Bēgļi ceļā uz Eiropu: Somālietis Ibrahims cer uz veiksmi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

„Uzņemt vai neuzņemt bēgļus,” - Eiropas Savienībai būs jāspēj atbildēt uz jautājumu, vai palīdzēt atslogot tās valstis, kuras patlaban saņem vislielāko patvēruma lūdzēju plūsmu. Bēgļu sadalījums Eiropā ir izraisījis arī plašas debates Latvijas sabiedrībā. Taču kas ir tie cilvēki, kuri meklē glābiņu Eiropā un vai viņu mērķis ir Baltijas valstis un arī Latvija? Latvijas Radio Ziņu dienesta stāstu sērija "Bēgļi ceļā uz Eiropu".

24 gadus vecā Ibrahima dzimtene ir Somālija.

„Labdien! Angliski runā?” saucu puisim, kurš sēž uz ceļmalas betona apmales un pretī atlido dzīvespriecīgs: „Kāpēc ne?”

„Vai varam aprunāties?” turpinu. „Kāpēc ne?”.

Būtu citi apstākļi, es Ibrahimam izstāstītu anekdoti par līgavaini, kurš pie altāra „jā” vietā atbildējis „Kāpēc ne?”, bet, lai cik arī možs Ibrahims neizliktos, te karstajā saulē un putekļos joki paliek kabatā - tādi kā mazliet sapinušies.

Ibrahimam mugurā ir zila sporta jaka ar baltām strīpām, kājās pelēka auduma bikses, un baltas, novalkātas sporta kurpes, melnie, sīksprogainie mati pieputējuši un saslējušies stāvus, rokās – pa pusei nosmēķēta cigarete, plecam pāri melna brezenta auduma somiņa.

Ibrahims ir no Somālijas un tūlīt no prasa, no kurienes esmu es. „No Latvijas”, saku.  „Ko?” viņš nopurina cigareti, un tad aiziet minēšana.

Galu galā, līdzīgi kā daži mani sarunu biedri iepriekš, Ibrahims atpazīst vienīgi Krieviju kā tuvu Baltijai esošu valsti  un priecīgs konstatē – „Maskava!”.

Ibrahims Eiropā dzīvo jau četrus gadus. Stāsta, ka pirms Maltas, kur tagad esam sastapušies, viņš dzīvojis arī Itālijā un Francijā. Prasu, kāpēc nav tur palicis, un puisis  atbild, ka šis nav labs stāsts kopumā par visu un par viņu: „Es nestrādāju, man nekā nav. Atbraucu janvārī. Iepriekš galīgi nebija labi, varbūt te paveiksies.”

Ibrahima rokas ir notrieptas ar baltu krāsu. Prasu, vai viņš tomēr dabū vienkāršu darbus. Viņš īsi pamāj ar galvu. „Kad kāds apstājas, es braucu līdzi. Bet var būt tā, ka piecas sešas reizes mēnesī. Tas nav regulāri.”

Te, ceļa malā, kur šobrīd sēžam, pa gabaliņam redzami vēl daudzi melnādaini jauni vīrieši. Viņi visi te nāk katru rītu un gaida iespēju, kad kāds vietējais piebrauks un apstāsies, lai noalgotu sīkiem darbiem. Bet realitāte ir skaudra, jo arī padarīts darbs ne vienmēr nes naudu. Tās pašas dienas avīzē Maltā izlasu, ka ir gadījumi, kad cilvēki no bēgļu centriem nodarbināti un pēc tam nodoti institūcijām kā nelegāla darba meklētāji, viņiem nesamaksājot.

Cik pie daudz maz godīgiem saimniekiem var nopelnīt dienas laikā, Ibrahims, līdzīgi kā citi, negrib stāstīt - kaut ko min par dažiem eiro stundā.

Uz Eiropu viņš atbraucis pāri ūdeņiem no Lībijas. Vienā laivā esot bijuši 110 cilvēki. Tā saspiedušies kuģojuši trīs dienas. „Pilnīgs ārprāts!” Ibrahims raksturo braucienu. Katrs par laivu esot maksājuši simt dolāru Lībijas pusē.

Somālijā Ibrahimam palikusi ģimene, kuru viņš neesot redzējis jau sešus gadus. Dažkārt mēģinot aizsūtīt naudu.

„Nākotne būs laba…varbūt,” Ibrahims nosaka, iemin smiltīs cigareti un vēlreiz bilst:  ”Kāpēc ne?”.

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti