Ar māsu izmisuma zonā. Evijas Unāmas stāsts un uzsaukums

Es apsolīju neklusēt. Kad sēdēju viņai līdzās mazajā palātā, turot viņas trauslo,  karsto rociņu, klausoties viņas saraustītajā elpā, cieši apsolījos neklusēt par to ceļu, pa kuru bija jāiziet viņai - manai māsai. Nosolījos nepieņemt kā normu milzīgās sāpes, izmisumu un ciešanas. Klusi raudot, solīju darīt visu, lai pārcirstu to mezglu, kas žņaudz ikvienu, kurš tiek ierauts šīs necilvēcīgās sistēmas valgos. Sistēmas, kur bezspēcīgs katrs tajā esošais – pacients, tuvinieks, sanitārs, medmāsa, ārsts... Sistēmas, kuru radījuši esam mēs paši, cilvēki. Nedomājot par cilvēkiem tajā. 

Viens vēzis jau bija pārvarēts

Māsai pirms dažiem gadiem izoperēja agresīvu ļaundabīgu audzēju krūtī. Šķita, ka viss būs labi, tomēr slimība atgriezās.

Pirms pusgada viņa sāka sūdzēties par regulārām, spēcīgām galvassāpēm. Iesākumā viņa tās ārstēja ar visparastāko ibumetīnu, bet, kad juta, ka tas nepalīdz, pierakstījās rindā pie neirologa. Tiesa, savu kārtu tā arī nesagaidīja, jo vienudien kļuva pavisam slikti un viņa mājās saļima. Ātrie vest uz slimnīcu atteicās, ieteica turpināt dzert to pašu ibumetīnu. Tajā dienā, pēc kāda laika, lēkme atkārtojās. Ātros vairs nesaucām un uz uzņemšanu aizvedām paši. 

20 dienas ar diagnozi - meningīts

Todien šķita, ka sēžam mūžību uz neērtajiem beņķiem Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) uzgaidāmajā telpā,  gaidot, kad kāds mums pievērsīsies. Tramīgi vaktēju māsu, kas ik pa laikam masēja sāpošo galvu. Šī “mūžība” beidzās tikai pēc stundas -  māsu uzaicināja uz apskati. Viņu izmeklēja pamatīgi, bet līdz precīzai diagnozei tā arī netika. Mēs tikmēr sēdējām turpat uzgaidāmajā telpā un gaidījām ziņas. Ap vieniem naktī māšuks atsūtīja īsziņu. Tiek pieļauts, ka tas varētu būt meningīts un ir norīkojums viņu ievietot RAKUS neiroloģiskajā nodaļā.  

Pa slimnīcu māšuks nodzīvoja kādas 20 dienas. Likās, ka paliek labāk. Lai arī galvassāpes dažbrīd atgriezās, mierinājām ar domu, ka meningīts jau tik vienkārši nav pieveicams. Pacietību un mieru vajag. Tomēr, izrakstot no slimnīcas, ārsti jau bija nonākuši līdz patiesajai diagnozei, ka, visticamāk, situācija nav tik rožaina un ir karcinomatozs meningīts. Nozīmēja pēc izrakstīšanās konsultāciju pie onkologa un čupu ar zālēm.  

Tuvinieki slimnīcā - niecības

Todien jau no rīta jutu nemieru. Lai gan māšuks jau pāris dienu bija mājās un ne tai sliktākajā omā, savam bērnam pēc skolas liku doties pie viņas. Vienkārši pabūt kopā, kamēr es no darba atgriežos.  Un labi, ka tā.  Darbā, sapulces laikā, saņēmu izmisušu sava bērna zvanu - māsa kritusi un nu runā nesaprotamā valodā. Ceļu pie māsas neatceros. Neatliekamie atbrauca zibenīgi, un māsu smagā stāvoklī aizvedām atkal uz slimnīcu.  Vēl viena pusnakts tiek sagaidīta uzgaidāmajā telpā, neziņā. Līdz dežurante pie kases lodziņa apžēlojas un iedod uzņemšanas nodaļas dežūrārsta telefonu. Izrādās, māsa sen jau aizvesta uz neirovaskulāro nodaļu.  Tuvinieku klātbūtne aiz durvīm ir mazsvarīga. Tie nav jāinformē.

Tikpat liela niecība sajutos, kad zvanīju uz šo nodaļu. Sieviete, kas pacēla klausuli, bez liekām ceremonijām paaugstinātā toņkārtā sakliedza, ka šobrīd es traucēju viņas darbu un nekādu informāciju par tikko ievesto pacienti man nesniegs.  Neesot viņas pienākums un to liedzot arī jaunā datu regula. Ja gribot uzzināt viņas stāvokli, lai nākot apmeklētāju laikos un runājot ar ārstējošo ārstu. Kad mēģināju noskaidrot, kā sauc viņas ārstējošo ārstu, un  bilst, ka zvanu no tālruņa, kas uzrādīts māsas medicīniskajā kartē, sieviete nometa klausuli.

