Ar māsu izmisuma zonā. Evijas Unāmas stāsts un uzsaukums

Es apsolīju neklusēt. Kad sēdēju viņai līdzās mazajā palātā, turot viņas trauslo,  karsto rociņu, klausoties viņas saraustītajā elpā, cieši apsolījos neklusēt par to ceļu, pa kuru bija jāiziet viņai - manai māsai. Nosolījos nepieņemt kā normu milzīgās sāpes, izmisumu un ciešanas. Klusi raudot, solīju darīt visu, lai pārcirstu to mezglu, kas žņaudz ikvienu, kurš tiek ierauts šīs necilvēcīgās sistēmas valgos. Sistēmas, kur bezspēcīgs katrs tajā esošais – pacients, tuvinieks, sanitārs, medmāsa, ārsts... Sistēmas, kuru radījuši esam mēs paši, cilvēki. Nedomājot par cilvēkiem tajā. 

Viens vēzis jau bija pārvarēts

Māsai pirms dažiem gadiem izoperēja agresīvu ļaundabīgu audzēju krūtī. Šķita, ka viss būs labi, tomēr slimība atgriezās.

Pirms pusgada viņa sāka sūdzēties par regulārām, spēcīgām galvassāpēm. Iesākumā viņa tās ārstēja ar visparastāko ibumetīnu, bet, kad juta, ka tas nepalīdz, pierakstījās rindā pie neirologa. Tiesa, savu kārtu tā arī nesagaidīja, jo vienudien kļuva pavisam slikti un viņa mājās saļima. Ātrie vest uz slimnīcu atteicās, ieteica turpināt dzert to pašu ibumetīnu. Tajā dienā, pēc kāda laika, lēkme atkārtojās. Ātros vairs nesaucām un uz uzņemšanu aizvedām paši. 

20 dienas ar diagnozi - meningīts

Todien šķita, ka sēžam mūžību uz neērtajiem beņķiem Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) uzgaidāmajā telpā,  gaidot, kad kāds mums pievērsīsies. Tramīgi vaktēju māsu, kas ik pa laikam masēja sāpošo galvu. Šī “mūžība” beidzās tikai pēc stundas -  māsu uzaicināja uz apskati. Viņu izmeklēja pamatīgi, bet līdz precīzai diagnozei tā arī netika. Mēs tikmēr sēdējām turpat uzgaidāmajā telpā un gaidījām ziņas. Ap vieniem naktī māšuks atsūtīja īsziņu. Tiek pieļauts, ka tas varētu būt meningīts un ir norīkojums viņu ievietot RAKUS neiroloģiskajā nodaļā.  

Pa slimnīcu māšuks nodzīvoja kādas 20 dienas. Likās, ka paliek labāk. Lai arī galvassāpes dažbrīd atgriezās, mierinājām ar domu, ka meningīts jau tik vienkārši nav pieveicams. Pacietību un mieru vajag. Tomēr, izrakstot no slimnīcas, ārsti jau bija nonākuši līdz patiesajai diagnozei, ka, visticamāk, situācija nav tik rožaina un ir karcinomatozs meningīts. Nozīmēja pēc izrakstīšanās konsultāciju pie onkologa un čupu ar zālēm.  

Tuvinieki slimnīcā - niecības

Todien jau no rīta jutu nemieru. Lai gan māšuks jau pāris dienu bija mājās un ne tai sliktākajā omā, savam bērnam pēc skolas liku doties pie viņas. Vienkārši pabūt kopā, kamēr es no darba atgriežos.  Un labi, ka tā.  Darbā, sapulces laikā, saņēmu izmisušu sava bērna zvanu - māsa kritusi un nu runā nesaprotamā valodā. Ceļu pie māsas neatceros. Neatliekamie atbrauca zibenīgi, un māsu smagā stāvoklī aizvedām atkal uz slimnīcu.  Vēl viena pusnakts tiek sagaidīta uzgaidāmajā telpā, neziņā. Līdz dežurante pie kases lodziņa apžēlojas un iedod uzņemšanas nodaļas dežūrārsta telefonu. Izrādās, māsa sen jau aizvesta uz neirovaskulāro nodaļu.  Tuvinieku klātbūtne aiz durvīm ir mazsvarīga. Tie nav jāinformē.

Tikpat liela niecība sajutos, kad zvanīju uz šo nodaļu. Sieviete, kas pacēla klausuli, bez liekām ceremonijām paaugstinātā toņkārtā sakliedza, ka šobrīd es traucēju viņas darbu un nekādu informāciju par tikko ievesto pacienti man nesniegs.  Neesot viņas pienākums un to liedzot arī jaunā datu regula. Ja gribot uzzināt viņas stāvokli, lai nākot apmeklētāju laikos un runājot ar ārstējošo ārstu. Kad mēģināju noskaidrot, kā sauc viņas ārstējošo ārstu, un  bilst, ka zvanu no tālruņa, kas uzrādīts māsas medicīniskajā kartē, sieviete nometa klausuli.

Uz ķīmijterapiju smagā stāvoklī

Ārstējošā daktere gan bija laipna. Neiebilda arī šad tad aprunāties telefoniski. Māsu “stabilizēja”, bet pārliecība par smago diagnozi nostiprinājās. To apstiprinājis arī izsauktais onkologu konsīlijs.  Māsu atkal izrakstīja no slimnīcas. Ar norādi – ģimenes ārsta uzraudzībā un datumu ķīmijterapijas uzsākšanai.   

Ko tu darītu, ja redzētu, ka tavam cilvēkam paliek arvien sliktāk? Kad aizdomas par visbriesmīgāko scenāriju apstiprinās?  Protams, meklētu risinājumu.  Es neesmu ārste, tāpēc paļaujos uz ārstu profesionalitāti. Tas man pašai vienmēr ir palīdzējis tikt “uz pekām”. Tāpat kā drosme uzdot jautājumus un saņemt, iespējams, nepatīkamas atbildes. Bet – labāk zināt, nekā šaubīties. Kad pēc pēdējā izraksta onkologu konsīlijs bija nozīmējis ķīmijterapiju, redzot māsas arvien smagāko stāvokli, apšaubīju, vai viņa spēs to izturēt. Tāpēc zvanīju šī konsīlija vadītājam ar jautājumu – vai tiešām viņai to vajag un vai tas viņai palīdzēs? Saņēmu viennozīmīgu apstiprinājumu ar piebildi – izvairīšanās no terapijas būtu neprātīgs solis. Ir jāmēģina. 

Šis tomēr nebija labs lēmums. Māsu vedām ar savu transportu. Līdz tam dabūjām viņu nest. Māsai ceļojums atkal uz slimnīcu izsauca nākamo lēkmi. Jau bijām iestājušās ķīmijterapijas nodaļā, kad redzēju, kā viņa ratiņkrēslā, gaidot, kad tiks aizpildīti dokumenti, lēnām sagumst un ķer pie galvas...

Lūdzos medmāsai, lai ļauj māsu atguldīt, pretī saņēmu strupu norādi – nevar, papīri vēl nav sarakstīti...

Vai tev ir kādreiz sāpējusi galva – tā, ka jāvemj no sāpēm, kad šķiet: galvā kāds nerimis cērt ar lauzni – tā, ka tūlīt, tūlīt tā sašķīdīs tūkstoš drumstalās un acu āboli izsprāgs. Tā, ka nelīdz nekas – ne tabletes, ne aukstas kompreses, ne pašiedvesma. Tad zini – šīs sāpes ir nieks, salīdzinājumā ar tām, ko juta viņa.  Viņa sāpju lēkmēs pa laikam zaudēja samaņu, kad attapās, runāja nesaprotamā “mēlē”, teikto uztvēra ar grūtībām un lūdzās – salikusi rokas lūgšanā, savā “pupiņvalodā” raudot, lūdza, lai palīdz... Zāles, kas bija iepriekš izrakstītas, nekādu efektu vairs nesniedza. 

Ķīmijterapeite, ieraugot māsas stāvokli, bija šokā un kategoriski noraidīja terapijas iespējamību, nosakot, ka šim cilvēkam ir nepieciešama tikai paliatīvā aprūpe.

