Protams, Latvijai kā mazai un atvērtai ekonomikai attīstībā ir nianses. Piemēram, bezdarbs pērn kopumā samazinājās arī tad, kad cenas praktiski neauga. Taču - vai tas noticis tāpēc, ka radušās daudzas jaunas darba vietas pašu mājās, vai arī bezdarbs būtiski samazinājies tādēļ, ka Latvijas iedzīvotāji ir veiksmīgi spējuši piemēroties citu valstu darba tirgus nosacījumiem un aizbraukt no Latvijas?
Tāpat arī audzis iekšzemes kopprodukts, taču - cik noturīgs ir šis pieaugums, kurš bāzējas galvenokārt uz eksportu? Kas notiks, ja galvenajos eksporta tirgos, proti, Eiropā ekonomika neatkopsies tik ātri un arī Krievijā situācija neuzlabosies?
Lai vai kā, taču arī Latvijā darbojas ekonomikas pamatlikumi – darba vietu skaits pieaug tad, kad uzņēmēji spēj pārdot savas preces par iespējami izdevīgāko cenu, tās pērk un pieprasa vēl. Turklāt, ja pieaug uzņēmēja peļņa, ir visai liela varbūtība, ka viņš būs gatavs arī palielināt algas darbiniekiem. Pieaug maksājumi valsts budžetā, un tas savukārt ļauj palielināt pensijas, pabalstus un tā tālāk – proti, visi pelna vairāk un var arī tērēt vairāk . Un otrādi – ja cenas krīt, tas nozīmē, ka pircēji gaida vēl lielāku cenu samazinājumu un pērk tikai pašu nepieciešamāko, bet uzņēmēji, nespējot pārdot savas preces par izdevīgāko cenu, ir spiesti vai nu samazināt savas izmaksas vai arī slēgt biznesu pavisam. Jāpiebilst, ka izmaksu samazinājums visbiežāk notiek uz darba algas un darbinieku skaita rēķina. Ja kāds nav pamanījis, tad gan pērn augustā, gan septembrī ir samazinājusies vidējā darba samaksa valstī (pēdējie pieejamie statistikas dati), tāpat nedaudz audzis arī bezdarba apmērs. Atliek vien cerēt, ka šīs ir bijušas īslaicīgas svārstības.
Protams, mūsu kopējo cenu kāpumu lielā mērā ietekmē tas, kāda situācija ir citās valstīs, no kurām mēs vai nu ievedam, vai arī uz kurām izvedam preces, jo vietējais tirgus ir mazs.
Šajā gadījumā mēs varam novērot vēl kādu mazas un atvērtas ekonomikas niansi – ja cenas samazinās citviet, tad varam runāt par importētu deflāciju, savukārt, ja cenas aug citur, tās augs arī pie mums. Daļēji par cenu kritumu mums jāpateicas tam, ka tās pasaulē samazinājās energo resursiem (šīs preces mūsu importā aizņem būtisku vietu). Sliktā ziņa ir tā, kas tas neko labu neliecina par citu valstu ekonomikām – tātad arī tur patēriņš nav nekāds lielais un cerēt uz strauju izaugsmi nevar. Vien jāpiebilst, ka savulaik mūs no krīzes izvilka tieši eksports, jo citās valstīs bija saglabājies pietiekami augsts pieprasījums un mēs spējām piedāvāt savas preces par labu cenu.
Bet par labo cenu varējām pateikties tam, ka izmaksas – galvenokārt darba algas un darbinieku skaits – tika drastiski samazinātas. Spēja ātri piemēroties tirgum ir ļoti laba lieta, taču tā noder tad, ja citiem iet labāk nekā pašam. Situācija ārējos tirgos būtiski neuzlabojas un Eiropas ekonomikas pētnieki ceļ trauksmi, jo, neskatoties uz ekonomikas stimulēšanas pasākumiem, tā arī nav izdevies šogad panākt cenu pieaugumu par 2%, bet nākas mīcīties zem 1%. Viņi uzsver – tas ekonomikai par labu nenāk un jādara viss iespējamais, lai ekonomikas izaugsmi varētu iekustinātu vairāk.
Savukārt Latvija, šķiet, dzīvo greizo spoguļu karaļvalstī un priecājas, ka pašu mājās bijis 0,4% cenu kritums.Turklāt cenas jau salīdzinoši ilgi būtiski nemainās. Ja vēl pirms kāda laika tam varēja atrast vismaz vienu pozitīvu attaisnojumu – šādas cenas ļāva Latvija izpildīt Māstrihtas kritērijus un iestāties eiro zonā, tad tagad jau par šo parādību būtu jāsāk satraukties un nevis smejoties parādīt pigu visiem tiem eiro neatbalstītājiem, kuri baidīja tautu ar būtisku cenu pieaugumu.
Visi prieki par eiro ieviešanu ir beigušies un nu Latvijai līdz ar Eiropu ir jāsāk satraukties, ka cenas nepieaug, jo tas vienkārši liecina, ka cilvēki vai nu nespēj nopelnīt pietiekami daudz līdzekļu, ko tērēt, vai arī tos apzināti sāk „pieturēt”, cerot, ka nākotnē cenas vēl vairāk samazināsies. Taču, neaugot patēriņam, kas ir mūsdienu ekonomikas pamatā, neaugs arī mūsu labklājība.
Protams, neliels pensiju, pabalstu un minimālās algas palielinājums stimulē iekšējo tirgu – cilvēki pērk vairāk preču vai arī var atļauties par tām maksāt nedaudz dārgāk, jo īpaši, ja naudas tik un tā nav daudz un tā galvenokārt tiek tērēta jau tā lētiem pārtikas produktiem (ne velti cenas kartupeļiem pērn palielinājās par 20%). Turklāt maldīgu sajūtu, ka esi kļuvis kaut nedaudz bagātāks, radīja vismaz līdz šim siltā ziema, jo rēķini par apkuri nebija augsti. Taču ar samaksāto nodokļu naudas pārdali vien tālu nevar tikt. Ir svarīgi, lai Latvijā būtu gan labi eksportētāji, gan uzņēmēji, kuriem būtu labs, maksātspējīgs pircējs pašu mājās. Pagaidām Latvijas veiksmes stāsts, kas tik plaši ir skanējis pasaulē, būtiskas investīcijas, kas radītu jaunas darba vietas ražošanā vai gudro pakalpojumu sektorā, tā arī nav nesis. Tā vien šķiet, ka atliek atkal gaidīt Eiropas fondus, kuri varētu būt labs „iekurs” ekonomikas stimulēšanai. Tiesa, gribētos, lai šoreiz šī nauda dotu ilgstošāku siltumu.
