Ja žurnālisti vairāk iesaistīsies sociālo mediju telpā, viltus ziņas un troļļošana būs pagātne, jo viņi ievēro ētiskās žurnālistikas standartus, teikts kādā no komentāriem pie raksta par jauniem sociālo mediju izmantošanas veidiem žurnālistikā. Vai viss ir tik vienkārši?
Brīvības asimetrija
Atbildi sniedz pētījumi, kas analizē sociālos medijus kā vidi, kurā žurnālisti definē savas profesionālās lomas un konstruē savas profesijas būtību (Lewis, 2012). Tāpat kā miljoniem citu cilvēku, žurnālisti izmanto tīklošanās vietnes darbam un privātai komunikācijai. Tomēr jautājums par žurnālistu lomu nav tik vienkāršs. Nesen, kad Lietuvas sabiedriskā medija LRT žurnālists Virgīnijs Savukins platformā "Facebook" izteica kritiku par Lietuvas tieslietu ministres Evelīnas Dobrovoļskas kvalifikāciju, tika atzīts, ka žurnālists pārkāpis profesionālās ētikas normas. Tagad gadījums tiks skatīts tiesā, jo žurnālists nepiekrīt vārda brīvības ierobežojumiem, lai gan tos nosaka parakstītais ētikas kodekss. Līdzīgs piemērs, kad cits LRT žurnālists atklāti pauda atbalstu kādai no politiskajām partijām, arī tika novērtēts kā pārkāpums.
Galvenā problēma ir izteiksmes brīvības izmantojuma asimetrija, ko rada jauni ierobežojumi un noteikumi. Žurnālisti strādā ar informāciju, pastāvīgi ir publiskās informācijas centrā, viņu darbā neatkarība un izteiksmes brīvība ir svarīgākās tiesības. Līdzīgi kā jebkuram citam.
Sociālās platformas tiek uztvertas kā publiskas komunikācijas vide, un tajā notiekošais tiek vērtēts no iespējamās ietekmes viedokļa, pamatoti pieņemot, ka žurnālisti kā būtiski informācijas avoti un viedokļu līderi citu lietotāju skatījumā tiks vērtēti saistībā ar profesionāliem pienākumiem. Tāpēc ētikas principus nosaka pārliecība, ka auditorija sagaida no žurnālistiem cieņpilnu uzvedību, objektivitāti un uzticamību.
Ierobežojumi komunikācijai platformās izveidoti, pirmkārt, lai sargātu žurnālistikai un medijiem nozīmīgo auditorijas uzticēšanos. Visbiežāk to var ietekmēt viedokļi par tēmām un personībām (piemēram, politiķiem, amatpersonām), kas varētu radīt šaubas par žurnālistu objektivitāti un neitralitāti, spēju profesionāli novērtēt informāciju.
Caurskatāmība un atklātums ir svarīgākās mediju ētikas normas, tās veicina uzticamību un atbildību.
Kā būtiskākās tiek minētas – informācijas iegūšanas un veidošanas caurskatāmība, līdzdalības atklātums, mijiedarbojoties ar auditoriju, kā arī personiskā atklātība par žurnālista viedokli un privāto informāciju (Hedman, 2016). Sociālie mediji veicina personisko atklātību, vienlaikus nojaucot robežu starp profesionālo un privāto sfēru. Profesionālā ētika neatceļ žurnālistu vārda brīvības iespēju, bet tā tiek vērtēta profesionālās reputācijas un pienākumu kontekstā.
Kas svarīgāks – savs vai darbavietas zīmols?