Gulta nepieciešama citam. Rinda

Pieprasīja māsu nekavējoties vest prom no nodaļas, jo gulta nepieciešama citam pacientam, kas gaida rindā.  Skrēju pēc palīdzības uz paliatīvās aprūpes nodaļu divus stāvus zemāk. Velti.  Arī tur ir rindas. Uz vietu var cerēt vien pēc pāris nedēļām. Minimums. 

Stāvēju Onkoloģiskās klīnikas trepēs un raudādama menedžēju transportu, ar ko māsu vest uz māju. Nu jau guļošu. Paralēli izmisīgi domāju, kur dabūt ārstu, kas izvērtē viņas stāvokli un zāles – lai mazinātu metastāžu radīto tūsku, kas izsauca tās vājprātīgās sāpes.  Traģiskākais, ka biju slimnīcā, kur neatradās neviens ārsts, kas spētu sniegt palīdzību. 

Mājupceļā viņai atkal uznāca sāpju lēkme. Izsaucām ātros jau braucot. Māsu nemaz nenesām dzīvoklī. Neatliekamos sagaidījām pagalmā, samāriešu mašīnā.  Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests aizveda viņu atpakaļ uz uzņemšanu Gaiļezerā.  Mazā brauca kopā ar mammu. Turēja roku, mierināja. Māšuks bija satraucies par savu rokassomiņu. Tajā zāles, telefons, maks un dokumenti. Baidījās, ka nepazūd.

Uzņemšanā māšuku un viņas meitu pamatīgi nolamāja – te nav nekāds aprūpes dienests, kāpēc braucāt šurp! –

negribīgi pieņēma māsu, bet mazajai lika gaidīt aiz durvīm. Ne zāles, ne personiskās mantas atstāt neļāva.  Ko ar viņu dara, nezinājām līdz pat kārtējai naktij, kad, izmisīgi zvanoties, beidzot noskaidrojām, ka diennakts tumšo daļu viņa pavadīs uzņemšanas nodaļā.  Bez ūdens, bez ēdiena un bez obligātajām zālēm...

No rīta mums pavēstīja, ka viņa tikko tomēr aizvesta uz Latvijas Onkoloģijas centra (LOC) paliatīvo nodaļu.  Atviegloti uzelpojām. Jā, tas nozīmēja, ka kādam pacientam tika atlikta iespēja tikt pie šīs aprūpes... 

10 dienas

Māšuks nodaļas gultā sagaidīja tīri smaidīgs. Sašpricēta “redzēja multenes” un stāstīja mums, ka soma pazudusi.  Rokas pie plaukstas locītavām bija tumši sārti zilganas. Neko no naktī notikušā neatcerējās. Vien to, ka uzņemšanā viņa bija centusies atrast savas mantas, lai iedzertu zāles. Tur neviens neauklējās -  ņēma un piefiksēja pie gultas.  

Māsas ārste runāja lēnām, kā pārliecinoties, vai tiešām uztveru, ko saka.  Kad nespēju novaldīt asaras, apklusa un pacietīgi gaidīja, līdz nomierināšos. Dzirdēju to pašu, ko iepriekš, ka stāvoklis ļoti smags, iespēju atlabt nav, šobrīd var tikai atvieglot viņas ciešanas, piemeklējot atbilstošākas zāles. 

Un tad TAS jautājums – vai zinu, ka maksimālais uzturēšanās laiks nodaļā ir 10 dienas? Iesākumā šo jautājumu nesapratu. Vai māsai atlikušas desmit dienas!? - Nē, maksimums desmit dienās piemeklēs viņai atbilstošākās zāles, un tālāk mums jātiek galā pašiem...  Atgriezās  panika. Ko nozīmē – jātiek galā pašiem? Viņai liek sistēmas, špricē, novēro, maina zāles, palielina pretsāpju devas. Ārste vien līdzjūtīgi piebilda, ka pēc izrakstīšanās varot iestāties rindā un tad vēlreiz tikt nodaļā... 

Tās dienas atceros kā pamatīgu riņķa danci starp mājām, darbu, Gaiļezera slimnīcu un privātajām klīnikām – meklējot risinājumu pēc tām noliktajām 10 dienām. Māšukam tikmēr palika arvien sliktāk. Viņa pārsvarā gulēja. Ēda un dzēra maz. Vienīgais mierinājums, ka viņai vismaz vairs nesāpēja. 

Tikai tajā – LOC Paliatīvās aprūpes nodaļā -  uz mirkli sajutām patiesas rūpes par cilvēku. 

Dienā, kad viņu izrakstīja, māšuks jau vairs nesaprata ne to, kur ir, ne to, kur viņu ved. Mēs “izvēlējāmies” privāto aprūpes centru, kas nodrošināja gultas vietu, medmāsu, ārstu divreiz nedēļā un aprūpes personālu. Par pārējo bija jāgādā pašiem. Tiesa, arī tajā tikt nebija vienkārši. Nācās “piemaksāt”. Jo rindas. 

Pēc desmit dienām māsa saullēktā nomira. 

Neklusē. Stāsti

Nē, es neesmu vēl izsāpējusi viņas aiziešanu. Tas nebūs ne ātri, ne viegli. 

Bet es, tāpat kā ikviens saprātīgs cilvēks, vēlos izbeigt šo prātam neaptveramo un cinisko attieksmi pret smagi slimiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem. Izmainīt sistēmu, kas spēj samalt pat pašu drosmīgāko un stiprāko. Kritizēt, vaimanāt – cik viss ir slikti! – nav liela māksla. Beidzot vajag iesaistīties! Kopā meklēt risinājumu, atrast atbildīgos, uzraudzīt, lai darbs tiek padarīts godprātīgi, lai solījumi nav tukši. 

Tu nezini, kas ar tevi būs rīt vai parīt. Neviens nav mūžīgs. Bet katrs ir pelnījis aiziet ar cieņu.  

Piecelies un nāc līdzās. Atbalsti. Dalies. Neklusē. Stāsti. 

[email protected]

