● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.
1939. gada 23. augustā Maskavā parakstītais Molotova–Ribentropa pakts skāra (protams, dažādās pakāpēs) poļus, lietuviešus, latviešus, igauņus un rumāņus. Taču
augustam ir sava specifika gan Latvijai, gan Polijai.
1920. gadā Rīgā tika parakstīts Latvijas–Padomju miera līgums, un tajā pašā laikā norisinājās poļu–boļševiku karš, par kura pagrieziena punktu kļuva 15. augusts – Varšavas kaujas sākums. 1940. gada augusts ir laiks, kad Padomju Savienība anektēja Latviju, bet četrus gadus vēlāk izcēlās Varšavas sacelšanās. Līdzīgu datumu augustā ir daudz.
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
Ņemsim par piemēru 1980. gadu: Rīgā tad valdīja Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Augusts Voss. Polijā tika dibināta "Solidaritāte", kas kļuva par iedvesmas avotu Baltijas tautām. Polijas Nacionālās piemiņas institūta mājaslapā, cilnē "Polijas mēneši", varam izlasīt, ka
14. augustā "izcēlās streiks, kas mainīja Polijas vēsturi.
Sašutuši par Brīvo arodbiedrību aktīvistes Annas Valentinovičas (Anna Walentynowicz) atlaišanu, darbu pārtrauca Ļeņina vārdā nosauktās Gdaņskas kuģu būvētavas darbinieki. Valentinoviča, Volīnijā dzimusi sabiedriskā darbiniece ar ukraiņu saknēm, tika pieminēta mūsu pēdējā Volīnijai veltītajā rakstā. "Streika komiteja, kuru vadīja (..) Lehs Valensa (Lech Wałęsa), izvirzīja trīs prasības – atlaisto atjaunošana darbā, algu un pabalstu paaugstināšana, kā arī 1970. gada decembrī bojā gājušo kuģu būvētavas strādnieku piemiņas pieminekļa celtniecība". Šajā kontekstā ir vērts piebilst, ka 1970. gada decembrī komunistiskās varas iestādes Gdaņskā sarīkoja strādnieku slaktiņu.
1980. gada 17. augustā Vladimira Ļeņina kuģu būvētavā tika izveidota Starpuzņēmumu streika komiteja, kas formulēja 21 prasījumu, no kuriem "vissvarīgākā bija prasība dibināt no varas neatkarīgas arodbiedrības (..) Varas pārstāvji diezgan ātri apstiprināja lielāko daļu prasību, izņemot vissvarīgāko – brīvo arodbiedrību izveidi". Galu galā strādnieki neizturēja un tika izsludināts streiks, kas izplatījās arī citās valsts daļās. 30. augustā līgums tika parakstīts Ščecinā, 31. augustā Gdaņskā un 3. septembrī Jastšembē Silēzijā. Pēc kāda laika Polijas Apvienotā strādnieku partija tomēr piekrita pieņemt un paciest neatkarīgas, pašpārvaldīgas arodbiedrības. "Solidaritāte" pastāvēs līdz 1981. gada 13. decembrim, kad pēc ģenerāļa Vojceha Jaruzeļska (Wojciech Jaruzelski) iniciatīvas tiks ieviests karastāvoklis. "Solidaritāte" tomēr uzvarēja, neskatoties uz dažiem drūmiem un zaudētiem gadiem, jo pa to laiku, sekojot sociālistiskās Ungārijas piemēram, bija iespēja ieviest ekonomiskās reformas.
1989. gada 23. augustā, vairāk nekā divus mēnešus pēc uzvaras 10. sasaukuma Seima vēlēšanās, prezidents Jaruzeļskis izvirzīja Tadeušu Mazovecki (Tadeusz Mazowiecki) par pirmās nekomunistiskās valdības premjerministru.
Vairākus mēnešus valsts pārvaldē piedalījās arī komunistiskās varas pārstāvji, taču tieši augstākminētā valdība Polijā ieviesīs galvenās politiskās un ekonomiskās reformas. Tās nenotiktu, ja ne 1980. gada augusts.
Taču šajā mēnesī ir arī citi poļiem svarīgie datumi. 1. augustā mēs atzīmējām kārtējo gadadienu kopš 1944. gada Varšavas sacelšanās sākuma, tā bija lielākā pilsētas sacelšanās Eiropā Otrā pasaules kara laikā.
"Augusta sacelšanās" (kā to nosauca uzreiz pēc kara) bija vērsta militāri pret vācu nacistiem un politiski – pret Padomju Savienību,
kas 1943. gadā Londonā (strīdoties par to, kurš ir vainīgs Katiņas slaktiņā) pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Polijas valdību. Padomju vara vēlējās Varšavā izveidot valdību, kas pakļautos Maskavai. Visbeidzot tai tas izdevās, par spīti poļu zemnieku kustības varoņa Staņislava Mikolajčika (Stanisław Mikołajczyk), mēģinājumiem vienoties ar komunistiem.
Komunistiskā sistēma tika ieviesta Polijā uz 45 gadiem, bet objektīvi sakot: tā bija daudz maigāka nekā Latvijas PSR.
Pēckara Polijā bija iespējamas tādas Rīgā nezināmas "ķecerības" kā, piemēram, privātā zemkopība, amatniecība, katoļu baznīcas darbība plašākā mērogā nekā Padomju Savienībā, kā arī neliela kristiešu grupu pārstāvība parlamentā.
Vai tas ir Augusta sacelšanās rezultāts?
Tās sekas bija katastrofiskas: Varšavas, ieskaitot skaisto vēsturisko centru, noslaucīšana no zemes virsas, bet galvenokārt 20 000 nemiernieku un 200 000 civiliedzīvotāju nāve, kā arī iznīcināti arhīvi un bibliotēkas, cilvēku traumas pēc nosūtīšanas uz "tranzītnometnēm", piemēram, Pruškovā (ieteicu apmeklēt vietējo muzeju "Dulag 121").
Līdz šai dienai šī brūce nav sadzijusi, par ko liecina diskusija par Saksijas un Brīla piļu atjaunošanu Varšavas centrā.
Daudzi varšavieši, neskatoties uz pūlēm 1945. gadā pēc pilsētas atbrīvošanas no nacistiem, joprojām nevar samierināties ar to, ka Polijas galvaspilsēta vēsturiski nav tik autentiska kā Čehijas Prāga vai Rīga.
Vai mēs dzīvotu labākā realitātē, ja nebūtu organizēta Varšavas sacelšanās? To mēs neuzzināsim, tomēr noteikti nebūtu tik daudz upuru.
Daudzi žurnālisti un vēsturnieki gan apgalvo, ka sacelšanās, kas sākās 1. augustā un ilga līdz 2. oktobrim, līdz kapitulācijai, poļiem devusi tā saucamo "poti".
Vai vienmēr ir nozīme "darbību romantismam" vai "aukstam aprēķinam"? Iespējams, ja ne Augusta sacelšanās, poļu cīņa ar komunistisko varu būtu tikpat nežēlīga kā Ungārijā 1956. gadā vai Čehoslovākijā 1968. gadā.
Diskusija par sacelšanos nenorimst. Pierādījums tam ir tādas publikācijas kā vēsturiskā publicista Pjotra Zihoviča (Piotr Zychowicz) "Obłęd'44" ("Trakums’44"), kurš politiķus, kas nolēma uzsākt cīņu ar vāciešiem, apsūdz stulbumā, ja ne neprātā.
Bet tagad par kaut ko optimistiskāku. Mēneša vidū Varšavā atzīmējām Varšavas kaujas gadadienu, ko maršala Juzefa Pilsudska (Józef Piłsudski) pretinieki dēvēja par "Brīnumu pie Vislas".
