Anda Rožukalne: Kāpēc Rēderam bija tiesības un pienākums izteikties ēterā par LTV valdes atlasi

Pats notikums ir būtisks, tā rezultāts pretrunīgs, neskaidrs, raisa aizdomas par nepietiekami precīzu Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma (EPLL) ievērošanu. Tāpēc sabiedriskā medija saturā ir jānodrošina daudzpusīga informācija un jāpiedāvā visi galvenie viedokļi un attieksmes.

Līdz Rēdera sniegtajam skatījumam sabiedrībai, kas ir simboliskais sabiedrisko mediju īpašnieks, nebija pieejams LTV darbinieku viedoklis par viņu medija vadītāju izvēli.

Jautājumu var analizēt indivīda līmenī, organizācijas un profesionālo pienākumu līmenī.

Individuālajā līmenī izteiksmes brīvības princips aizsargā tiesības paust viedokli, tās ietilpst cilvēka pamattiesību grupā: Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 10.pants, LR Satversmes 100.pants.

Viedoklis tika pausts interviju un aktuālo notikumu analīzes raidījumā, tātad viedokļa formātā.

Viedoklis bija skaidri definēts, neradot šaubas par tā paudēja interesēm vai piesaisti. Tas tika  skaidri nodalīts no pārējā satura gan kanālā, gan konkrētā dienā, gan konkrētajā raidījumā. Šāda prakse atbilst gan žurnālistikas profesionālās ētikas principiem, gan normatīvajos aktos noteiktajām tiesībām.

Tieši sabiedriskajam medijam, neatkarīgi no komerciālām vai citām interesēm, ir pienākums piedāvāt daudzpusīgu diskusiju, analizēt sarežģītas situācijas, piedāvāt neparastas un provokatīvas idejas. LTV bija jānodrošina un joprojām ir jāturpina uzturēt diskusiju, kuras fokusā ir būtiskas sabiedrības intereses. Kā nosaka būtiskumu? Pēc ietekmes pakāpes un ietekmēto skaita. Sabiedriskā medija vadība izraudzīšanās kvalitāte ietekmē visu Latvijas iedzīvotāju būtiskākās intereses.

Rēdera komentārs un konstruktīva risinājuma piedāvājums atbilst sabiedriskā medija uzdevumiem, ko definē sabiedriskais pasūtījums.

• nodrošināt satura plurālismu un mediju brīvību;
• nostiprināt pilsoniskās sabiedrības intereses un vērtības;
• nodrošināt žurnālista autonomiju (tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus par veidoto saturu);
• nodrošināt redakcionālo neatkarību;
• uzturēt daudzpusīgu, atbildīgu diskusiju u.c..

Gundaram Rēderam bija tiesības un pienākums savu nostāju paust sava medija saturā. Tā ir pierasta prakse situācijās, kad sabiedrisko mediju darbinieki iestājas pret to vadības lēmumiem, darbības stratēģijām. Sabiedrisko mediju darbinieki atklāti ir diskutējušu par finansējuma samazināšanu, piemēram, Dānijas sabiedriskajam medijam, britu BBC ir gara vēsture, kā tā darbinieki cīnījās pret diskriminējošu algu politiku, skaidroja žurnālistu darba specifiku (daži piemēri raksta piezīmēs).

Zemāk jēdzienu skaidrojumi un būtiskākie avoti:

Sabiedrisko mediju loma demokrātiskā sabiedrībā

Sabiedriskās apraides idejas aizsardzību un darbības pamatu nosaka Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 10. pants, kas definē izteiksmes brīvības nosacījumus. Šo aizsardzību nosaka vienošanās par apzinātu un atbildīgu valsts lēmumu nodibināt sabiedriskās apraides sistēmu, kas nodrošina plurālistisku audiovizuālu servisu [1]. 

Šajā kontekstā Eiropas Komisija nosaka ciešu saistību starp informācijas brīvu apriti un viedokļu brīvu izteikšanu. Tā piešķir sabiedriskajai apraidei īpašu uzdevumu, lai nodrošinātu plurālismu un veicinātu nacionālo kultūru. Turklāt tajā ir uzsvērta sabiedrisko raidorganizāciju neatkarības nozīme un pausts pieprasījums pēc sabiedrisko raidorganizāciju līdzdalības jaunos mediju pakalpojumos[2].

Mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā īpaša nozīme ir sabiedriskajiem medijiem, proti, demokrātijas, sabiedrības politisko, tiesisko un sociālo struktūru pamatā esošo vērtību atbalstam un jo īpaši cilvēktiesību, kultūras un politiskā plurālisma ievērošanai. ES Parlamentārās asamblejas Ieteikumā 1641 (2004) ir teikts: “Sabiedriskie mediji, ko vada sabiedriskās organizācijas vai privāti uzņēmumi, atšķiras no komerciālu vai politisku interešu veidotiem medijiem, tā būtībā darbojas neatkarīgi no tiem, kam ir ekonomiskā un politiskā vara. Sabiedriskie mediji nodrošina visu sabiedrību ar informāciju, kultūru, izglītību un izklaidi; tas veicina sociālo, politisko un kultūras attīstību un veicina sociālo iekļaušanu [3]. Šajā nolūkā sabiedriskā apraide parasti ir universāla satura un piekļuves ziņā; tas garantē redakcionālo neatkarību un objektivitāti; nodrošina kvalitātes kritēriju definēšanu; tā piedāvā dažādas programmas un pakalpojumus, kas rūpējas par visu sabiedrības grupu vajadzībām, un tā ir atbildīga sabiedrības priekšā [4].

Piemēram: “Sabiedriskie mediji (PSB) ir sabiedrībai pieejama, publiski finansēta un kontrolēta apraide. Tie nav nedz komerciāli, nedz valstij piederoši, tie darbojas bez politiskas iejaukšanās un komerciālo spēku spiediena [5].

UNESCO darbs sabiedriskās apraides jomā koncentrējas uz sekojošiem mērķiem (jautājumam atbilstoši īsinājumi un izcēlumi) [6]:

• uzlabot sabiedrisko mediju kā izglītības un kultūras nesēju lietderību, jo īpaši nelabvēlīgā situācijā esošām kopienām;
• veicināt vislabāko sabiedrisko mediju praksi un profesionālos standartus;
• veicināt sabiedrisko mediju darbību regulējošo tiesību aktu pārskatīšanu;
• sabiedrisko mediju kā ietekmīgu informācijas un zināšanu nesēju stiprināšana;
• vietējā satura kvalitātes veicināšana un sabiedriskās apraides tehnoloģiju modernizācija;

• atbalstīt diskusijas starp mediju profesionāļiem, lēmumu pieņēmējiem un citām ieinteresētajām pusēm par galvenajiem ar sabiedriskajiem medijiem saistītiem jautājumiem (mans izcēlums).

Nākotnē UNESCO programmas prioritātes sabiedrisko mediju jomā ir šādas:

• radošā ziņā neatkarīgu raidorganizāciju uzturēšana nozīmīgās kultūras, izglītības un sociālās lomas izpildei;
• veicināt spēju un nodrošinot apmācību mūsdienīgai apraidei, jo īpaši ar informācijas un komunikācijas tehnoloģijām saistītos jautājumos.
• veicināt starptautiskas debates par nozīmīgiem ar sabiedrisko mediju jautājumiem un to ietekmi uz izglītību, kultūru un pilsonisko sabiedrību
• partnerību stiprināšana ar profesionālām mediju organizācijām un jaunas alianses veidošana ar galvenajām ieinteresētajām pusēm.

Lai stiprinātu plašsaziņas līdzekļu plurālismu, UNESCO atbalsta sabiedriskos mediju, kā arī plašsaziņas līdzekļu redakcionālo neatkarību gan privātajā, gan publiskajā sektorā.

Eiropas Raidorganizāciju Savienība (EBU) īpaši atbalsta sabiedriskos medijus. EBU skatījumā sabiedriskie mediji "ir kopīga daudzplatformu plašsaziņas līdzekļu telpa, kas ir būtiska, uzticama un objektīva. Tie ir būtiski informētai un efektīvai demokrātijai, un tiem jābūt pieejamiem un atbildīgiem pret visiem pilsoņiem" [7].

PSM raidorganizācijas bieži ir izveidotas ar likumu palīdzību, bet ir neatkarīgas, brīvas un darbojas visas sabiedrības labā.

Sabiedrisko mediju vērtības: universālums; neatkarība, izcilība, dažādība, atbildība, inovācijas.

Galvenie sabiedriskos medijus raksturojošie pīlāri: atbildība, finansēšana, pārvaldība, pilsoņu iesaistīšana, pieejamība, uzticība, vērtības, sabiedrības intereses [8].

Atbildība ir galvenais, lai saglabātu uzticamu un uzticamu dalītu publisko plašsaziņas līdzekļu telpu. Sabiedriskie mediji ir atšķirīgi, jo tie galvenokārt ir pakļauti pilsoņiem, kuri ir ieinteresētās personas, nevis pilda valsts vai komerciālas intereses.

Finansējumam un pārvaldībai vienmēr būtu jānodrošina, lai publiski finansēta plašsaziņas līdzekļu organizācija būtu pārredzama, atbildīga pilsoņu priekšā un tās saturs atbilstu sabiedrības interesēm. Lai nodrošinātu daudzveidību, sabiedrisko mediju saturu var nodrošināt arī vairāk nekā viena plašsaziņas līdzekļu organizācija.

Latvijas EPL likumā ietvertais sabiedriskā pasūtījuma atšifrējums lielā mērā sakrīt ar mediju pētnieka Denisa Makveila (Denis McQuail) formulētajiem sabiedrisko mediju uzdevumiem (2010)[9], ko var apkopot sekojoši (šeit izceļot aspektus, kas attiecas uz apskatāmo jautājumu):

• Satura daudzveidīgums – dažādu sabiedrības interešu, vajadzību, viedokļu un vērtību atspoguļojums;
• Augsti satura profesionālās kvalitātes standarti, kas nodrošina sabalansētu pretēju viedokļu un konfliktu risināšanu, izturoties godīgi un taisnīgi pret visām konfliktā iesaistītām pusēm un pret auditorijām, kuru situāciju var ietekmēt konflikta pastāvēšana un risinājums;
• Visaugstākās kvalitātes princips, kas tiek attiecināts uz visām sabiedriskā medija izpausmēm (ieskaitot vadību, finanses, darbības efektivitāti, inovācijas, tehnisko realizāciju);
• Sabiedrības intereses ir būtiskākas par finanšu rezultātiem.

Rēdera rīcība ir skaidra un atbalstāma arī britu sabiedriskā medija BBC darbības hartas skatījumā. BBC (Lielbritānija) definē sabiedrisko pasūtījumu kontekstā ar mērķu sarakstu (publice purpose and public remit). Šī definīcija nosaka galvenos uzdevumus, līdzīgi kā tie formulēti EPLL [10].

Lai izprastu sabiedriskā pasūtījuma būtību un Rēdera rīcības pamatotību, nozīmīgi ir citi jēdzieni, kas raksturo sabiedrisko mediju pastāvēšanu, izveidošanu, to misiju, stratēģiju un darbības virzienus.

Sabiedrība gan likumos, gan misijas apzīmējumos tiek uzskatīta par saistītu ar sabiedrisko mediju, par tā simbolisku īpašnieku. Sabiedrības ieguldījums, proti, sabiedrības līdzekļi ir mediju finansējuma pamats, to darbība tiek sasaistīta ar sabiedrības unikālām interesēm, ko nespēj piepildīt citi mediji, kā arī ar sabiedrības vēlmēm saņemt noteiktu saturu. Šīs attiecības raksturo sabiedrisko mediju funkciju unikalitāti. Šos jēdzienus, izmantojot arī citu autoru darbus, savā promocijas darbā skaidro Ieva Beitika [11]. Ar vārdu sabiedrība šajā kontekstā apzīmē konkrētas valsts iedzīvotājus, ņemot vērā dažādas interešu, etniskās, dzīves vietas un citas grupas. Sabiedrība tiek pieminēta ar mērķi uzsvērt, ka tā var pieprasīt sabiedrisko mediju atskaitīšanos un atbildīgumu [12].

Izmantojot vairāku autoru pētījumus, Ieva Beitika savā pētījumā akcentē [13], ka

sabiedriskie mediji nevar būt tikai sabiedrības vēlmju pavadā strādājoši, to saturā jāatstāj vieta netradicionālajam, pat radikālajam, eksperimentiem, sabiedriskie mediji ir kā skatuve, kur sabiedrība var strīdēties pati ar sevi, nebaidoties no kļūdām” [14].

1. Study on behalf of the European Broadcasting Union, 2013, p. 25.