Uz ķīmijterapiju smagā stāvoklī

Ārstējošā daktere gan bija laipna. Neiebilda arī šad tad aprunāties telefoniski. Māsu “stabilizēja”, bet pārliecība par smago diagnozi nostiprinājās. To apstiprinājis arī izsauktais onkologu konsīlijs.  Māsu atkal izrakstīja no slimnīcas. Ar norādi – ģimenes ārsta uzraudzībā un datumu ķīmijterapijas uzsākšanai.   

Ko tu darītu, ja redzētu, ka tavam cilvēkam paliek arvien sliktāk? Kad aizdomas par visbriesmīgāko scenāriju apstiprinās?  Protams, meklētu risinājumu.  Es neesmu ārste, tāpēc paļaujos uz ārstu profesionalitāti. Tas man pašai vienmēr ir palīdzējis tikt “uz pekām”. Tāpat kā drosme uzdot jautājumus un saņemt, iespējams, nepatīkamas atbildes. Bet – labāk zināt, nekā šaubīties. Kad pēc pēdējā izraksta onkologu konsīlijs bija nozīmējis ķīmijterapiju, redzot māsas arvien smagāko stāvokli, apšaubīju, vai viņa spēs to izturēt. Tāpēc zvanīju šī konsīlija vadītājam ar jautājumu – vai tiešām viņai to vajag un vai tas viņai palīdzēs? Saņēmu viennozīmīgu apstiprinājumu ar piebildi – izvairīšanās no terapijas būtu neprātīgs solis. Ir jāmēģina. 

Šis tomēr nebija labs lēmums. Māsu vedām ar savu transportu. Līdz tam dabūjām viņu nest. Māsai ceļojums atkal uz slimnīcu izsauca nākamo lēkmi. Jau bijām iestājušās ķīmijterapijas nodaļā, kad redzēju, kā viņa ratiņkrēslā, gaidot, kad tiks aizpildīti dokumenti, lēnām sagumst un ķer pie galvas...

Lūdzos medmāsai, lai ļauj māsu atguldīt, pretī saņēmu strupu norādi – nevar, papīri vēl nav sarakstīti...

Vai tev ir kādreiz sāpējusi galva – tā, ka jāvemj no sāpēm, kad šķiet: galvā kāds nerimis cērt ar lauzni – tā, ka tūlīt, tūlīt tā sašķīdīs tūkstoš drumstalās un acu āboli izsprāgs. Tā, ka nelīdz nekas – ne tabletes, ne aukstas kompreses, ne pašiedvesma. Tad zini – šīs sāpes ir nieks, salīdzinājumā ar tām, ko juta viņa.  Viņa sāpju lēkmēs pa laikam zaudēja samaņu, kad attapās, runāja nesaprotamā “mēlē”, teikto uztvēra ar grūtībām un lūdzās – salikusi rokas lūgšanā, savā “pupiņvalodā” raudot, lūdza, lai palīdz... Zāles, kas bija iepriekš izrakstītas, nekādu efektu vairs nesniedza. 

Ķīmijterapeite, ieraugot māsas stāvokli, bija šokā un kategoriski noraidīja terapijas iespējamību, nosakot, ka šim cilvēkam ir nepieciešama tikai paliatīvā aprūpe.

Gulta nepieciešama citam. Rinda

Pieprasīja māsu nekavējoties vest prom no nodaļas, jo gulta nepieciešama citam pacientam, kas gaida rindā.  Skrēju pēc palīdzības uz paliatīvās aprūpes nodaļu divus stāvus zemāk. Velti.  Arī tur ir rindas. Uz vietu var cerēt vien pēc pāris nedēļām. Minimums. 

Stāvēju Onkoloģiskās klīnikas trepēs un raudādama menedžēju transportu, ar ko māsu vest uz māju. Nu jau guļošu. Paralēli izmisīgi domāju, kur dabūt ārstu, kas izvērtē viņas stāvokli un zāles – lai mazinātu metastāžu radīto tūsku, kas izsauca tās vājprātīgās sāpes.  Traģiskākais, ka biju slimnīcā, kur neatradās neviens ārsts, kas spētu sniegt palīdzību. 

Mājupceļā viņai atkal uznāca sāpju lēkme. Izsaucām ātros jau braucot. Māsu nemaz nenesām dzīvoklī. Neatliekamos sagaidījām pagalmā, samāriešu mašīnā.  Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests aizveda viņu atpakaļ uz uzņemšanu Gaiļezerā.  Mazā brauca kopā ar mammu. Turēja roku, mierināja. Māšuks bija satraucies par savu rokassomiņu. Tajā zāles, telefons, maks un dokumenti. Baidījās, ka nepazūd.