17 komentāri
Silvija Zemīte
Visdziļākā līdzjutība visiem, kam nācies šīs necilvēcīgās situācijas pārdzīvot. Ļoti nomāc šī bezpalīdzības sajūta un patiesībā neredzu reālu iespēju, kā to mainīt. Un jāmaina ir nekavējoši nevis kautkad nākotnē. Bet kā? Un - kas ir noticis ar cilvēkiem - mediķiem,ka viņos ir zudusi laipnība un līdzjutība? Kāpēc jāstudē medicīna, ja nav vēlēšanās palīdzēt? Cerība uz lielu naudu? Ja tā ,tad nožēlojami..
Anonīms lietotājs 34887
Nevajadzētu aizmirst, ka ikkatrā sistēmā problēmām visai bieži ir vārdi un uzvārdi.
Inga Strode
Mīļie cilvēki! Diemžēl tas ir "standarta" stāsts mūsu dzīvē! Ja jums nebūs iekrāta naudiņa, tad nāksies mirt lielās mokās. Ja būs iekrāta-tad varēsiet kaut kā apmānīt sistēmu un tās nelaimīgās 10 dienas slimnieku "iemānīt" tajā vai citā slimnīcā vai saukt "ātros", kas pieliek sistēmu. Jo radiniekiem taču ir darbs un radinieks taču nav medmāsa, kas prot sniegt med.palīdzību! Bet veselības sistēmā tas nevienu neinteresē! Tur 1) uzstāda nepareizu diagnozi; 2)par šo diagnozi neatbild un neatzīst savu kļūdu,3)jau ir par vēlu un izraksta slimnieku uz mājām nomiršanai sāpēs un bezpalīdzībā. Un tā ir baisā patiesība mūsu 21.gadsimtā! Personīgi pieredzēts.
Dace Lukevica
Izlasīju.....atsauca atmiņā notikumus pirms diviem gadiem.Arī tad ja neesi vēža slimnieks,bet ir kāda cita smaga kaite,nākas saskarties diezgan dīvainu attieksmi no medicīnas darbinieku puses. Sāpi mazina,ka beigās arī satiec jaukus un atsaucīgus cilvēkus.Tajā skaitā medicīnas darbiniekus. Cenšos saglabāt pozitīvu attieksmi. Bet zinu kādu slimnīcu,kur nekad nevajadzētu ievietot savus tuviniekus.....Rīgas 1.slimnīcas īslaicīgās aprūpes nodaļa....... un nav nozīmes, vai esi tajā nodaļā par maksas vai bez maksas.Bet protams,kurš tad to iepriekš var zināt.....
Anonīms lietotājs 18482
Cik zinu, arī tādam vecam un sen nestrādājošam kopjamam var noformēt invaliditāti, un tad sociālajos uzreiz atrodas gan kopēji, kaut uz stundām, gan pabalsts, gan transporta pakalpojumi aizvest pie ārsta un citur. Protams, ne katru dienu, bet ja kaut reizi pāris mēnešos aizved pie ārsta, arī tas ir labi. Vajag interesēties.
Marika Zelča-Čerāne
Jau kādu laiku briestu pastāstīt savu stāstu, ko piedzīvoju gandrīz 2 gadus (2013.-2014.) kopjot mammu, kura pēc insulta bija palikusi uz gultas guloša, jāgroza arī pa nakti, lai neveidojas izgulējumi (pēc 1 nedēļas slimnīcā un 2 nedēļām soc.aprūpes iestādē - 1.slimnīcas 17.korpuss - viņai bija sākuši veidoties izgulējumi, ko mājās 2 mēnešu laikā sadziedējām), vienmēr jābūt mājās, lai sniegtu palīdzību. Paralēli tas ir stāsts par 3 bērnu ģimeni, kur tajā laikā, kad tas notika jaunākajam bērnam bija 9 mēneši, vidējam 3 gadu mēn, vecākajam 8 gadi, kad skola bija Kad intersējāmies pie soc.darbiniekiem par kādu palīdzību, tad mums paziņoja, ka mums "nekas nepienākoties", jo es taču sēžot mājās (bērna kopšanas atvaļinājumā) un varot apkopt arī mammu... Mekējām cilvēku (-us), kas varētu nākt palīgā, bet tas ir atkal stāsts, kas pieteicās un ka ar to gāja... Rezultātā izdegu, atkopšanās prasīja vairākus gadus. Tad aizgāju studēt medicīnu un no šī aspekta arī būtu ko teikt.
Anonīms lietotājs 18482
Čakša teica, ka viss esot kārtībā. Nu, vismaz viņai viss esot kārtībā - gan pie ārsta varot tikt, gan uz izmeklējumiem un visu pārējo, ko tikai vajag - algas pielikumus taču saņēma regulāri.
Sandra Gotlaufa-Orozco
Asaras birst, lasot...Lai Dievs atvieglo Jūsu ciešanas un to traumu, kas bija jāpiedzīvo gan Jums, gan viņas meitiņai. Vismaz tagad māsa ir tur, kur nepastāv ciešanas un kur reiz būsim mēs visi. Es patiešām ceru, ka sistēma iekustēsies un mainīsies uz labo pusi - neiespējami iedomāties kaut ko, kas būtu vēl cietsirdīgāk, nekā pazemot agonijā mirstošu cilvēku un viņa tuviniekus.
ieva Strode
Tēvs sūdzējās par apetītes zudumu...galu galā aizgāja pie endokrinoloģes, kas viņu ievilka diabēta zāļu izpētes programmā tā vietā, lai veiktu izmeklējumus. Kad 2017.gada janvārī tēvs palika dzeltens, viņu no ģimenes ārstes kabineta hospitalizēja. Stradiņos nogulēja 2 vai pat 3 nedēļas- izmeklējumi, analīzes, operācija bez rezultāta un arvien skaidrāka diagnoze- aizkuņģa dziedzera vēzis, kurš 4 mēnešus tika ārstēts kā diabēts ar eksperimentālām zālēm.... Tālāk tēvs mēģināja "atkopties" dzīvodams pie manis, tad atkal 2 vai 3 hospitalizācijas pēc vemšanas, pēc drudža, pēc caurejas un vemšanas...pēdējā hospitalizācjia bija maijā, operācija ar kuras palīdzību mēģinājām vēl laimēt mazliet laika kopā...piedzīvojām i mētāšanu pa nodaļām, i ātro atbildi 'ka nav jau jēga vest", ka nav viegli atrast mediķi, kas atnāks uzlikt sistēmu, kur un kā dabūt izrakstītās zāles, kas pa retam parādās 1 aptiekā... kā jāmelo, lai mājās, ārpus ĢĀ darba laika būtu, kas konstatē cilvēka nāvi...
Anonīms lietotājs 34780
Sāp sirds šo lasot, bet nespēju pat iedomāties, cik sāpīgi bijis Jums! Nav nekā briesmīgāka, kā just vistuvākā cilvēka ciešanas un nespēt viņam palīdzēt. Paldies, ka dalījāties, paldies, ka atklājat šo problēmu - prātam neaptverama cietsirdība un sistēmas absurds, kas jāceļ gaismā un jāsalabo!
Zigrīda Āre
Mana pieredze rāda, ka vienam no radiem ir jāuzņemas atbildība par visu, kas notiek ar slimnieku. Ārstam slimnieks ir tikai vairāk vai mazāk traucējošs garajā rindā. Ja radinieks cīnīsies, kaut kas būs. Ja necīnīsies, tad būs tikai nabagmāja, pat ja tā būtu izremontētā 1. slimnīcá. Pieredzēju gan slavenās 10 dienas, pēc kurām pilnīgi nekustīgu cilvēku izmeta no slimnīcas, gan iespēju pašai pieņemt ārsta lēmumus, gan medmāsas izsniegtu marli ar jodu, ko uzlikt uz izgulējuma, gan daudz ko citu. Radiniekam bez kārtīgas naudas neiztikt. Periodiski arī darbs jāliek malā. Sarkano krustu un tamlīdzīgus kaktu kantorus neieteiktu nevienam. Manai mammai paveicās, viņa varēja beigās dzīvoties pa māju.
Linda Rosa
Ak, Dievs, cik sāpīgi un skumji! No sirds jūtu līdzi Jūsu sāpēm! Lai Dievs atvieglo Jūsu ciešanas! Jūsu māsai nu ir viegli un labi. Lai tas ir par mierinājumu.
Diāna Sirmā (Bērziņa)
Visdziļākā līdzjūtība,Evij! Un maza piebilde no manis.Kad mēs aizvedām meitinu uz uzņemšanas nodaļu ar stiprām galvassāpēm,viņa vēma un dažu brīdi teica,ka tirpst sejiņā,kad dažu brīdi no sāpēm jau miga ciet-atnāca ārste un pateica tā-kas tad jums par vainu,ne viņa raud,ne kliedz,aizmigusi guļ.Viņa-bērnu ārste-pat neapjēdza,ka meitene jau gulēja tādā kā bezsamaņā.Un tad nāca nākamais solis.Vajadzēja ielikt svecīti,māsiņa( vai sanitāre) atnesa un tikko es gribēju atvērt vaļā to iepakojumu,kad viņa ieķērcās-ko jūs darīsiet,ar tādiem nagiem liksiet svecīti?Ar kādiem???Mums tagad katrai sievietei ir vai nu pieaudzēti vai skaisti savi nadziņi.Un man viņi ir ļoti īsiņi.Pat vēl īsāki,kā dažai labai dakterei(es tagad ļoti vēroju med personāla rokas).Māsiņa nelika svecīti un man neļāva to darīt,es skatījos uz savu bērnu,raudāju un tad lūdzu-es jums samaksāšu naudu,tikai ielieciet tad meitiņai to svecīti.Un daktere visu laiku sēdēja pie galda un rakstīja papīrus.
Anonīms lietotājs 34772
Ļaunākajam ienaidniekam nenovēlētu nokļūt šādā "veselības sistēmā"
Rasma Leimane
Jau izlasot diagnozi parnem sausmas,kur nu vel par attieksmi no medicinas sistemas puses. Nesaprotu kadi monstri tur strada, bet parcilvekiem tos nosaukt tiesam ir greks.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti