● Oryginał w języku polskim można przeczytać tutaj.
● Русский перевод доступен здесь.
Mazākumtautību multimediju platforma Rus.LSM.lv publicē materiālus vienā no Latvijas nacionālo minoritāšu valodām – poliski, un šie materiāli būs pieejami arī latviski un krieviski.
Projekts “Łotwa po polsku” (Latvija poļu valodā) realizēts ar jaunās poļu paaudzes pārstāvju – J. Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijas audzēkņu un Polijas profesionālo žurnālistu – līdzdalību.
Žurnāla “Przegląd Bałtycki” (“Baltijas apskats”, www.przegladbaltycki.pl) galvenā redaktora vietnieks Tomašs Otockis ir poļu žurnālists, kurš atspoguļo notikumus Baltijā. 12 gadus viņš raksta par tematiem, kas saistīti ar Baltijas valstīm. Kopš 2013. gada regulāri apmeklē Latviju, iemīlējis Rīgu, Ventspili un Cēsis.
No poļu valodas tulkoja Alina Smiļgina, J. Pilsudska Daugavpils Valsts poļu ģimnāzijas audzēkne.
1936. gadā iknedēļas laikraksta "Nasze Życie" ("Mūsu dzīve") reportieris piedalījās masku ballē, kuru rīkoja vietējo poļu sportistu organizācija "Reduta" ("Redute"). Viņš pauda nožēlu, ka atnācis pārāk maz jauniešu, tomēr kopumā pasākums reportierim ļoti paticis:
"Ja jau mēs sākām ar komplimentiem, tad neskoposimies: tātad, zāle ar blakus telpām [..] izskatījās ļoti labi, dekorēta vienkārši, bet izsmalcināti, tika ieguldīts daudz pūļu. Masku bija neskaitāmi daudz: oriģinālas, bagātas, skaistas. Jaukas, lai arī simboliskas dāvanas par radošākajiem tērpiem saņēma jaunkundze, kura ar svečturi meklē vīru (tādi ir laiki, ka jaunie vīrieši vērtīgāki par zeltu!), maza vecene (viltus, jo vēlāk izrādījās, ka tas bija vīrietis!) nakts cepurītē, maiss ar cukuru (kas izrādījās piemīlīga jauniete) ar uzmundrinošu uzrakstu "cukurs stiprina", un dzirnavnieks ar jauku masku uz tikpat jaukas viena no "Reduta" sportistu sejām."
Divus gadus vēlāk, 1938. gada janvāra sākumā, "Nasze Życie" hroniku autors joprojām aicināja uz "Ziemassvētku eglītēm", ko organizēja poļu aktīvisti Latvijā: skauti un Poļu jaunatnes biedrības locekļi. Savukārt Daugavpilī Dzelzceļa teātrī notika karnevāla balle, ko organizēja Polijas labdarības biedrība, viena no nozīmīgākajām poļu organizācijām Latvijā.
1939. gadā Ludzā Poļu jaunatnes biedrības nodaļā notika daudz interesanta: vietējiem poļiem tika sarīkots "vakars ar virtuļiem un kolduniem" ("koldūnai" ir lietuviešu analogs "pelmeņiem", populāriem Latgales poļu vidū). Neliela poļu biedrība (kārtējo reizi apmeklētības problēma, kas ir pazīstama arī mūsdienu poļu aktivitātēm Latvijā) izklaidējās, kā atzīmēja hroniku autors, "ar lielu sparu".
Arī togad Latvijas poļi atzīmēja Trekno ceturtdienu, galdā tika pasniegti glazēti virtuļi un "favorki", ko pie Daugavas sauc par "žagariņiem". Kārumi pārsvarā tapuši mājās, taču iegādāties tos piedāvāja arī Latvijā strādājošie poļu konditorejas veikali.
Kāda ir karnevāla nozīme poļu kultūrai?
Kā liecina tiešsaistes enciklopēdija, tas ir "ziemas baļļu, masku un gājienu periods. Visbiežāk tas sākas Triju Karaļu dienā un beidzas otrdienā pirms Pelnu trešdienas, kas iezīmē Lielā gavēņa sākumu un Lieldienu gaidīšanu."
Poļu nosaukums "karnawał" ("karnevāls") cēlies no itāļu vārda "carnevale", no latīņu valodas: "carnem levāre" ("izslēgt gaļu") vai "caro, vale" ("uz redzēšanos, gaļa"). Ir vēl viens poļu vārds "ostatki" ("atlikumi"), kas raksturo pēdējās karnevāla dienas tieši pirms Treknās ceturtdienas un Pelnu trešdienas, kas iezīmē karnevāla beigas.
Karnevāls nav tikai ēdiena svinības, ik gadu tiek organizētas vairākas kostīmu ballītes un maskarādes.
Bijušajā Polijas–Lietuvas ūnijā tika rīkoti lieli pasākumi pie grezni uzklātiem galdiem (protams, galvenokārt bagātākajiem muižniekiem un magnātiem, bet arī zemniekiem, lai gan "ēdiena izlase" bija atšķirīga). Pastāvēja frāze "pēc treknas Masļeņicas māja būs tukša", poļu muižniecība, kas "kā Saksijas karaļa laikos ēda un jostu atsprādzēja" ("Sakši" ir dinastija, kas valdīja Polijas–Lietuvas Sadraudzībā 18. gadsimtā), vienkārši iztukšojuši savu māju ēdiena krājumus.
Mūsdienu poļi karnevālu svin krogos un restorānos, kur tiek rīkotas ballītes, tomēr galvenokārt tiekas mājās, kur galdā tiek celti saldumi un labs alkohols. Katru gadu Treknajā ceturtdienā pie konditorejas veikaliem veidojas garas rindas, lai iegādātos virtuļus un "favorkus". "Cilvēki paņem pat 15–20 virtuļus, šajā dienā var atļauties sev saldumus," intervijā ar LSM stāsta laipna Varšavas konditorejas veikala īpašniece.
Protams, inflācijas laikos cilvēki sūdzas par cenām. Pie slavenās restorāna īpašnieces Magdas Gessleras (Magda Gessler) par vienu virtuli var samaksāt līdz pat 22 zlotiem (5 eiro), savukārt kilograms "favorku" maksā 105 zlotus (24 eiro). Treknajā ceturtdienā arī tur būs rindas, taču būsim godīgi – poļi pirks virtuļus lētākās konditorejās, katru dienu un svētkos tos piedāvā arī Polijas zemo cenu veikali.
Kā poļi izklaidēsies Latvijā? Ļoti dažādi, noteikti arī ar virtuļiem vai pankūkām, lai gan ar gadiem šī tradīcija izzūd.
Diemžēl daudzi par to jau ir piemirsuši, jo tā nav oficiāla brīvdiena. Krāšņi Trekno ceturtdienu svin poļu dāmas no kluba "Gawęda" ("Stāsts"), kas pulcējas Slokas ielā Pārdaugavā, stāsta Danuta Šavdine (Danuta Szawdyn), poliete no Rīgas, kura arī laiku pa laikam cep "žagariņus" (tas ir Rīgas un Viļņas dots nosaukums; Varšavā tos sauc "faworki"). "Mūsu ģimenē biežāk svinējām Trekno otrdienu, tāpēc daudz retāk cepām virtuļus un žagariņus," piebilst Halīna Drozdovska (Halina Drozdowska), bijusī Latvijas Poļu savienības Rīgas nodaļas prezidente.
Mūsdienās Treknā ceturtdiena ir atgriezusies, galvenokārt pateicoties Poļu savienībai un Latvijā pastāvošām poļu skolām.
Lai iepazīstinātu ar poļu tradīcijām bērnus un jauniešus no Juzefa Pilsudska Valsts poļu ģimnāzijas, Daugavpilī Poļu kultūras centrs, kura vadītāja ir Žanna Stankeviča (Żanna Stankiewicz), katru gadu rīko karnevālu sākumskolas skolēniem. Šogad svētkos piedalījās deviņas klases. Bērni jautri pavadīja laiku ar Svēto Nikolaju, viņi dziedāja, dejoja, minēja mīklas un deklamēja dzejoļus abās valodās. Krāsainie karnevāla tērpi un maskas piepildīja zāli ar košām krāsām. Ceremonija noslēdzās ar saldu dāvanu pasniegšanu.