Uzņemšanā māšuku un viņas meitu pamatīgi nolamāja – te nav nekāds aprūpes dienests, kāpēc braucāt šurp! –

negribīgi pieņēma māsu, bet mazajai lika gaidīt aiz durvīm. Ne zāles, ne personiskās mantas atstāt neļāva.  Ko ar viņu dara, nezinājām līdz pat kārtējai naktij, kad, izmisīgi zvanoties, beidzot noskaidrojām, ka diennakts tumšo daļu viņa pavadīs uzņemšanas nodaļā.  Bez ūdens, bez ēdiena un bez obligātajām zālēm...

No rīta mums pavēstīja, ka viņa tikko tomēr aizvesta uz Latvijas Onkoloģijas centra (LOC) paliatīvo nodaļu.  Atviegloti uzelpojām. Jā, tas nozīmēja, ka kādam pacientam tika atlikta iespēja tikt pie šīs aprūpes... 

10 dienas

Māšuks nodaļas gultā sagaidīja tīri smaidīgs. Sašpricēta “redzēja multenes” un stāstīja mums, ka soma pazudusi.  Rokas pie plaukstas locītavām bija tumši sārti zilganas. Neko no naktī notikušā neatcerējās. Vien to, ka uzņemšanā viņa bija centusies atrast savas mantas, lai iedzertu zāles. Tur neviens neauklējās -  ņēma un piefiksēja pie gultas.  

Māsas ārste runāja lēnām, kā pārliecinoties, vai tiešām uztveru, ko saka.  Kad nespēju novaldīt asaras, apklusa un pacietīgi gaidīja, līdz nomierināšos. Dzirdēju to pašu, ko iepriekš, ka stāvoklis ļoti smags, iespēju atlabt nav, šobrīd var tikai atvieglot viņas ciešanas, piemeklējot atbilstošākas zāles. 

Un tad TAS jautājums – vai zinu, ka maksimālais uzturēšanās laiks nodaļā ir 10 dienas? Iesākumā šo jautājumu nesapratu. Vai māsai atlikušas desmit dienas!? - Nē, maksimums desmit dienās piemeklēs viņai atbilstošākās zāles, un tālāk mums jātiek galā pašiem...  Atgriezās  panika. Ko nozīmē – jātiek galā pašiem? Viņai liek sistēmas, špricē, novēro, maina zāles, palielina pretsāpju devas. Ārste vien līdzjūtīgi piebilda, ka pēc izrakstīšanās varot iestāties rindā un tad vēlreiz tikt nodaļā... 

Tās dienas atceros kā pamatīgu riņķa danci starp mājām, darbu, Gaiļezera slimnīcu un privātajām klīnikām – meklējot risinājumu pēc tām noliktajām 10 dienām. Māšukam tikmēr palika arvien sliktāk. Viņa pārsvarā gulēja. Ēda un dzēra maz. Vienīgais mierinājums, ka viņai vismaz vairs nesāpēja. 

Tikai tajā – LOC Paliatīvās aprūpes nodaļā -  uz mirkli sajutām patiesas rūpes par cilvēku. 

Dienā, kad viņu izrakstīja, māšuks jau vairs nesaprata ne to, kur ir, ne to, kur viņu ved. Mēs “izvēlējāmies” privāto aprūpes centru, kas nodrošināja gultas vietu, medmāsu, ārstu divreiz nedēļā un aprūpes personālu. Par pārējo bija jāgādā pašiem. Tiesa, arī tajā tikt nebija vienkārši. Nācās “piemaksāt”. Jo rindas. 

Pēc desmit dienām māsa saullēktā nomira. 

Neklusē. Stāsti

Nē, es neesmu vēl izsāpējusi viņas aiziešanu. Tas nebūs ne ātri, ne viegli. 

Bet es, tāpat kā ikviens saprātīgs cilvēks, vēlos izbeigt šo prātam neaptveramo un cinisko attieksmi pret smagi slimiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem. Izmainīt sistēmu, kas spēj samalt pat pašu drosmīgāko un stiprāko. Kritizēt, vaimanāt – cik viss ir slikti! – nav liela māksla. Beidzot vajag iesaistīties! Kopā meklēt risinājumu, atrast atbildīgos, uzraudzīt, lai darbs tiek padarīts godprātīgi, lai solījumi nav tukši. 

Tu nezini, kas ar tevi būs rīt vai parīt. Neviens nav mūžīgs. Bet katrs ir pelnījis aiziet ar cieņu.  

Piecelies un nāc līdzās. Atbalsti. Dalies. Neklusē. Stāsti. 

[email protected]

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti