Vija Artmane
Filmas veidošana
Izvēlne

Aktrise un viņas atstātās laika zīmes. Dairas Āboliņas piezīmes

Vija Artmane sēž Murjāņu dārzā. Koka paēnā, spilgti rozā kleitā. Tas ir 2004. gada augusts ap aktrises dzimšanas dienas laiku. Tādu es viņu atceros pēdējā tikšanās reizē un intervijā Latvijas Televīzijai. Viņa ir skaista, un es zinu, ka vismaz divas stundas pavadījusi kopā ar savu grimētāju Sarmīti Balodi, mūs gaidot un pucējoties. Rezultāts ir lielisks, un Vija Artmane to apzinās.

Viņa saka: “Nu, lūdzu! Un vajag pļonku taupīt”. Viņa zina kino profesionāļu leksiku, laika un filmas vērtību. Bet ir jau šis gadsimts un mēs filmējam uz video kasetēm, kur vismazāk ir jātaupa lentes hronometrāža. Mēs nefilmējam uz filmas. Bet jātaupa ir LAIKS, pirmkārt, jau Vijas Artmanes laiks. Dažas epizodes no šīs 15 gadus vecās un saglabātās intervijas ir iekļautas mūsu filmā. Tas man ir personiski.

Mēs kopā ar filmas režisori Agitu Cāni-Ķīli ilgi nevarējām izdomāt filmai nosaukumu. Viss likās banāli, plakani, patosaini un ne īsti. Līdz kādā vēlā nakts telefona sarunā, kad jau visi dienesti un priekšnieki mums bija prasījuši par to divreiz dienā, kāds pateica priekšā. Un es esmu pārliecināta, ka tā bija pati Vija Artmane, kura to pačukstēja no savas TURIENES.

Laiks ir Vijas Artmanes advokāts. Un soģis. Un liktenis.

Es esmu redzējusi Viju Artmani uz Dailes teātra skatuves, kad viņa spēlēja vienu no savas dzīves kulminācijas izrādēm un lomās “Elizabete – Anglijas karaliene”. Viņa bija dižena un izcila. Emocionāli atkailināta. Viņa spēlēja savu karalieni tā, it kā viņai vispār piederētu mūžība. Un bezgalīgas ciešanas vientulībā, ko uzliek statuss. 

Filmas veidošanas odiseja sākās ar grāmatu. “Ziemcieši. Mirkļi no manas dzīves”, Vijas Artmanes memuāri. Pat saprotot, ka viņa rakstīja domājot par to, lai vismaz būtu viņas viedoklis par viņas pašas dzīvi, ir skaidrs, ka viņa cenzēja savas dzīves notikumus. Viņa neminēja dažus uzvārdus, jo centās piedot. Viņa centās arī attaisnoties, saglabājot sievietes lepnumu. Viņa cerēja, ka tā ir pareizi. Bet bija sācies jau dzeltenās preses laikmets arī Latvijā. Ir fakti un notikumi, kuri jau ir leģendas, un ir noslēpumi, kurus viņa paņēma līdzi. 

Veidojot šo Latvijas Televīzijas videofilmu, mums nācās iziet Vijas Artmanes dzīves nogriezni kopā ar viņas laikabiedriem, ģimeni, bērniem, mazbērniem. Nācās uzdot nekorektus un stulbus jautājumus… Un ir vairākās robežas, kuras mēs pārkāpām ētiskā nozīmē, un ir tikai divas tēmas, kuras bija tik delikātas, ka mēs tās atstājām Vijas Artmanes noslēpumā un nesākām apgalvot to, ko pa īstam nezinām. Lielai aktrisei drīkst būt savi noslēpumi. Arī pēc nāves.

Mēs nekad neuzzināsim, kāpēc notika tā, kā notika, bet es ticu pētnieka veiksmei. Kāpēc 11 gadus pēc Vijas Artmanes nāves ģimene vēl nevienam nebija parādījusi Vijas un viņas vīra Artūra Dimitera filmēto arhīvu, kas ir 32 stundu garumā. Tolaik mazā kino kameriņa bija statusam atbilstoša greznība.

Viņi filmēja paši sevi, savus draugus privātās ballītēs, dzimšanas dienās un jubilejās. Vija Artmane ņēma kameru līdzi savos ārzemju ceļojumos un faktiski filmēja to, ko gribēja pēc tam parādīt Padomju Savienībā dzīvojošajai ģimenei.

Neviens taču nevarēja iedomāties, ka savvaļā augoši kaktusi, bagātīgi veikalu skatlogi, Eiropas pilsētu ielas kādreiz būs pieejamas un sasniedzamas  ne tikai viņas mazbērniem, bet gandrīz katram cilvēkam arī Latvijā. Kaspars Dimiters mums atveda uz televīziju šo izcili saglabāto kino materiālu, kura noskatīšanās un pārfilmēšana prasīja divas diennaktis. Ne katrs kadrs bija zelta grauds, bet mēs uzzinājām, ko tolaik Vija Artmane filmēja. Ko viņa mīlēja, kas viņu satrauca, kas viņai patika un ko viņa gribēja parādīt mājās. Kā viņa izskatījās savos skaistākajos gados, kad vēl bija dzīva mamma, kad viņas bērni bija mazi, kad skaists pludmales peldkostīms bija tikpat vērtīgs kā zelta gredzens (ja ne pat vērtīgāks). Viņai tolaik nekā netrūka, arī sava vīra Artūra Dimitera uzmanība izpaužas caur šiem mājas kino kadriem. Es

ticu, ka šis amatierfilmējums sagaidīs vēl citus viņas dzīves pētniekus un sociālatropologus. Tas ir liecinājums, par ko domāja viena no sava laika izcilākajām aktrisēm.

Bet man šis ir arī sāpīgākais darbs manā dzīvē. Ilgi topošās filmas audumā saglabājās caurumi, kuriem mēs ar režisori Agitu nevarējām atrast risinājumu. Es gribu to pateikt, ka četri cilvēki kategoriski atteicās no dalības šajā filmā, personiska aizvainojuma dēļ. It kā Vija Artmane nemaz nebūtu jau vairāk nekā desmit gadus mirusi. It kā tikai atstādināta no pienākumiem uz laiku… Kāds viņas personības spēks joprojām ir starp cilvēkiem! Jo vairāk tas sāpēja cilvēkos, jo vairāk tas palīdzēja mums, filmu veidojot. 

Mums notika 14 jaunas intervijas ar Vijas Artmanes kolēģiem un draugiem un vairākas skaistas un smeldzīgas dienas kopā ar Artmanes bērniem un mazbērniem. Savu dalību filmas pirmizrādē kinoteātrī "Splendid Palace" ir apstiprinājuši 40 cilvēki(!), Vijas Artmanes un Artūra Dimitera dzimtas turpinātāji. 

Viņa, Vija Artmane, nav projām. Viņa ir cilvēkos, kuri raud, atstāstot situācijas. Daži raud no sāpēm, citi no aizkustinājuma. Tas ir skaisti.