovs, paņēma ciet Daugavpils „Daugavas” grupējumu. Vai būs arī kaut kas taustāmāks par pirksta pakratīšanu un diskvalifikāciju, sekosim notikumiem. Līdz šim vairāk bijis tikai troksnis, tāpēc arī „darījumi” turpinājušies.

Tikai dziesmā dzied, ka gads ir balts no abiem galiem. Arī aizejošais tāds nebija. 1.janvāra rītā peldējos jūrā. Un ne jau Karību, bet 2013.gada 31.decembrī stādītais ceriņš zaļo tikpat labi kā 30.aprīlī pārceltais... Tas attiecas arī uz sportu. Jo bija ne tikai balts prieks, bet arī melni sarūgtinājuma brīži. Aizgāja tādas mūsu sporta leģendas kā basketboliste Dzidra Uztupe-Karamiševa, volejbolists Genādijs Meščerskis, riteņbraucēja Baiba Caune-Morzika, basketbolists Visvaldis Eglītis, hokeja treneris Gunārs Rozenbergs, sporta organizators Imants Ramuts. Tikai dziesmā gads ir balts no abiem galiem. Tāds tas ritējums. Vienas zvaigznes izdziest, citas iemirdzas. Kā šķēpa metējs Gatis Čakšs, svarcēlāja Rebeka Koha, hokejists Kristers Gudļevskis, basketbolists Kristaps Porziņģis, futbolists Jānis Ikaunieks, airētājs Roberts Akmens, universālā Tīna Graudiņa.

Jāspēj priecāties gan par ziloņa ilkni, gan par skudru, kas pārvar ziloņa pēdas nospiedumu. Jāprot priecāties par to, kas mums ir – par uzvarām un medaļām, lai arī savdabīgos veidos. Bet arī tajos, lai uzvarētu, jābūt lielmeistaram. Tāpat kā ātrslidošanā, kur mums ir tikai viens slidotājs, vai kalnu slēpošanā, kur knapi, knapi īstu slaloma trasi uz mūsu augstākā kalna var salikt. Jo ne jau zāles zaļums nosaka futbolistu vārtu gūšanas instinktu un ne jau kalnu smailes augstums garantē olimpisko medaļu.

Jāprot priecāties par to, kas mums ir. Gads bija labs un par to - Paldies!

Sekmīgu un veiksmīgu 2015.!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt