"Kas gan saistījis jauno režisoru Dāvi Auškāpu asas satīras cauraustajā tekstā, kurš radies tad, kad staļinisms tikai sāka uzņemt apokaliptiskos apgriezienus? Kas gan var būt aktuāls un kopīgs 21.gadsimta Eiropas valstu labklājības savienībai ar varmācīgo un liekulīgo Padomju Savienību, kuras konsekvences netīši, taču pravietiski nojauta Majakovskis? Varbūt tas, ka dzejnieka tēlotā sava laika groteskā un iedomātā antiutopija visai spilgti īstenojusies šodienā. Vladimira Majakovska "Blakts" nav luga ierastā izpratnē, tā ir tiklab nepieradināma, kā atvērta režisora fantāzijai un drosmei. Dāvis Auškāps saskata tajā paradoksus, kurus riskēdams iekodējis autors," stāsta Ieva Struka, Latvijas Nacionālā teātra direktora palīdze literāros jautājumos.
Vladimirs Majakovskis (1893-1930), būdams komunisma idejas apoloģēts pēcrevolūcijas laika Krievijā, ar savu jūtīgo dvēseli agri pamanīja kroplības, kuras kā nezāles sakuploja sabiedrībā, kaut arī tai vajadzēja kļūt par paraugu visai pasaulei.
Lugas pirmajā cēlienā "vienkāršais" strādnieks Prisipkins tiek izprecināts, bet kāzu mielastā notiek negadījums - sākas ugunsgrēks. Lugas otrais cēliens notiek pēc 50 gadiem - celtnieki atrod aizgruvušu pagrabu, bet tajā - ledus klucī iesalušu cilvēku. Rodas jautājums - ko ar viņu iesākt?
Pats Majakovskis savai lugai "Blakts" (1928) devis apzīmējumu - fēriska komēdija, proti, neticama komēdija. Latvijā šis darbs ir pirmiestudējums. Interesanti, ka Majakovska daiļrade un personība 20.gadsimta 70.gados ļoti saistīja izrādes režisora Dāvja Auškāpa vectēvu, ievērojamo latviešu režisoru un dramaturgu Pēteri Pētersonu.
Lomas izrādē atveido Kristians Kareļins, Ivars Kļavinskis, Daiga Kažociņa, Artis Drozdovs, Gunta Virkava, Juris Hiršs, Sanita Pušpure un Marta Ančevska.
Izrādes scenogrāfs ir Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Iveta Šturma, mūzikas autors Jēkabs Nīmanis, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, horeogrāfs Andrejs Filipovs.
