Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Taču arī Odesā, pēc viņas teiktā, viņa palikt negrib. Pilsēta esot ļoti manījusies – vai arī viņa pati… Nolēmusi pārcelties uz Čehiju vai Vāciju, bet man lūdza palīdzēt uzzināt, kur viņai ar meitu vērsties šajās zemēs, jo man ir zināmas daudzas ukraiņu organizācijas Eiropas Savienības valstīs.
Es, protams, kaut kur piezvanīju, iedevu viņai kontaktus, kā arī noskaidroju, ka vienas valsts aizsardzības nomaiņa pret statusu citā valstī nemaz nav vienkāršs process, ir zināmi gadījumi, kad cilvēkiem atteikts. Pēc tam vēlreiz ar viņu sazinājos un mēģināju tikt skaidrībā, vai tas ir emocionāls vai racionāls lēmums.
Karolīna bija nospriedusi, ka
viņas meitai būs vieglāk iestāties Čehijas vai Vācijas augstskolā, bet viņai – atrast tur darbu. Uz manu jautājumu, vai viņa ir interesējusies par izglītības iespējām Latvijā, atbildi nesaņēmu.
Ceru, ka viņām viss izdosies.
Zinu gadījumus, kad daži gluži pretēji – pārceļas uz Latviju. Halina (ilgus gadus strādājusi optikas veikalā Zaporižjā) ar dēlu un meitu pirms gada aizbrauca no Igaunijas. Uz manu vaicājumu "kāpēc?" – salīdzinājumā ar abām pārējām Baltijas valstīm tur tomēr ir gan augstāks dzīves līmenis, gan lielākas algas – viņa atbildēja: "Par galveno problēmu mums kļuva valodas jautājums un socializācija. Es iekārtojos par apkopēju viesnīcā. Dēls gāja bērnudārzā, ar meitu bija sarežģītāk, viņa jau gatavojās iestāties tehnikumā Ukrainā, taču karš mainīja visus plānus un viņa arī sāka meklēt vismaz kaut kādu iespēju piepelnīties."
Halina nesūdzējās par dzīvi, taču viņai
tas bija kā bezgalīgs un bezcerīgs skrējiens pa apli.
Viņa sarakstījās ar paziņām no Zaporižjas, kas jau pusgadu dzīvoja Rīgā, atbrauca pie viņiem ciemos, paskatījās un saprata, ka grib uz šejieni pārcelties. Viņai nācās mainīt aizsardzības dokumentus, tomēr viss izdevās. Tagad viņa ar meitu apmeklē latviešu valodas kursus, strādā par administratori skaistumkopšanas salonā, pēc maiņas turpat piestrādā par apkopēju. Halinai Latvijā "patīk labāk, beidzot parādījušies draugi, brīvais laiks. Arī bērniem te ir labāk".
Tas, protams, ir ļoti individuāls jautājums, – kur apmesties uz dzīvi.
Visas Eiropas Savienības (ES) valstis ir ļoti daudz darījušas miljoniem ukraiņu bēgļu labā – devušas iespējas integrēties, apmeklēt valodas un kultūras kursus, sniegušas finansiālo palīdzību, zināmus atvieglojumus, iestājoties darbā. Piemēram, Latvija. Lai arī tā nav pati bagātākā ES valsts un arī šeit ir problēmas, tomēr – un tas ukraiņiem nav mazsvarīgi – ir jūtams, ka lielais vairākums Latvijas sabiedrības neatslābstoši morāli atbalsta Ukrainu.
Galvenā problēma ceturtdaļai ukraiņu Baltijas valstīs ir finansiālā stabilitāte, bet vairāk nekā 30 procentiem Latvijā un Igaunijā – darba atrašana. Nav mazsvarīga arī valodas barjera un ilgtermiņa mājokļa īre, liecina Starptautiskās Migrācijas organizācijas aptauja. Vienlaikus gandrīz visi bēgļi izmantojuši viņiem sniegto atbalstu – bezmaksas pārtikas produktus un transportu, finansiālo palīdzību.
Ir viegli, skatoties no malas, prātot un kategoriski pamācīt – ja zīle rokā, nekāro medni kokā.
Iemesli katram pārcelšanās gadījumam no vienas valsts uz citu ir ļoti individuāli, un tas nav viegli. Mantas, bērni, dokumenti, nauda – tas viss jāņem līdzi un jābrauc ar cerību, ka jaunajā vietā droši vien būs labāk. Aplūkojot ES valstis, var novērot ukraiņu bēgļu iekšējo migrāciju no citām ES valstīm uz Vāciju, Čehiju un Spāniju, savukārt no Polijas un Itālijas ne masveidīgi, taču aizbrauc. Kāds izlemj pārcelties no Eiropas uz Ziemeļameriku – tā vispār ir atsevišķa tēma, taču piemēru ir tūkstošiem. Ir kāda parādība, kas novērojama pēdējā laikā, – "sezonas migrācija". Tā ir raksturīga Vācijai, bet ne tikai. Tātad, kad Ukrainā saasinās situācija, cilvēki atgriežas valstīs, kur viņiem ir aizsardzības statuss, arī kvalitatīvās sociālo garantiju sistēmas dēļ.
Latvijā var novērot līdzīgus procesus – ukraiņi aizbrauc uz vairākiem mēnešiem, lai satiktos ar tuviniekiem, draugiem, redzētu savas mājas, bet pēc tam atgriežas.
Olesja ir no Dnipro, pilsētas, kuru pastāvīgi apšauda Krievijas karaspēks. Viņa nesen aizbrauca uz Ukrainu, lai parādītu mazbērnus vecmāmiņai un vectētiņam. Viņi tikās Ļvivā, tur ir relatīvi droši: "Mēs gribējām tikties Dnipro, bet kā es varu riskēt ar bērniem? Lūk, arī izvēlējāmies Ļvivu. Ir šausmīgi, ka mani vecāki neredz, kā aug viņu mazbērni, kā viņi kļūst pieauguši, viņiem tik ļoti vajadzīga viņu mīlestība. Taču braukt uz Latviju vecāki negrib, viņiem ir pašiem sava liela māja, saimniecība, viss savs. Kā lai viņi to atstāj? Es pati sapņoju atgriezties, tiklīdz būs iespēja."
Meklēt, kur labāk, ir dabiska cilvēka vēlme. Pretdabiski ir, kad katru dienu tiek bombardētas pilsētas un nogalināti cilvēki.