Digitālajā ekonomikā, kuras galvenā valūta ir citu uzmanība, cilvēka reputācija ir tikpat vērtīga kā paveiktais darbs vai radītais saturs. Tiešsaistes profila lapa ir kļuvusi par sava veida statusa simbolu. Pastāvīgi atjauninājumi, ziņas, attēli un cita veida mijiedarbība sociālo platformu vidē veido uzņēmuma vai personas digitālo zīmolu (Molyneux et al., 2018; Molyneux, 2019). Žurnālistu komunikācija sociālajās vietnēs sabiedrībai palīdz iegūt ziņas, kā arī iepazīt žurnālistu personiskākā līmenī (Hedman, 2016). Tāpēc mediju organizācijas prasa žurnālistiem, lai tie ir aktīvi ne vien personīgajā profilā, bet arī citās sociālo mediju platformās, kas var reprezentēt viņu pārstāvētā medija saturu.
Lielākā daļa ētikas normu, kas attiecas uz sociālās tīklošanās vietnēm, atbalsta pienākumu sargāt mediju uzņēmuma reputāciju un tā dažādās intereses.
Tāpēc tiek ierobežoti žurnālistu viedokļi, izteiksmes stili, jo no mediju organizāciju viedokļa tie var noteikt auditorijas pārstāvju attieksmi pret mediju un tā kvalitāti. Diskusijā par tēmu "sociālā tīklošanās un žurnālistu brīvība" uzņēmumu intereses kļuvušas svarīgākas par to darbinieku izteiksmes brīvību. To atbalsta arī daļa sabiedrības. Piemēram, Latvijas sabiedrisko mediju tiesībsardzes pieredzē ir sastopami regulāri, iesniegumos un publiski izteikti aicinājumi panākt, lai kāds žurnālists, kura komunikācija tīklos nešķiet pieņemama, vairs nestrādātu sabiedriskajos medijos.
Šādai praksei ir sekas. Mazāk nozīmīgi kļuvuši individuāla žurnālista uzskati, informācijas pasniegšanas stils, spēja raisīt diskusiju vai pievienot tai savu viedokli.
Līdzvērtīgums un atklātība nereti pietrūkst žurnālistu attiecībās ar citiem platformu lietotājiem, kuri var būt anonīmi, uzbrūkoši, izplatīt dezinformāciju, bet žurnālistam jāatbild par katru savu vārdu, jābūt godprātīgam. Atcerieties kaut vai Saeimas deputāta Aleksandra Kiršteina lamas. Tāpēc daudzi lietotāji izprot asāku žurnālista reakciju, kas atbilst sociālās tīklošanās vietnēs pierastajam, nereti ironiskajam stilam, jo tādu lieto daudzi. Bet citiem mazākā žurnālista kļūda vai pārpratums šķiet "pasaules līmeņa grēks". Problēmu saasina organizētie uzbrukumi tiem žurnālistiem, kuru darbs nav izdevīgs ietekmīgiem politikas vai biznesa pārstāvjiem. Tāpēc katrs "nevēlama žurnālista" vārds tiek izmantots, lai pazemotu, noniecinātu, apšaubītu, ietekmējot citu platformu lietotāju attieksmi pret žurnālistu un viņa darba vietu. Šādu problēmu risināšana prasa plašus resursus, ne visas mediju organizācijas prot aizstāvēt žurnālistus, tāpēc vārda brīvības ierobežojumi sociālās tīklošanās vietnēs šķiet drošāks risinājums. Ētikas normas visbiežāk paredz, ka sociālo platformu vidē žurnālistiem jāievēro tie paši ētikas principi, kas attiecas uz publikāciju saturu profesionālā medijā.
Ko nozīmē ētika "tīklos"?
Sabiedriskie mediji atbalsta atklātas un cieņpilnas diskusijas, tie atbild uz pamatotiem jautājumiem, taču neiesaistās diskusijās ar anonīmiem vai viltus profiliem. Žurnālistiem jāizvairās no rīcības un komentāriem, kas grauj uzticēšanos sabiedriskajiem medijiem, un jāatceras, ka nevar ietekmēt to, vai citi viņu uztvers kā sabiedriskā medija darbinieku (profesionāli) vai privātpersonu, nosaka Latvijas sabiedrisko mediju redakcionālās vadlīnijas. Detalizētas normas iekļautas arī Latvijas Televīzijas (LTV) un Latvijas Radio (LR) Rīcības un ētikas kodeksos.