Pateicoties veiksmīgam militārajam manevram, izdevās pagriezt poļu–boļševiku kara gaitu, kad viss it kā liecināja par to, ka Polija kļūs par vēl vienu "padomju republiku". Šādu likteni droši vien būtu cietusi arī Latvija, kas 1920. gada 11. augustā, t.i., četras dienas pirms Varšavas kaujas, parakstīja "pirmo Rīgas miera līgumu" ("otrais" bija Polijas–Padomju līgums 1921. gada martā), tad varētu aizmirst par sešpadsmit parlamentārās demokrātijas gadiem, par pirmskara Latvijas Republikas attīstību, tajā skaitā Latvijas Poļu savienības aktīvo darbību.
Galu galā Varšavas kaujas un tāi sekojošās kaujas pie Nemunas upes rezultātā Polijas neatkarība bija saglabāta. Ar demokrātiju tomēr bija sliktāk:
Polija diezgan ātri iekrita autoritārismā, astoņus gadus pirms Kārlis Ulmanis veica apvērsumu Latvijā. Tomēr starpkaru periods Polijai bija nenovērtējams politiskā, ekonomiskā un kultūras ziņā.
Ja ne 23. augusts un Molotova–Ribentropa pakts, vēsture varēja izvērsties citādi. Kā atgādina Eiropas tīkls "Atcere un solidaritāte", šī vienošanās "pavēra ceļu Otrā pasaules kara traģēdijai un tās sekām: koncentrācijas nometnēm, gulagam, holokaustam, krematorijām un darba nometnēm, pēc tam ilgiem Aukstā kara gadiem un daudziem – turpmākai paverdzināšanai".
Tā arī pavēra ceļu poļu sabiedriskās dzīves likvidēšanai Baltijas valstīs. 1940. gada augustā, mēnesī, kad Padomju Savienība veica Lietuvas, Latvijas un Igaunijas aneksiju, tika pieņemts lēmums slēgt Ādama Mickeviča (Adam Mickiewicz) vārdā nosauktu poļu ģimnāziju Kauņā, kur izglītojās tā laika jaunā poļu inteliģence no Lietuvas. Poļu izglītība šajā reģionā tā nekad arī nebija atdzimusi.
1940. gada augustā iznāca pēdējais, sešus gadus Rīgā izdotais poļu iknedēļas laikraksta "Nasze Życie" ("Mūsu dzīve") numurs, kas bija "poliskuma" klātbūtnes Latvijā hronika.
Poļu izglītība un prese nepastāvēs pie Daugavas turpmāko piecdesmit gadu garumā. Tās arī ir tā augusta sekas.
Šodien, trīs gadu desmitus vēlāk, gan Polija, gan Latvija izveseļojas no komunisma ievainojumiem, lai gan darāmā vēl palicis daudz. Kas attiecas uz "atmiņas politiku", Latvijā darbojas Okupācijas muzejs, kā arī holokausta piemiņas muzeji, savukārt Polijā tādas institūcijas kā Otrā pasaules kara muzejs, Eiropas Solidaritātes centrs Gdaņskā un Varšavas sacelšanās muzejs, kas tika atvērts pēc prezidenta Leha Kačiņska (Lech Kaczyński) iniciatīvas. Joprojām ar nepacietību gaidām Varšavas kaujas muzeju.
Mūsdienās 1939. gada augusts atgādina mums par Ukrainā notiekošo karu. "23. augusts iegūst īpašu aktualitāti. Atkal vēršas plašumā kara drāma, radot jaunus mūsdienu Krievijas totalitārisma upurus – Bučā, Irpiņā, Borodjankā, Mariupolē. Šodien, dezinformācijas laikmetā, īpaši svarīgi ir stāstīt par Eiropas XX gadsimta vēsturi pēc iespējas caurskatāmi, nepieļaujot melus", informē Eiropas tīkls "Atmiņa un solidaritāte".
"Augusts" ukraiņu valodā skan gandrīz tāpat kā poļu valodā: серпень
Es ticu, ka pēc kāda laika arī ukraiņi pārvarēs Krievijas agresijas sekas, tāpat kā tas izdevās Hitlera–Staļina pakta upuriem – Polijai, Rumānijai un Baltijas valstīm. Situācijā, kad uz Ukrainu krīt šāviņi, gribētos uzrakstīt kaut ko optimistisku.
