2014. gadā sabiedrību pāršalca pārsteiguma vilnis – bērni Latgales pierobežā sauc par prezidentu Aleksandru Lukašenko, nevis Andri Bērziņu.
Pagājuši desmit gadi. Daudz kas mainījies. Reti kurš arī Rīgā vairs atceras Andri Bērziņu, bet Aleksandru Lukašenko par prezidentu vairs nesauc gandrīz neviens, izņemot viņu pašu.
Tika aizliegts retranslēt televīziju no austrumiem, taču pierobežā to joprojām var skatīties: grozīt fizikas likumus Saeima vēl nespēj, pat ar konstitucionālo vairākumu ne. Aizliegt skatīties, protams, var, tikai televizors ir mājās, un pults ar pogu arī ir pie rokas.
Mainījies ir daudz kas, taču ir viena stabila parādība Latvijas valstī: konsekvences trūkums informācijas politikā. 2014. gadā, redzot Krievijas hibrīdiebrukuma sekas Ukrainas austrumu apgabalos, tika ierosināts izveidot atsevišķu sabiedriskas televīzijas ētera kanālu krievu valodā. Igaunija, redzot to pašu, ātri izdarīja izvēli, kolēģi raida jau astoņus gadus.
Bet kur mēs bijām astoņus gadus?
Taču, 2014. gadā piešķirot līdzekļus nelielam blokam krievu valodā LTV7, tika turpināts apspriest, strīdēties, apsvērt, šaubīties, diskutēt un, iespējams, pat veidot darba grupas, pie reizes šo pašu bloku samazinot. Iznākums, kas tika formulēts šogad, ir zināms: slēgt to, kas ir.
Jā, šajā jautājumā esmu ieinteresētā persona – strādāju sabiedriskā radio krievu redakcijā. Bet pajautāt drīkst, vai ne?
No kurienes ir pārliecība, ka nākamajā dienā pēc tam, kad tiks nospiests slēdzis un sabiedriskie mediji krievu valodā apklusīs, auditorija naski tvers pultis, lai to pogas iestatītu uz LTV un Latvijas Radio?
Domāju, ka prasme apiet bloķēšanu internetā Latvijā sāka izplatīties, kad tika aizliegti Krievijas kanāli. (Bet pierobežā pat nekāda prasme nav vajadzīga.) Tehnika to ļauj, un cilvēks iet uz to pusi, kur viņam ir ērti. Un nepavisam ne katrā ziņā tādēļ, ka viņam ir tuvs, atvainojiet par izteicienu, kanāla satura naratīvs. Pildot darba pienākumus, televizoru pie mums skatās tikai ļoti nopietni un atbildīgi, taču visai nedaudzi cilvēki. Pārējie to dara savās mājās, savā personīgajā telpā, personīgajā laikā un personīgajām vajadzībām.
Un personīgā mediju patērēšana ir ieradums, kas veidojas gadiem un mainās vēl lēnāk. Mēs riskējam ar to, ka pēc gadiem desmit ar pārsteigumu uzzināsim: bet pierobežā, izrādās, viegli var skatīties Krievijas un Baltkrievijas televīziju!