Lūk, dažādu pasaules mediju prakses piemēri. The Washington Post nosaka (WP), ka sociālo mediju platformas var būt noderīgas kā informācijas izplatīšanas rīks un dod iespēju atrast jaunas auditorijas, taču sociālo mediju konti ietekmē reputāciju un uzticamību. Līdzīgi kā Latvijā un citās valstīs tas, kā WP žurnālists izmanto sociālos medijus, nedrīkst kaitēt medija redakcionālajai integritātei vai žurnālistikas reputācijai, tādējādi ziņu žurnālisti nedrīkst izmantot savus kontus, lai atbalstītu produktus, uzņēmumus, bezpeļņas organizācijas vai politiskas personas.
The New York Times (NYT) jau 2017.gadā izveidoja vadlīnijas žurnālistu darbībām sociālajos medijos. NYT žurnālisti sociālo mediju ierakstos nedrīkst paust slēptu politisko attieksmi, popularizēt savus politiskos uzskatus, atbalstīt politikas kandidātus, izteikt aizvainojošus komentārus vai darīt ko citu, kas grauj NYT žurnālista reputāciju. BBC vadlīnijas ietver arī norādījumus ziņu žurnālistiem par objektivitāti sociālajos medijos. Vairāki no tiem atgādina, ka ātruma dēļ nav jāupurē precizitāte, iesaka neizteikt viedokli par jautājumiem, kuros žurnālists nav kompetents.
Īrijas sabiedriskais medijs RTÉ sociālo mediju lietošanas vadlīnijās aicina rīkoties atbildīgi, atcerēties juridiskās vadlīnijas, būt patiesiem un cieņpilniem, izvairīties no strīdiem, kā arī izmantot veselo saprātu. Privātajā kontā, ja žurnālisti vēlas minēt, kur viņi strādā, ir jāiekļauj teikums, ka izteiktie viedokļi ir mani un nepauž RTÉ viedokli. Tajā pašā laikā RTÉ patur tiesības instruēt RTÉ personālu, lai pārraudzītu saturu no hibrīda personiskā un darba un/vai personiskā satura sociālo mediju konta, kas rada neslavu RTÉ.
Zviedrijas sabiedriskā radio rokasgrāmatā atgādināts: lai gan sociālie mediji paredzēti viedokļa paušanai, tomēr žurnālistiem, atbildot uz sekotāju jautājumiem, ieteikts atgādināt par žurnālista lomu. "Kā redakcijas komandas locekļi mēs nevaram pieņemt vienu nostāju, mūsu darbs ir nodrošināt dažādu balsu un viedokļu klātbūtni [..]", teikts sociālo mediju rokasgrāmatā. Tās sadaļā "Izaicinājumi" skaidrots, ka ir grūti noteikt precīzu robežu starp to, ko drīkst un ko nedrīkst sociālajos medijos, taču vienmēr ir ieteicams atcerēties, ka rakstītais var radīt problēmas.
Atsauces
Barnard, S.R. (2016). ‘Tweet or be sacked’: Twitter and the new elements of journalistic practice. Journalism, 17(2): 190–207.
Hedman, U. (2016). When Journalists Tweet: Disclosure, Participatory, and Personal Transparency. Social Media + Society, 2(1). Lasīt šeit.
Lewis, S. C. (2012). The tension between professional control and open participation. Information, Communication & Society, 15, 836–866.
Molyneux L., Holton A., & Lewis, S.C. (2018). How journalists engage in branding on Twitter: individual, organizational, and institutional levels. Information, Communication & Society 21(10): 1386–1401.
Molyneux, L. (2019). A Personalized Self-image: Gender and Branding Practices Among Journalists. Social Media + Society, 5(3). Lasīt šeit.
